Iesaki rakstu: 
Vieni no noteicošajiem valsts attīstības faktoriem ir – ģeogrāfiskā atrašanās vieta, teritorija, dabīgā infrastruktūra, klimata īpatnības, dabas resursu pieejamību. Valsts iedzīvotāju labklājības priekšnoteikums ir tās ekonomikas augsme, kas balstās uz veseliem iedzīvotājiem, izglītību, fizisko kapitālu, darbaspēka produktivitāti. Latvijai, pēc šiem ekonomiku noteicošajiem faktoriem pa 30 neatkarības gadiem bija visas iespējas kļūt par vienu ekonomiski attīstīto un sociāli nodrošinātu Eiropas valsti.
2000. gadu sākumā Latvijas attīstības tempi bija izcili, rēķinot uz vienu iedzīvotāju valsts IKP pa četriem gados pieauga par gandrīz 40%. Tas bija labs sasniegums, un Latvija varētu atkārtot savu ekonomisko sasniegumu, kā tas bija 1930. gados, kad tā bija 10. ekonomiski attīstītākā Eiropas valsts, aiz sevis atstājot Itāliju, Somiju, Igauniju un citas pašreiz attītās valstis: ekonomisti paredzēja, ka jau 2017. gadā Latvija varētu panākt Vācijas vai Šveices vidējo labklājības līmeni.
Bet pasaulē par ekonomisko attīstību ir liela konkurence, notiek nemitīga cīņa par izejvielām, par cilvēkresursiem, par ekonomikas teritorijām. Visas pasaules valstis ir savā starpā konkurentes. Ir valstis kā Krievija, kura mēģina brutāli iegūt svešas teritorijas ar ieroču palīdzību. Bet ir arī starptautiskās finanšu korporācijas, kuras ar slīpētām ekonomiskām metodēm kolonizē valstu ekonomikas.
Par starptautiskajām finanšu korporācijām, kuras ar finanšu instrumentiem iedzen valstis parādos, sagrauj to ekonomiku, ir rakstījis ASV ekonomists Džons Pērkinss savā grāmata "Ekonomiskā slepkavas grēksūdze", - tas ir autobiogrāfiskais stāsts par ekonomisko slepkavu īpaši slepenās grupas dzīvi, apmācību un darbības metodēm.
“Viņi izveido valstī absurdu ekonomisko politiku, vadošos amatos tiek nozīmēti neprašas un korumpanti, kuri veic ekonomisko datu falsifikāciju. Lai valsts stagnētu un būtu ilgstoša recesija, tiek atbalstītas ēnu ekonomikas grupējumu intereses. Viņu uzdevums ir piedāvāt valstīm lielus finanšu aizdevumus it kā ekonomikas attīstībai, piedāvājot lielu sociālo projektu realizēšanu, bet faktiski tās ir lamatas, kas beidzas ar valstu ekonomikas sagraušanu. Tiklīdz šīs valstis tiek apkrautas ar milzīgiem parādiem, bankas un ar tiem saistītās finanšu aģentūras iegūst kontroli pār šo valstu ekonomiku.”
Tas izklausās pēc sazvērestības teorijas, un uz mums tas neattiecas, bet atveram acis un paskatāmies pa logu ārā, tas notiek pie mums blakus! Izvērtējam šo ekonomisko slepkavu darbību mūsu valstī – vai tās ir tikai dažas ekonomiskās sakritības vai tomēr ilgtermiņā plānotas darbības ekonomikas sagraušanā?
Starptautisko finanšu korporāciju Latvijas valsts ekonomikas ilgtermiņa plānotā recesija sākas ar pasaules finanšu krīzi, kad 2008. gadā sabruka "Parex Banka” un par valsts vadības vadītāju tika nozīmēts Briseles manipulējamais politiķis ar neatmaksājamu komercparādu, kurš nepagurstoši un precīzi realizēja banku glābšanas plānus uz iedzīvotāju labklājības rēķina. Pēc finanšu korporāciju prasības Latvijā tika realizēts ļaunprātīgs ekonomiskais eksperiments – “iekšēja devalvācija”, kurā tika samazinātas pensijas, sabiedriskajā sektorā darba algas, bija straujš nodokļu palielinājums, samazināts naudas aprites cikls, un rezultāts bija graujošs - lielākais IKP kritums pasaulē, 20%.
Ar 2010. gadu sākās plānveidīgu uzņēmējdarbību nozaru likvidācija, tika ierobežots nekustamā īpašuma tirgus, palielināti nodokļi. Interesanti, ka PVN palielinājumu no 18% uz 21% Saeimā lobēja finanšu karteļi, kuri nodarbojās ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) naudas atmazgāšanas shēmām, un rezultāts viņiem bija labs, vairāku gadu garumā no valsts budžeta tika izzagti daudzi desmiti miljoni eiro.
Latvijā bija labi izglītoti un veselīgi cilvēki, kuri varēja strādāt un veidot pievienoto vērtību, ekonomiski attīstīt valsti. Valstī pa trīsdesmit neatkarības gadiem iedzīvotāju skaits ir samazinājies par veselu miljonu, pat divu pasaules karu laikā valsts nebija pazaudējusi tādu iedzīvotāju skaitu. Pēdējos desmit gados valsti pametusi arī trešdaļa darbaspējīgo iedzīvotāju. Reģionos tiek izveidoti iedzīvotajiem nelabvēlīgi dzīves apstākļi, ar lielo nodokļu palīdzību viņiem tiek atņemti iztikas līdzekļi, iedzīvotāji tiek ekonomiski sodīti, ka viņi tur dzīvo. Finanšu karteli kopā ar mūsu pērkamajiem ierēdņiem turpina citā laikā un citos mērogos veikto Staļina operāciju “Krasta banga” (Прибой), realizējot 21. gadsimtā iedzīvotāju slēpto deportāciju.
Lai iedzīvotāji būtu mazizglītoti un nekonkurētspējīgi darba tirgū, desmit gadu laikā Latvijā ir slēgtas pāri par 250 skolām. Lai nemazinātos varas grupējumu un starptautisko finanšu korporāciju ietekme, ir vajadzīga mazāk izglītota tauta, kurai trūkst zināšanu sabiedrības pārvaldības jautājumos, lai tā mazāk iesaistītos sabiedriskajos procesos, un rezultāts arī bija 2021. gadā jūnijā uz pašvaldību vēlēšanām ieradās vien 31,04% vēlētāju.
Veselus 20 gadus mūsu finanšu korporāciju balstītās valdības ir nemitīgi stāstījušas par Latvijas zemākajiem nodokļiem, tika publicēti propagandas raksti par Latvijas nodokļu sistēmas izcilajiem konkurētspējas reitingiem pasaulē. Bet faktiski Latvijā ir lielākie darbaspēka nodokļi Eiropā, un kopējais nodokļu slogs pārsniedz 70% apmēru. Pārtikas preces ir pielīdzinātas luksusprecēm, jo tiek piemērota viena no lielākajām PVN likmēm pasaulē.
Tāpat kā katrā pasaules valstī arī Latvijā mazie un uzņēmumi veido valsts tautsaimniecības pamatus, jo šajos uzņēmumos tiek nodarbināti aptuveni 65 % no visiem valstī uzņēmumos strādājošajiem cilvēkiem. Mazais bizness veido 42,18% no Latvijas uzņēmumu kopējā apgrozījuma, 2017.gadā tas bija 23,90 miljardi eiro un deva peļņu 962,49 miljonu eiro apmērā. Nedaudz vairāk nekā puse jeb 70 % no mikro un mazajiem uzņēmumiem reģistrēti Rīgas reģionā. Pārējā valstī reģistrēts salīdzinoši neliels skaits mazo uzņēmumu – Kurzemē 7,92%, Zemgalē – 7,24%, Vidzemē – 6,64%, bet Latgalē – 6,05% (Lursoft dati). Reģionos mazie uzņēmumi pamatā veic sociālas funkcijas, sniedz pakalpojumus, nodrošina sevi ar ienākumiem un nodarbina vietējos iedzīvotājus.
Lai ātri un neatgriezeniski sagrautu tautsaimniecības ekonomiku, finanšu marionetes ir izveidojušas valstī efektīvi nelabvēlīgu vidi tieši mazajam biznesam. Pēc 2018. gadā ieviestās nodokļu reformas kopējais nodokļu slogs uzņēmējiem vidēji pieauga par 9.5%, mazajiem un vidējiem uzņēmumiem izdevumi palielinājās par 14%, un šo izdevumu pieaugumu nespēj finansiāli segt aptuveni 70% mazo uzņēmumu (Firmas.lv gada pārskati). Pēc šīs “veiksmīgās” nodokļu reformas izzuda pat dažas uzņēmējdarbības nozares, kā viens no piemēriem - lauku reģionos sociāli svarīgie “autoveikali”. Un rezultāts neizpalika, divu gadu laikā Latgalē iedzīvotāju skaits tika samazināts par veseliem 17%!
Ar Eiropas finanšu līdzekļiem ar Nodarbinātības valsts aģentūru (NVA) palīdzību tiek realizēti darbspējīgo iedzīvotāju degradācijas pasākumi, dažādos kursos iedzīvotāji tiek mācīti kļūt par profesionāliem bezdarbniekiem. Rezultātā ir izaugusi vesela paaudze cilvēku, kuri nezina, ka var arī strādāt un pelnīt naudu.
Lai uzņēmējdarbība būtu nekonkurētspējīga un saražotajai produkcijai būtu lielākas izmaksas, ir mākslīgi palielināta elektroenerģijas cena, finanšu korporācijas ar mūsu koruptīvo ierēdņu atbalstu izveidoja tā saucamo Obligāto iepirkumu komponenti (OIK). Tad Daugavas HESos saražoto lēto elektroenerģiju tirgo caur Eiropas elektroenerģijas biržu Nord Pool Spot AS (NPS), kā rezultātā Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem tiek piedāvāta elektrība par gandrīz 100 reižu lielāku cenu par pašizmaksu.
Arī akciju sabiedrības “Sadales tīkls” tarifos iekļautās izmaksas ne visos gadījumos ir ekonomiski pamatotas un nepieciešamas sadales pakalpojumu sniegšanai. Mans pieņēmums ir, ka dažādie piemērotie tarifi ir ar mērķi maksimāli sadārdzināt elektroenerģijas cenu gala patērētājiem. Tāpēc pašreiz “Sadales tīkla” elektrības piegādes tarifs ir trešais lielākais Eiropā.
Viena no tautsaimniecības nozarēm ir banku sektors, kuru finanšu karteļi kopā ar mūsu ministriju pakalpiņiem Eiropas Padomes komitejas "Moneyval” aizsegā veiktajā finanšu sektora kapitālajā remontā ir ierobežojuši finanšu darbību līdz absurdumam. Uzņēmumiem un privātpersonām nebija iespēju atvērt bankas norēķinu kontus, ar mazākajām aizdomām slēdza kontus, tika samazināta kredītu pieejamība un dārgākās kredītu procentu likmes. Tika likvidēts nerezidentu finanšu sektors, kuri bija spiesti pārvietot savus naudas līdzekļus no Latvijas uz citām Eiropas valstu bankām. Bija slēpta ļaunprātīga darbība, lai būtu ierobežota valsts ekonomiskā attīstība, lai nepieļautu “Ziemeļu Šveices” veidošana.
Latvijā ir noteikti lielākie autotransporta nodokļi Baltijā. Ar autotransportu saistītos nodokļos un nodevās gadā autobraucēji samaksā vidēji aptuveni 800 miljonus eiro, bet no šīm finansēm tikai trešdaļa tiek novirzīta ceļu nozarei. Un Latvija ir vienīgā no Eiropas valstīm, kurā nav ātrgaitas šoseju. Valsts tautsaimniecība nekvalitatīvo ceļu dēļ ik dienu zaudē teju 3 miljonus eiro, gada griezumā zaudējumi pārsniedz vienu miljardu eiro, tas ir palielinātais degvielas patēriņš, autotransporta remonta izdevumi un cilvēkresursu darba laiks.
Lai Latvijas ekonomika ilgāk stagnētu un būtu ilgstoša recesija, atbildīgajos amatos valsts pārvaldes funkciju veikšana ir deleģēta politiķu ielikteņiem, kuru kompetence ir ārpus visām saprāta robežām, - cilvēki ar zemu izglītību, ar zemu IQ koeficientu, no kuriem tiek prasīta tikai priekšniecībai lojāla darbība. Ir pieredzēts, ka lopu dakteris tiek ielikts par aizsardzības ministru, jaunietis ar vidējo izglītību tiek iecelts par izglītības ministru. Pašreiz par valsts finansēm Finanšu ministrijā ir atbildīgi mūziķi un mūziķis atbild arī par iedzīvotāju veselību. Tāpēc mūsu valsts sektora iestādēs izveidojusies lielāka nespējnieku armija, kurā veselais saprāts ir atcelts.
Un lielā iespēja mazināt valsts ekonomiku bija Covid 19 pandēmija, tika ierobežota ekonomiskā darbība uzņēmumos, un daudzi tika spiesti likvidēties. Cilvēki palika bez iztikas līdzekļiem, un daudzi pameta valsti. Bet ekonomiskajiem grupējumiem bija lielā iespēja apgūt miljardus lielos aizņēmumus. Ar lielākajiem ekonomikas ierobežojumiem pandēmijas laikā mūsu valdība bija realizējusi arī trešo lielāko iedzīvotāju mirstību Eiropā.
Ir izveidojies absurds ekonomiskais modelis, tiešo nodokļu maksātāju skaits valstī ir palicis ap 450 tūkstošiem, kuriem ir jāuztur 550 tūkstošu pensiju saņēmēju un 220 000 publiskā sektora darbinieku. Valsts tautsaimniecības zaudējumi no cilvēkresursu zaudēšanas desmit gadu laikā sasniedz 70 miljardus eiro. Latvijas IKP ir mākslīgi uzpūsts ar daudziem miljardiem eiro, jo statistikas datos netiek nodalīts reeksports no eksporta. Latvijas “pareizas” IKP pieaugums ir tāds, lai valstij būtu tiesības uz valsts parāda pieaugumu. Un valsts parāds pieaudzis līdz 18 miljardiem eiro.
Mūsu korumpētā neliberālā valdība ar finanšu karteļiem Latvijas ekonomiku mākslīgi uztur atpaliekošāko Eiropas valstu rindā un nabadzību propagandē kā “veiksmes stāstu”. Viņi cenšas nepieļaut, lai Latvija kļūtu pārtikušu un labklājīgu valsti, ekonomiski spēcīgi attīstītu valsti, kā tas bija 1930. gados. Viņi nevar pieļaut Latvijai kļūt otro Šveici Baltijas jūras krastos.
* biedrības “Tautsaimnieks” valdes loceklis
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.