Iesaki rakstu: 
Dažādi notikumi pēdējā laikā atkal likuši aizdomāties par to, cik dažādi tiek saprasts, ko nozīmē "mežs", un kārtējo reizi izgaismojuši to, kāpēc tik daudz iedzīvotāju ir neapmierināti ar mežu apsaimniekošanu, kamēr oficiālie skaitļi (vismaz tā skaitļu daļa, ko skaļi popularizē meža nozares runasvīri) liecina, ka viss ir kārtībā.
Lūk, piemēram, Ainara Mankus internetā ievietotais video ar "mežiem" pie Saldus: https://www.youtube.com/watch?time_continue=2&v=9p_67EYtr-M
Interneta lietotāji Ainaram paskaidroja, ka mazi kociņi arī ir mežs, izcirtumi ir smuki atjaunoti un tie, kas šobrīd ir 11-13 gadu veci, pēc gadiem 40 jau būs lieli koki (kādas būs iespējas iegūt koksni šajās teritorijās nākošos četrdesmit gadus, to gan neviens neskaidroja). Mazu kociņu salīdzinājums ar bērniem ir klasisks demagoģijas piemērs - jā, mazi kociņi tiešām ir koki (tāpat kā mazi bērni ir cilvēki), taču tas nenozīmē, ka tikko atjaunots izcirtums ir mežs.
Tomēr "pēc papīriem" visa Ainara video redzamā teritorija (izņemot ceļu) ir mežs. Starpība starp mežu uz papīra un mežu dabā arī ir iemesls tam, kāpēc dažus tik ļoti mulsināja šogad klajā nākušais Jeila universitātes ziņojums par Vides snieguma indeksu (Environmental Performance Index - EPI), kurā, gluži tāpat kā iepriekšējos ziņojumos mežu zeme Latvija mežu jomā atradās tālu saraksta lejasgalā (skatīt šeit). Iemesls - strauji sarūkošās mežu platības.
"Ar kokiem klātās platības!" precizēja nozares pārstāvji. Un patiesi - šajā vērtējumā tiek runāts tikai par teritoriju, ko klāj koki. Var, piemēram, dabiska meža vietā izveidot plantāciju, un tā joprojām būs "ar kokiem klāta teritorija". Tomēr ne jau plantācijas ir tas, kas lika protestēt dažiem Latvijas meža nozares pārstāvjiem, bet gan iepriekš minētā īpatnība - Latvijā par mežu tiek uzskatītas arī platības, ko neklāj koki.
Bet kokrūpnieku šefs komentēja: "Iesmēju par to, ka tas ir vienīgais raksturlielums, ko ņēma vērā topa sastādīšanā, un kāds/-i no valsts vietas topā varētu mēģināt izdarīt skaļus secinājumus." Piekrītu. Meža platība vien, kā jau raksturoju iepriekš, patiesi ir ļoti nepilnīgs rādītājs, ja gribam izdarīt "skaļus secinājumus". Tikai dīvaini to dzirdēt no tās pašas puses, kas nemitīgi skandina, cik labi apsaimniekojam mežus, jo, lūk, kopš Ulmaņa laikiem mežu platības ir pieaugušas. Vai meža platība ir kaut ko izsakošs rādītājs tikai tad, kad tā pieaug, bet tad, kad samazinās, no tā secinājumus vairs izdarīt nevar?
Vēlāk manā sociālo tīklu burbulī uzpeldēja saite uz 2016. gada rakstu zinātniskajā žurnālā "Ambio" - "When is a forest a forest? Forest concepts and definitions in the era of forest and landscape restoration." ("Kad mežs ir mežs? Meža jēdzieni un definīcijas meža un ainavas atjaunošanas ērā.") Lai gan šī raksta autori īsti neatbild uz jautājumu, kad mežs ir mežs, tomēr, apspriežot dažādās meža definīcijas, kas tiek izmantotas dažādām vajadzībām, viņi skaidri iezīmē arī Latvijas problēmu, ko izgaismo iepriekš aplūkotie piemēri: "Aplamas un neplānotas sekas var rasties tad, kad definīcijas un inventarizācijas metodes, kas izstrādātas, lai novērtētu koksnes krāju, tiek izmantotas ārpus to tvēruma un lietderības, piemēram, lai izstrādātu politiku saistībā ar bioloģisko daudzveidību, ekosistēmu pakalpojumiem un nekoksnes meža produktiem."
Un tieši tādas "aplamas un neplānotas sekas" ir tam, ka arī Latvijas Meža likumā mežs definēts lauksaimnieciskā izpratnē - kā zeme, kur var augt koki. Saskaņā ar šo definīciju Latvijas mežus varētu izcirst līdz pēdējam kokam, bet oficiālā meža platība nesamazinātos pat par vienu hektāru, ja vien mēs apņemtos šajās teritorijās atkal iestādīt kokus vai ļaut tiem izaugt. Meža nozare varētu aiznaglot durvis, meža augu un dzīvnieku vairs Latvijā nebūtu, bet mēs joprojām varētu lepni sludināt, ka mežu platība Latvijā ir daudz lielāka nekā ulmaņlaikos. Protams, manis iezīmētā ir hipotētiska un absurda situācija, taču Ainara iemūžinātā aina nebūt nav hipotētiska, lai gan apgalvojumi, ka tajā viss ir kārtībā, ir ne mazāk absurdi.
Rūpīgāks lasītājs varbūt pamanīs, ka, sekojot minētā raksta piemēram, uz virsrakstā uzdoto jautājumu tā arī neatbildēju. Dažas atbildes - nākošajā rakstā.
Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
