Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā Latvijas, Ukrainas un Baltkrievijas politikā notika vairākas lietas, kam es vēlētos pievērst uzmanību.

Sāksim ar Latviju. Tiek ziņots, ka Artis Pabriks ziedojis bruņu automašīnas Ukrainai. Savā Twitter kontā Pabrika kungs par šo tēmu uzrakstīja: "Dāvinām Ukrainas armijai 7 bruņu medicīnas auto, lai frontes līnijā esot mediķi ciestu mazāk no ienaidnieka apšaudēm."

Nedaudz vēlāk Seimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece sarīkoja video sarunu ar Ukrainas parlamenta priekšsēdētāju Dmitro Razumkovu, kuras laikā Mūrnieces kundze vēlreiz apstiprināja nostāju pret Krimas aneksiju. Savā Twitter kontā Mūrnieces kundze rakstīja: “Esam kopā ar Ukrainu, iestājoties par Ukrainas teritoriālo vienotību. Latvija stingri turpinās Krimas prettiesiskās aneksijas neatzīšanas politiku."

Abi notikumi vēlreiz uzsver, ka mūsu valsts retorika par Ukrainas demokrātiju ir nemainīga jau 6 gadus, kopš Ukrainā notika valsts apvērsums. No 2015. gada līdz mūsdienām Latvija atkārtoti ir sniegusi ekonomisko, politisko un citu palīdzību jaunajai Ukrainas valdībai, kas, balstoties uz viņu pašu saukļiem, ir Ukrainas tautas ceļveži uz brīvību, mieru un labklājību.

Kamēr Latvijas politiķi turpina apliecināt, ka jaunajai Ukrainas valdībai nav nekāda sakara ar veco Janukoviča valdību, es personīgi šiem apgalvojumiem ne īpaši ticu. Galvenokārt tāpēc, ka būtībā nav konceptuālas atšķirības starp jauno un Janukoviča valdību. Tam ir daudz apstiprinājumu, taču šī teksta ietvaros es vēlētos apspriest tos, kas notika nesen.

Pirmkārt, tās ir Ukrainas prezidenta Volodimira Zeļenska noteiktās sankcijas pret savas valsts pilsoņiem.

Tiek ziņots, ka ar savu dekrētu Ukrainas prezidents Zeļenskis īstenoja Nacionālās drošības un aizsardzības padomes lēmumu par sankcijām pret astoņiem pilsoņiem un 19 uzņēmumiem, tostarp pret opozīcijas politiķi Viktoru Medvedčuku un viņa sievu Oksanu Marčenko.

Sankcijas ietver aktīvu bloķēšanu, tirdzniecības darbību ierobežošanu, ekonomisko un finansiālo saistību izpildes apturēšanu un zemes dzīļu izmantošanas licenču anulēšanu. Resursu tranzīts caur Ukrainas teritoriju un kapitāla izņemšana ārvalstīs ir arī aizliegts.

Neskatoties uz to, ka sankciju jēdziens mums ir kļuvis par kaut ko izplatītu, it īpaši pēdējos gados, Ukrainas iekšējo sankciju gadījumā ir vairākas ievērojamas lietas.

Tehniski pašreizējā Ukrainas konstitūcija ļauj noteikt sankcijas tikai pret ārvalstu pilsoņiem. Tā kā Ukrainas konstitūcijā nav noteikts sankciju noteikšanas process pret savas valsts pilsoņiem, tas nozīmē, ka šim procesam nepastāv tiesiskā kārtība un tiesiskais regulējums.

Citiem vārdiem sakot, sankciju piemērošanas noteikumi ir izdomāti, pamatojoties uz tiem soda mērķiem, kurus sankciju “pasūtītājs” vēlas sasniegt. Ne jau likums vai konstitūcija izlems, uz kādu periodu un cik lielā mērā noteikt sankcijas pret Ukrainas pilsoni, bet gan noteikta politiķu grupa, kas uzliek šīs sankcijas.

Otrkārt, šogad Ukrainas valdība aizliedza vairāku televīzijas kanālu apraidi un apturēja to pārraidi.

Papildus kanālam 112 un uzņēmumam Novosti 24 Chas (kanāls NewsOne) ierobežojošie pasākumi ietvēra TV Vybor, Novy Format TV, Partner TV, Ariadna TV un citus.

Programmu vietā tiek parādīts vai nu melns ekrāns, vai krāsains režģis. Aizliegto kanālu pārraides tagad ir pieejamas skatīšanai tikai YouTube mājaslapā.

Ukrainas Nacionālās žurnālistu savienības vadītājs Serhijs Tomiļenko sakarā ar šo notikumu sacīja, ka varas iestādes, uzliekot ierobežojumus trīs TV kanālu īpašniekam, pārsniedz likumdošanas ietvaru: “Šis ir uzbrukums vārda brīvībai, liedzot lielai daļai ukraiņu tiesības uz informāciju. Tas izraisīs informācijas eksploziju un šoku starptautiskajiem partneriem."

Treškārt, Ukrainas drošības dienests (SBU) pasludināja meklēšanā Ukrainas žurnālistu Anatoliju Šariju. 16. februārī SBU Šarijam paziņoja, ka viņš tiek turēts aizdomās par valsts nodevību un pilsoņu vienlīdzības pārkāpšanu atkarībā no viņu rases un tautības. Šarijam vajadzēja parādīties nopratināšanā, uz kuru viņš neieradās, un saistībā ar to 25. februārī viņš tika iekļauts meklēto sarakstā.

Jāatceras, ka Anatolijs Šarijs ir ne tikai blogeris, žurnālists un politiķis, bet viņam ir arī politiskā bēgļa statuss, kas viņam tika piešķirts ES. No dokumentiem, kurus Šarijs darīja publiski pieejamus, izriet, ka SBU tika informēts par viņa bēgļa statusu jau 2020. gadā.

SBU arī tika informēti, ka bēgļa statusa dēļ Šarijam ir aizliegts parādīties Ukrainā. Neskatoties ne uz vienu no šiem apstākļiem, SBU turpina attālināti pakļaut Šariju visa veida spiedienam.

Kā jūs saprotat, aprakstītos pasākumus jaunā Ukrainas vara attaisno tikai un vienīgi ar cīņu par demokrātiju, neskatoties uz to, ka visi trīs notikumi vairāk atgadina politiskās represijas.

Šodien mēģinājumi apsūdzēt jauno, it kā demokrātisko Ukrainas valdību par nelikumīgām, represīvām darbībām parasti beidzas apsūdzētājam ļoti bēdīgi. Notikumi ar jaunākajām sankcijām, TV kanālu slēgšanu un politiskā bēgļa vajāšanu to vēlreiz pierāda. Un šie ir tikai trīs gadījumi, kas kaut kādā veidā tiek atspoguļoti Ukrainas presē. Faktiski ir tūkstošiem citu gadījumu, kad Ukrainas pilsoņi savu politisko uzskatu dēļ mirst, kļūst invalīdi, zaudē īpašumu vai nonāk cietumā.

Fakts ir tāds, ka lielo politiķu, piemēram, prezidenta Zeļenska ne visai konstitucionālā darbība sūta neredzamu signālu visiem pārējiem politiķiem. Saprotot, ka pats valsts prezidents izmanto ne visai likumīgas metodes, visi citi negodīgie politiķi un amatpersonas, protams, arī cenšas izmantot savu ietekmi kā instrumentu savu ne visai likumīgo mērķu sasniegšanai.

Likumsakarīgi, ka visi tie Latvijas politiķi, kuri ziedo Ukrainai norakstīto militāro tehniku un triljono reizi kā mantru atkārto vārdus par Krimas aneksiju, perfekti zina par jaunās Ukrainas valdības apšaubāmu politisko praksi. Ņemot vērā, ka Latvijas politiķi (kā arī valdība kopumā) nepauž kritiskus viedokļus par Ukrainas varas ne vienmēr likumīgo rīcību, var pamatoti secināt, ka mūsu politiskā elite pilnībā atbalsta jaunās Ukrainas valdības metodes.

Tiesa, skatoties, kā Eiropa, ieskaitot Latviju, ir vienkārši traka par jaunās Ukrainas valdības demokrātijas līmeni, rodas cits jautājums - kāpēc ES piever acis uz Ukrainas valdības antikonstitucionālo un antidemokrātisko rīcību, kamēr absolūti identiskas Lukašenko darbības uzskata par noziegumiem pret cilvēci?

Un tas nebūt nav vienīgais jautājums, šeit ir vēl daži kopā ar atbildēm.

1. Kāpēc pseidožurnālistu apspiešana Baltkrievijā - tas ir slikti, bet reālu, akreditētu žurnālistu (un arī bēgļu) apspiešana Ukrainā - tas ir labi? Tāpēc, ka prokrieviskos žurnālistus, tādus kā Šarijs, var pazemot, spīdzināt un apspiest, cik vien vēlaties, savukārt prorietumnieciskos pseidožurnālistus vajadzētu nēsāt rokās.

2. Kāpēc Eiropas mediji pilnīgi klusē par Zeļenska nepamatoto rīcību, ieviešot sankcijas pret Ukrainas pilsoņiem, kamēr Lukašenko režīmu par nelikumīgu nenosauca tikai mēmais? Tāpēc, ka prorietumnieciskām varas iestādēm konstitūcija ir ieteikumu kopums, kurš īstenošanai nav obligāts, bet prokrieviskajām varas iestādēm konstitūcija ir svētie raksti, kuri ir jāievēro, stāvot uz ceļiem.

3. Kāpēc oficiāli akreditētu, reģistrētu televīzijas kanālu apraide Ukrainā ir slikta, bet ārvalstu, daļēji likumīgu, neakreditētu kanālu apraide, kuru darbiniekiem Baltkrievijā nav pat žurnālistu reģistrācijas - tas ir labi? Tāpēc, ka prorietumnieciskās varas iestādes atdarinās vārda brīvību tikai tad, kad tām būs ērti, bet prokrieviskajām varas iestādēm uzticīgām vārda brīvībai ir jāpaliek arī miegā.

4. Kāpēc Eiropas mediji jau 6 gadus pilnībā ignorē Ukrainā plaši izplatītos cilvēktiesību pārkāpumus, bet ziņas par vairākiem patiešām nepamatotiem cietumsodiem Baltkrievijā izplata gaismas ātrumā? Tāpēc ka, kad likumu pārkāpj prorietumnieciski noskaņoti politiķi, tad tie ir jāsedz un jāaizsargā, bet, kad likumu pārkāpj prokrieviski noskaņoti politiķi, tad tie ir jāgāž un, vēlams, jānogalina.

Rezultātā es secinu, ka visi tie demokrātiskie saukļi, kurus jaunā Ukrainas valdība deva 2015. gadā, izrādījās tukši vārdi. Reālajā dzīvē absolūti represīvo prokrievisko Janukoviča režīmu nomainīja nevis demokrātiska valdība, bet tieši tāds pats absolūti represīvais režīms, tikai proamerikānisks.

To pašu var teikt par Baltkrieviju. Ja Lukašenko režīmam ir paredzēts sabrukt ar spēku, tad to pēc analoģijas ar Ukrainu aizstās tieši tāds pats represīvais režīms, tikai opozicionārs. Un Baltkrievijas tauta pie varas esošā prokrievisko neliešu bara vietā saņems tādu pašu neliešu baru, tikai proamerikāniskui.

Lukašenko režīma vardarbīgas krišanas gadījumā Baltkrieviju noteikti gaida “brīvas” Ukrainas scenārijs - karš, simtiem tūkstošu šaujamieroču civiliedzīvotāju vidū, radikālu ekstrēmistu grupu darbību legalizēšana, kolosāls valsts parāda pieaugums, milzīgs korupcijas pieaugums, gigantiska darbspējīgo iedzīvotāju aizplūšana uz ārzemēm, deindustrializācija, izglītības līmeņa pazemināšanās, jau tā zemā sociālo garantiju līmeņa pazemināšanās, valūtas devalvācija, komunālo pakalpojumu cenu pieaugums, pārtikas groza izmaksas pieaugums, trešās šķirnes finanšu instrumentu pieplūdums, katastrofāli zema dzimstība, baznīcas vajāšanas, tūkstošiem demobilizēto karavīru, kas meklē darbu noziedzīgā darba tirgū.

Acīmredzot, zinot, kā visas šīs lietas jau 6 gadus notiek Ukrainā, Pabrika kungs un Mūrnieces kundze no sirds vēlas, lai visas šīs “izpriecas” sāktu notikt arī Baltkrievijā. Acīmredzot Pabriks, Mūrniece un visi pārējie, kas atbalsta pretvalstiskus apvērsumus, uzskata, ka baltkrieviem nepietiek tikai ar represīvu režīmu. Viņi uzskata ka baltkrieviem pilnai laimei ir nepieciešams arī karš un emigrācija.

Visus tos cilvēkus, kuriem vēl ir svaigas atmiņas par barikādēm un kuri naivuma pēc uzskata, ka Baltkrieviju gaida nevis Ukrainas scenārijs, bet gan 1991. gada scenārijs Latvijā, es gribu sarūgtināt.

No procesu loģistikas viedokļa barikādes un "maidani" ir līdzīgi, galu galā šo notikumu saukļi un procesi ir gandrīz identiski. Atšķirība ir tā, ka 1992. gadā absolūtais vairākums Latvijas iedzīvotāju neatkarīgi no tautības un dzimtās valodas vēlējās dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā. Tomēr Baltkrievijā situācija ar to cilvēku skaitu, kuri vēlas iet pa it kā demokrātijas ceļu, ir nedaudz atšķirīga.

Baltkrievijā šodien, lai ko mums nestastītu medijos, sabiedrībā ir milzīga daļa cilvēku, kuri nevēlas demokrātiju, kuru viņiem ir sagatavojusi Amerikas vēstniecība. Baltkrievijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri, skatoties uz jauno Ukrainas "demokrātiju", saka "nē, paldies". Baltkrievijā ir milzīgs skaits cilvēku, kuri saprot, ka, lai sasniegtu ekonomisko labklājību, nepietiek ar atbrīvošanu no rūpniecības un valsts parāda palielināšanu līdz rekordskaitlim. Neapšaubāmi, daudzi baltkrievi vēlas pārmaiņas, taču pat pēc visoptimistiskākajām aplēsēm šādu cilvēku nav pat puse.

Ja 1992. gadā vismaz puse Latvijas iedzīvotāju būtu pret brīvu, demokrātisku Latviju, barikādes beigtos ar militārām operācijām kaut kur Jēkabpils tuvumā, un Daugavpils rajons varēja saņemt Donbasa statusu. Bet nekas no tā nenotika tieši tāpēc, ka sabiedrībā valdīja vienprātība demokrātijas jautājumā. Bet Ukrainā un Baltkrievijā šādas vienprātības nav, un tāpēc mierīgi piespiest cilvēkus ticēt pasakām par "demokrātiju" nebūs iespējams.

Atgriežoties Latvijā, es vēlos atzīmēt, ka mums ir tada dīvaina tieksme neuzņemties atbildību par savu rīcību (it īpaši par vārdiem) un visās kļūdās vainot svešiniekus. Aptuveni tāda pati situācija ir ar protesta kustību atbalstu. Pirmkārt, mēs ar lepnumu dodam padomus cilvēkiem no citām valstīm, kā uzlabot viņu dzīvi ar protestu palidzību. Un pēc tam, kad mūsu padomu pilnīga bezjēdzība kļūst acīmredzama, mēs sakām, ka pie visa ir vainīga nevis mūsu provinciālā tuvredzība, bet kaut kāds tur onkulis, kurš dzīvo trīs mājas tālāk un kuram vārds ir Vladimirs.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

3

„Aunu un klaunu” vienošanās par sadarbību ekonomikas un zemkopības attīstībai

FotoPandēmijas iespaids uz tautsaimniecību šodien ir viens no valsts attīstības centrālajiem jautājumiem. Krīzes rada ne tikai izaicinājumus, bet arī jaunas iespējas ekonomikas nākotnes attīstībai. Politiķu pienākums ir šīs iespējas izmantot, nodrošinot, ka pēc pandēmijas pārvarēšanas ekonomika piedzīvos izaugsmi.
Lasīt visu...