Iesaki rakstu: 
Jau trīsarpus mēnešus Aivaram Lembergam vajadzētu būt klusam, melnam, maziņam un faktiski vispār nemanāmam, kādam pienākas būt veselas divas reizes no pilsētas domes priekšsēdētāja pienākumu pildīšanas atstādinātam indivīdam – nu, vismaz drosmīgā atstādinātāja Edmunda Sprūdža skatījumā.
Tomēr šis nejaucīgais Lembergs nemaz tik neredzams nav un nav arī kļuvis vēl melnāks un maziņāks kā līdz šim - braukā savā Ventspils brīvostas apmaksātajā limuzīnā, piestaigā uz Ventspils domi, no kabineta nav izlikts, piedalās visvisādās aktivitātēs, nāk klajā ar visdažādākajiem paziņojumiem. Ar vārdu sakot, ir pilnīgi ikdienišķs Lembergs.
Taču to saskata tikai tie, kas vēlas redzēt, savukārt citi – kuri dod priekšroku nevis pašu redzētajam, bet citu stāstītajam – mīt nedaudz atšķirīgā realitātē. Tajā, kuras pamatu rada Sprūdža un viņa pārstāvētās partijas stāsti par lielajām padarītajām lietām (nu, labi, šo vienu lietu) un vēl lielākajām, kas jau esot tepat aiz stūra.
Taču kopumā, kā varētu šķist, komfortabli ir visiem. Sprūdžam, kurš var piemērīt lembergplēša ausaini. Viņa partijas biedriem, kuri, klusi sarkstot par kārtējo sava vadoņa Zatlera lempību, toties var paslavēt izlēmīgo un drosmīgo reģionālo ministru. Viņa oponentiem, kuri var aizgūtnēm ņirgāties par nemanāmo atstādināšanu. Un, protams, arī Lembergam, kuram no dubultās atstādināšanas acīmredzot ne silts, ne auksts.
Nelaime tikai tā, ka šī idille beigsies, kad tiesa ķersies pie Lemberga prasības izskatīšanas. Un, lai saprastu, kas tad varētu būt gaidāms, es jau nedaudz vairāk kā šos te trīsarpus mēnešus pūlos no Sprūdža ministrijas izdabūt dažus, kā pirmajā mirklī varētu domāt, viegli pieejamus dokumentus.
Atgādināšu – otrreizējā Lemberga atstādināšana notika, Sprūdžam paziņojot – „ir iegūti pierādījumi”, ka Lembergs kā „Ventspils pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētājs” laikā no 1998.gada 26.janvāra līdz 2006.gada 20.februārim ir piedalījies akurāt 137 lēmumu pieņemšanā, atrodoties interešu konflikta situācijā.
Šos pierādījumus esot piestādījusi Ģenerālprokuratūra, savukārt Sprūdža ministrijas juristi uz to pamata esot sastādījuši neapgāžamu secinājumu – Lembergs ir jāatstādina, un viss. It īpaši, ja sīkais nekauņa nav vēlējies noteiktajā termiņā sniegt ministrijas pieprasītos paskaidrojumus.
Šādā situācijā šķita: ja reiz viss ir tik vienkārši un skaidri, nekas taču nevarētu traucēt Sprūdža ministrijai nodot sabiedrības vērtējumam gan neapgāžamos pierādījumus, gan saraksti ar nekaunīgo Lembergu, gan arī argumentēto un neapgāžamo ministrijas juristu slēdzienu – pienaglot to lecīgo sīkmani tā kārtīgi.
Tikai šķita. Jo jau tūlīt sākās dīvainības – Ģenerālprokuratūra no Sprūdža izteikumiem par „pierādījumiem” un „šokējošajiem faktiem” nedaudz kaunīgi norobežojās, savukārt pati Sprūdža ministrija, palūgta šos pierādījumus publiskot, sāka kaut ko runāt, ka tai esot „liegums publiskot Ģenerālprokuratūras sniegto informāciju, lai nekādā veidā neietekmētu procesu norisi”.
Tiesa, visas Lembergam izvirzītās apsūdzības ir publiskas, līdz ar ko jau aizdomīgāks sāka šķist fakts, ka ne pats sisis – lembergplēsis, ne kāds no ministrijas gaišajiem juristu prātiem nespēja paskaidrot – kāda gan institūcija ir noteikusi šādu liegumu, uz kāda likumīga pamata un kam tieši šis liegums ir noteikts.
Drīz pēc tam izrādījās, ka ministrija nealkst publiskot arī Sprūdža vēstuli Lembergam un – kas, iespējams, visinteresantākais – arī ministrijas it kā sagatavoto juristu atzinumu, uz kura nesatricināmā un pārliecinošā pamata tad arī esot tapusi vēstule Lembergam.
Šī nevēlēšanās bija un arī palika tik spilgti izteikta, ka nu jau lieta ir nonākusi administratīvajā tiesā un Sprūdža ministrija ir bijusi spiesta tai savus paskaidrojumus – pietiekami daiļrunīgus, lai varētu jau pamazām sākt nojaust, kas gaida valsti kārtējā prāvā ar Lembergu.
Tātad, pirmkārt, Sprūdža ministrija bez liekas kautrēšanās paziņo – tā vispār nekādus pieprasījumus par Lemberga atstādināšanas lietas materiāliem neesot saņēmusi. Pavisam vienkārši – neesot, un viss. Liecieties mierā.
Prāvā ar Lembergu šādi pigori cauri neies, bet, nu, labi - var taču gadīties, ka nezināmie sabotieri „Latvijas pastā” nozūmē tieši šo vēstuli. Cita lieta – ka nudien grūti saprast, kāpēc tādā gadījumā Sprūdža ministrija paskaidrojumos tiesai tomēr metas skaidroties par pieprasījumu, ko taču nemaz neesot saņēmusi. Taču tālāk – interesantāk.
Ministrija tiesai skaidro - „šokējošie fakti” un „pierādījumi” nevienam nevarot tikt uzrādīti, jo tie esot ierobežotas pieejamības informācija. Kas to par tādu padarījis? „Kriminālprocesa likuma 451.panta pirmā daļa nosaka, ka tikai apsūdzētais, viņa aizstāvis, prokurors, cietušais un viņa pārstāvis krimināllietas iztiesāšanas laikā drīkst iepazīties ar materiāliem, kas papildus pievienoti krimināllietai pēc tās saņemšanas tiesā,” skaidro Sprūdža juristi.
Labi, pieņemsim. Taču parādās mazs, naivs jautājums - kādā statusā tādā gadījumā pats Sprūdžs ar saviem gaišajiem juristiem varēja iepazīties ar šiem dokumentiem? Viņš būtu cietušais, prokurors vai kāds cits no citētajā likuma normā uzskaitītajiem? It kā nē...
Līdz ar to pamazām kļūst skaidrs, kāpēc pati prokuratūra par ministrijai nodotajiem „pierādījumiem” ir tik mazrunīga un izvairīga, - Sprūdžam aizsūtīts kas tāds, ko viņam nemaz nedrīkstēja aizsūtīt, vai arī kaut kas nenozīmīgs, kamī nabadziņš ar saviem gaišajiem juristiem saskatījis „pierādījumus” un „šokējošus faktus”.
Taču īsti jautri – vai kā nu to saukt – kļūst, kad Sprūdža ministrija paskaidrojumos tiesai ir spiesta atklāt arī to, kādu tieši iemeslu dēļ tad tā nav spējusi vai vēlējusies publiskot juristu atzinumu, uz kura pamata tad arī tapis Lemberga otrās atstādināšanas rīkojums. Citēsim precīzi:
„Par pieteicēja lūgumu nosūtīt viņam ministrijas juristu atzinumu par no Ģenerālprokuratūras saņemto informāciju par A.Lemberga iespējamiem pārkāpumiem, ministrija paskaidro, ka ministrijas juristi šādu atzinumu sniedza ministram mutvārdos, proti, ministrijas juristi, izpētot saņemtos krimināllietas materiālus, izteica savus apsvērumus un sniedza ministram juridisko konsultāciju kopīgās tikšanās laikā...”
Tā, lūk – un te nu mēs esam. Uz tiesu ar Lembergu Sprūdžs valstij ir sarūpējis bagāžu, kurā ir „pierādījumi”, par kuriem pati ministrija atzīst – tā neietilpa to personu skaitā, kam šādi „pierādījumi” varēja tikt izsniegt, neesošs juridiskais atzinums, kā arī atzīšanās – mēs svarīgus lēmumus pieņemam bez kaut kādas tur muļķīgas papīru rakstīšanas, vienkārši apsēžamies, parunājamies un izlemjam.
Bet tiesā Lembergs izģērbs ne jau šo pajolīgo gaisa tricinātāju – sisi vijoļkāju, bet gan Latvijas valsti, kuras vārdā šādi „reformētāji” var rīkoties, kā nu ienāk prātā. Lai cik nevietā šis pēdējais izteikums būtu attiecībā uz Edmundu Sprūdžu.
Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.