Iesaki rakstu: 
Kas īsti valda Latvijā? Šāds jautājums ik pa brīdim pavīd mūsu prātos. Daudzi atbildi uz to meklēs valstī pieņemtajos likumos, galvenokārt pamatlikumā – Satversmē. Tur ir rakstīts, ka suverēnā vara valstī pieder tautai. Bet vai tā ir taisnība? Ja tautai patiešām pieder vara, vai tā būtu sev izkārtojusi tādus apstākļus, ka vismaz 300 000 cilvēku devušies labprātīgā izsūtījumā? Diez vai. Tātad tas, kas ir rakstīts Satversmē, diemžēl neatbilst realitātei.
Pameklēsim atbildi uz šo jautājumu nedaudz citādāk. Tie, kuri ir pie varas, nepieļauj, ka tiek kritizēti ne pie varas esošie, ne viņu realizētā politika. Tā ir bijis viduslaikos, kad nedrīkstēja teikt neko sliktu par karali un viņa vasaļiem, lai cik nežēlīgs, stulbs, aptaukojies un despotisks šis valdnieks nebūtu. Par to varēja bende nocirst galvu. Ja monarhs valdīja kopā ar reliģiskiem darboņiem, tad piedevām neko sliktu nevarēja teikt par baznīcu un valdošo reliģiju. Rezultāts būtu cepināšana uz sārta.
Gāja laiks, cilvēkiem piegriezās vecā sistēma, un viņi ar šiem dieva vietniekiem zemes virsū izrēķinājās tumšos revolucionāru pagrabos. Nāca jauna vara, bet arī to nedrīkstēja kritizēt. Ne komunistisko iekārtu, ne pašus kompartijas darboņus. Labākajā gadījumā izvizinātu melnā Volgā, sliktākajā gadījumā... Piemēram, Ziemeļkorejā reālā vara pieder mīļajam Līderim, un tas ir uzskatāmi redzams! Nepaklausīsi viņa pavēlei, nošaus ar zenītložmetēju!
Bet kas tad ir tie, par kuriem mēs mūsdienu Latvijā nedrīkstam padomāt un vēl vairāk atļauties runāt neko sliktu? Komunisti tie vairs noteikti nav. Tie nav arī pašreizējās redzamās valsts amatpersonas – deputāti, ministri. Principā arī, ja kāds no mums sāktu runāt ko sliktu par Straujumu vai kādu citu netīkamu valsts amata pagaidu izpildītāju, nekas slikts nenotiks. Tātad Satversmē noteiktais par tautas varas deleģēšanu konkrētām ievēlētām personām arī neatbilst realitātei. Vara nepieder šīm amatpersonām!
Paskatīsimies Linarda Grantiņa gadījumu. Viņam salauza roku un spārdīja kājām ne jau tā dēļ, ka viņš zagli ir nosaucis par zagli, kažoku apmetušu komunistu par komunistu. Tad galu galā kas ir tie, par kuriem slikti izsakoties var sagaidīt tādas pašas represijas kā viduslaikos un pie komunistiem?
Rūpīgākie vērotāji būs pamanījuši, ka mūsdienās par tādiem neaizskaramajiem, kā savulaik bija karaļi, nu ir kļuvuši tā dēvētie ebreji un arī homoseksuālisti. Tātad, atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, jā, kas tad īsti valda Latvijā? Pēc šīs loģikas diemžēl man ir jāsecina, ka nacionālradikāļu ideologiem ir izrādījusies taisnība.
Zinu ka tagad daudzi neticēs manis sacītajam. Vieni tādēļ, ka baidās un „tā nedrīkst” (daudzi tāpat uzvedās komunistu laikos). Citiem ieslēgsies noliegšanas aizsargmehānisms, jo nespēs vai negribēs pieņemt to, ka saujiņai izredzēto pieder tik liela vara. Tai skaitā pār šī raksta autoru, tevi un pār mūsu visu naudas maciņiem un dzīvēm.
Red.piez. Jā, jūs uzminējāt - šie uzskati nu galīgi nav mūsu uzskati. Bet, ja reiz anonīmais lasītājs ir pārliecināts par to, ko viņš aprakstījis, - ko nu tur...
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.