Kāpēc tiek rēķināts iztikas minimums?

Iesaki rakstu:

Zvērināti tiesu izpildītāji ievērojuši, ka parādu piedziņas lietu skaits pēdējā gada laikā pieaudzis 3 reizes. Ja iepriekšējā gadā bija ~170 tūkstoši parādu piedziņas lietu, tad šogad to skaits jau ir sasniedzis 520 tūkstošus. Šie skaitļi neapšaubāmi ir konsolidācijas un stabilizācijas budžeta rezultāts. Pieaugums ir ievērojams, bet diez vai tas ir tas, uz ko valstij būtu jātiecas.

Ieskatoties Centrālās statistikas pārvaldes (tās pašas, kura uzskaitījusi, ka no valsts ir izbraukuši 33 tūkstoši iedzīvotāju) mājas lapā, redzams, ka no nepilniem 800 tūkstošiem strādājošo 30% saņem minimālo algu vai mazāk. Kopš 2008.gada iedzīvotāju ienākumi samazinās, bet izdevumi pieaug.

Pretstatā šai tabulai, kurā redzams, kā pēdējos gados samazinās iedzīvotāju ienākumi, varam apskatīt, kā pieaug iedzīvotāju izdzīvošanai nepieciešamais iztikas minimums.

Skatoties Statistikas pārvaldes apkopotos datus kontekstā ar Tiesu izpildītāju apkopoto statistiku, redzam ļoti negatīvu tendenci pēdējo gadu laikā. Ir acīmredzama sakarība starp valsts politiku un parādu piedziņas lietu skaita pieaugumu. Kopš 2009.gada iedzīvotāju ienākumi ar valdības un Saeimas svētību ir būtiski samazinājušies, bet izdevumi savukārt ir ievērojami palielinājušies, kā rezultātā šie cilvēki vairs nespēj izpildīt savas saistības.

Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulē to personu aizsardzību, kurām ekonomiskās krīzes apstākļos ir grūtības pildīt vai arī nav iespējas vispār pildīt uzņemtās saistības. Tā rezultātā parādu piedziņas lietas kaudzēs gulstas uz tiesu izpildītāju galdiem.

Valsts atbalsta tādu parādu piedziņas politiku, kad parādniekam netiek atstāts iztikas minimums ne pašam, ne apgādājamajiem, kā rezultātā veidojas jauni parādi par saņemtajiem pakalpojumiem, t.sk. komunālajiem maksājumiem, un jaunas parādu piedziņas lietas. Veidojas situācija, ka arī bērniem ir jāmaksā vecāku parādi, un nodokļu atvieglojumi, ko valsts ir atvēlējusi par apgādībā esošajām personām, gala rezultātā nonāk pie piedzinējiem.

Šeit veidojas zināmas pretrunas ne tikai ar valsts likumiem, bet arī cilvēktiesību normām. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 3.pants nosaka, ka cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Bez mājokļa un iztikas līdzekļiem mūsu klimata apstākļos cilvēka dzīvība ir nopietni apdraudēta ļoti īsā laikā. Uzskatu, ka šajā gadījumā, neatstājot cilvēkiem iztikas minimumu, ir pārkāptas šo cilvēku tiesības uz dzīvību, kā arī šādā attieksmē pret viņiem ir pārkāptas morāles un ētikas normas.

Lieki teikt, ka cilvēki, kam netiek atstāti iztikas līdzekļi, nav ieinteresēti strādāt legāli un maksāt nodokļus, kuru jau tagad ir par maz, lai uzturētu skolas, slimnīcas, nodrošinātu sociālos pabalstus, mieru un drošību valstī. Daudzi ir spiesti kļūt par vajājamiem bēgļiem savā valstī vai izbraukt no tās.

Valsts tiešais uzdevums ir savu pilsoņu, to interešu aizstāvība (cilvēktiesības, bērnu tiesības, patērētāju tiesības).

Ja valdošajiem pašiem nepietiek prāta, tad varētu vismaz paskatīties citu ES valstu pieredzi, piemēram, Anglijā un Velsā attiecībā uz rīkojumiem par naudas līdzekļu arestu tiesa ņems vērā, cik daudz līdzekļu atbildētājam ir nepieciešams pārtikai, nomas maksai vai ķīlu zīmei un ikdienai, kā arī, lai regulāri apmaksātu rēķinus, piemēram, par elektrību. To dēvē par “aizsargātu ienākumu līmeni”. Rīkojums par naudas līdzekļu arestu tiks izdots, ja atbildētājs nopelna vairāk par aizsargātu ienākumu līmeni.

Arī Zviedrijā var apķīlāt tikai darba algas daļu, proti, to, kas paliek pāri no tā, kas vajadzīgs parādniekam sevis un ģimenes uzturēšanai. Līdzīga prakse ir arī pārējās ES valstīs.

Salīdzinājumā ar citām ES valstīm Latvijā parādu piedziņa pēc izpildījuma atgādina nāves sodu, kas ir necivilizēti, un diez vai no mirušajiem vai aizbraukušajiem parādniekiem varēs ko piedzīt. Turpinot augstāk aprakstīto parādu piedziņas praksi, piedziņas lietu skaits nākamajā gadā varētu atkal trīskāršoties un sasniegt jaunu rekordu.

Aicinu valdību un Saeimas deputātus, spriežot par nākamā gada budžetu, atvērt acis un saprast, kas ir šīs valsts lielākā bagātība, kura ir jāsargā un jāvairo.

Seko mums