Kariņa aizbildināšanās ir demagoģiska izvairīšanās no politiskās atbildības
Jānis Domburs16.09.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šodien, 16.septembrī Ministru prezidents Krišjānis Kariņš portāla Delfi.lv raidījumā “Nākamais lūdzu!” paziņoja, ka ilgstoši atsaka dalību Latvijas Televīzijas raidījumā "Kas notiek Latvijā?", jo tas ir “izklaides šovs”. Pārējie raidījuma dalībnieki, premjera partijas biedri – parlamentārā sekretāre Evika Siliņa un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, kuri bijuši daudzkārtēji “Kas notiek Latvijā?” dalībnieki, par šo tēmu klusēja.
Mans pienākums ir atbildēt uz šo Ministru prezidenta paziņojumu. Uzskatu, ka tas ir nepamatots pārmetums profesionālai žurnālistikai un demagoģiska izvairīšanās no politiskās atbildības.
Cienot kolēģu darbu citos, tostarp izklaides žanros, jāuzsver, ka katrs “Kas notiek Latvijā?” raidījums ir mana un manu kolēģu rūpīga darba rezultāts, veicot faktu un datu vākšanu un pārbaudi, dalībnieku un ilustrāciju atlasi, un tamlīdzīgi. Šī darba galvenais mērķis ir sniegt sabiedrībai iespēju kritiski izvērtēt dažādu aktuālo notikumu aspektus, dažādus viedokļus, politiķu un amatpersonu rīcību. Raidījuma forma ir pamatota atbilstoši saturam – ievērojot vispārzināmus principus, ka žurnālistika, ja tam ir pamats, var būt provocējoša, izaicinoša, šokējoša un tamlīdzīgi. Bet šis nav izklaides šovs.
Mans žurnālista darba pamatprincips ir veicināt Latvijā demokrātiju un valsts attīstību. Tas nav mainījies kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad Krišjānis Kariņš bija tālu no politikas un valsts pārvaldes. Tas nemainījās 2001.-2011. gadā, kad Latvijas Televīzijas ēterā bija raidījums “Kas notiek Latvijā?”, kurā Krišjānis Kariņš piedalījās daudzkārt, un tas nav mainījies tagad. Ievērojot vienotus principus pret visiem raidījumu dalībniekiem un norobežojoties no jebkādiem personiskiem subjektīviem uzskatiem par kādu no viņiem.
Krišjānis Kariņš kopš “Kas notiek Latvijā?” atjaunošanas 2021. gada rudenī uz raidījumu aicināts vairākkārt saistībā ar viņa atbildību par dažādiem jautājumiem – sākot no Covid-19 krīzes pārvaldības, turpinot ar Latvijas reakcijām uz Krievijas iebrukumu Ukrainā un tā sekām. Ir nožēlojami, ka šāda līmeņa amatpersona diskusijas par šādiem jautājumiem, kurās piedalījies visplašākais Latvijas politiķu, amatpersonu, ekspertu un sabiedrisko aktīvistu loks, sauc par izklaidi.
Uzskatu, ka “Kas notiek Latvijā?” diskusijas, līdzās citiem mediju raidījumiem, kuros piedalās dažādi dalībnieki, veicina atklātumu, viedokļu dažādību un analīzi Latvijas publiskajā telpā, līdz ar to veicinot demokrātiskos procesus Latvijā. Tas atbilst arī Latvijas Televīzijas sabiedriskā pasūtījuma būtībai. Savukārt Krišjāņa Kariņa atteikšanās piedalīties diskusijās ir izvairīšanās no tiešas atbildības izvērsti iztirzāt savu darbu un lēmumus, tostarp aci pret aci ar atšķirīgu viedokļu pārstāvjiem.
Lai veicinātu publisku diskusiju, aicinu Latvijas Televīziju, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi, mediju organizācijas un ekspertus, kā arī jebkuru politiķi, amatpersonu, sabiedrisko organizāciju pārstāvi un citus, kam rūp demokrātija un politiskā atbildība un kas ir “Kas notiek Latvijā?” dalībnieki vai skatītāji, publiski sniegt savus vērtējumus par šo tēmu un par to, vai “Kas notiek Latvijā?”, kā apgalvo Ministru prezidents, ir “izklaides šovs” vai arī kas cits Latvijas Televīzijas sabiedriskā pasūtījuma un Latvijas demokrātijas ietvaros.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
