Kauja par Kuģniecību

Kugniecibas gals ir tikpat nozelojsm ka sis kompanijas pedejo gadu agonizejosais eksistences modelis. Nu ta var aiziet kopiga ar atputa ar Preses namu un citiem launpratigi izsaimniekotajiem uznemumiem. Tomer visspaigak ir nevis par nelielu bledigu lauzu barinu, kuriem tikas dimat, ka vini ir biznesmeni, bet gan par musu valsts viriem, politikiem u.c., kuri vieglu roku aizlaida veja kompaniju, kuras vards bija zinams visa kugosanas pasaule, un kura joprojam vareja generet naudas plusmu, turklat nodrosinot darbu daziem tukstosiem Latvijas jurnieku. Secinajums ir viens- sai valstij stradajosi un pelnosi uznemumi nav vajadzigi, un tas vienigais izdivosanas modelis ir aiznemties un "griezt". Citiem, protams.

Atbildēt

Mjaa skumjsh un beediigs gals - kaadreizeejo multimiljonaaru (kugnieciibu)nu pliku un aplaupiitu apglabaas Ulbrokas nabagu kapos. Jaacer, ka veesture viniem ( L. un vina pakalpiniem) to nepiedos. Paari paliks tik legenda par Latviju kaa juuras lielvalsti un vecaa labaa K. Valdemaara veeleejums - latvji brauciet juurinaa, nesiet zeltu puurinaa.

Atbildēt

Dīvainā "labā griba"
Autors: Andris Pauls–Pāvuls, "Latvijas kuģniecības" padomes loceklis
Publicēšanas datums: 18.09.2001
Rubrika: Ziņas


Paraugoties uz, kā šķiet, nu jau gandrīz mūžīgajām norisēm ap "Latvijas kuģniecību" (LK), viena no apbrīnojamākajām lietām ir milzīgais šajos procesos iesaistīto viennozīmīgi labas gribas cilvēku daudzums. Klausoties amatpersonu izteikumos, iespaids ir viennozīmīgs – gan visi deputāti un ministri, gan politiķi un ierēdņi šajos procesos iesaistījušies tikai un vienīgi ar labiem nodomiem un gaišu apņēmību sirdī.

Un kā nu ne. Visi Latvijas politiķi un amatpersonas vārdos ir pilni apņēmības privatizēt LK ātri un efektīvi, un tāpat visas amatpersonas sakās viennozīmīgi saprotam, cik svarīgi ir LK privatizācijā sagādāt Latvijas valstij lielus ienākumus tūlīt un nodrošināt kompānijas saglabāšanos arī tālākajā nākotnē.

Visi politiķi un lēmumu pieņemšanas shēmas dalībnieki arī ir vienisprātis par to, ka līdz pagaidām, maigi izsakoties, ne pārāk veiksmīgās privatizācijas pirmās kārtas noslēgumam LK vajadzētu saglabāt konkurēt un darbotiesspējīgu, nevis vienkārši izputināt. Turklāt atšķirībā no situācijas vēl pirms gada pašlaik būtībā neviens politiķis – pat ne Normunds Lakučs vai Eižens Cepurnieks – vairs neiebilst arī pret to, ka LK patiešām būtu vajadzīgi jauni tankkuģi.

Jā, labās gribas vārdos visiem ir atliku likām, cita lieta – ka laikā, kad nav skaļos vārdos jāpauž labā un gaišā apņēmība, lielākā daļa šo pašu amatpersonu rīkojas pilnīgi pretēji. Tie paši jau nosauktie politiķi un amatpersonas, kuri vārdos ir par kuģniecības vērtības palielināšanu un flotes papildināšanu, skrien uz Privatizācijas aģentūru ar iesniegumiem, aicinot nekādus kuģus neiegādāties līdz privatizācijas pirmās kārtas pabeigšanai. Viņus nemulsina ne tas, ka "Latvijas kuģniecības" privatizācija šķiet atkal uz ilgu laiku iestrēgusi, ne tas, ka pēc privatizācijas pirmās kārtas ne jau viņi, bet jaunais īpašnieks būs tas, kas lems par kuģu iegādi. Protams, ja mūsu nacionālā kuģošanas kompānija ar tās strauji novecojošo floti kādam būs vajadzīga...

Tikpat interesanta ir arī tagadējā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Vladimira Makarova rīcība. Būdams ekonomikas ministra amatā, viņš sāka tik kaismīgi rūpēties par kuģniecības jautājumu risināšanu, ka sāka jau saskatīt miljonu vērtus kukuļošanas gadījumus, par kuriem gan, kā vēlāk izrādījās, bija vienkārši kaut kur izlasījis presē. Savukārt tagad, būdams jaunā amatā, ministrs pēkšņi ir aizmirsis savus kādreizējos izteikumus par to, ka patiesībā vienkorpusa kuģiem jau nav nekādas vainas, un paklusām paraksta deklarāciju par kuģošanas drošību Baltijas jūras reģionā, kura par neizmantojamiem jau aiznākamgad padarīs šos pašus kuģus – īstenībā trešo daļu LK tankkuģu flotes. Vai tas gadījumā nenozīmē, ka mūsu "labās gribas ministrs" patiesībā paraksta "Latvijas kuģniecības" izputināšanas dokumentu?

Tieši tāpat pašlaik risinās notikumi ap beigu beigās tomēr pieņemto lēmumu par triju jaunu tankkuģu iegādi: tie paši politiķi un amatpersonas, kuri vārdos taču vienmēr bijuši par LK attīstību, tagad valstisko interešu vārdā lien vai no ādas ārā, lai atrastu kādu nepilnību vai pārkāpumu šo kuģu iegādes procedūrā. Ir viennozīmīgi skaidrs, ka šie labās gribas cilvēki, kuri izgāza arī LK tankkuģu būves projektu, tā nodarot uzņēmumam – un vārdos tā mīlētajai valstij – desmitiem miljonu dolāru lielus zaudējumus, ne aci nepamirkšķinot, izgāztu arī jauno projektu, ja vien šeit viņus neatturētu jau iemaksātais drošības depozīts.

Šādus labās gribas un ne gluži tik labo darbu piemērus saistībā ar LK var minēt desmitiem, un, pastāvot šādai klusai sabotāžai, nav ko brīnīties par esošo rezultātu – uzņēmuma privatizācija stāv uz vietas, kuģi strauji noveco, un, ja amatpersonas turpinās savu labo vārdu un ne tik labo darbu (bet bieži vien – vienkārši bezdarbības) politiku, pēc dažiem gadiem vienīgais, par ko viņiem būs jāparūpējas, būs – kur LK kuģus nodot metāllūžņos. Protams, arī šo procesu labās gribas cilvēki var ievilkt tik tālu, kamēr no kuģiem būs palikusi tikai rūsas kaudze.

Protams, nav jau izslēgts arī brīnums, un cienītās amatpersonas pēkšņi savu "labo gribu" no vārdiem varētu pārvērst arī darbos. Ja reiz tik sarežģīti ir atrast "pareizo", visus cepurniekus un lakučus apmierinošo pircēju, varbūt tomēr varētu atgriezties pie cita risinājuma, ko aprakstīju "Lauku Avīzē" jau 2001. gada 1. februārī. "Latvijas kuģniecībai" ir pietiekami resursu un brīvo līdzekļu, lai tā pati saviem spēkiem nodrošinātu flotes atjaunošanu, tāpēc bez "stratēģiskā investora" mierīgi varētu iztikt un akcijas par sertifikātiem pārdot visiem Latvijas iedzīvotājiem, nevis dažiem sertifikātu miljonus sapirkušajiem naudasmaisiem, bet pilnīgi visiem – katram sanāktu pa 100 akcijām.

Tiesa, nez vai mūsu "labās gribas" amatpersonām arī tauta būs pietiekami labs un "pareizs" pircējs. Jo vai gan tā mācēs tik labi izrīkoties ar kuģniecības brīvajiem līdzekļiem, kā to spētu mūsu politiķi, kurus jau pašlaik acīm redzami sarūgtinājis jauno kuģu pirkšanas projekts, kas taču tik būtiski noplicinājis tā kārotos kompānijas brīvos līdzekļus.

Atbildēt

Paziņojums presei
Autors: Andris Pauls-Pāvuls
Publicēšanas datums: 25.01.2001
Rubrika: Aktualitāte


Negodīgas darbības "Latvijas kuģniecībā" notika laikā, kad Ministru prezidents bija Māris Gailis un viņa padomnieks — Eižens Cepurnieks. 1995. gada martā kuģniecības prezidents Pēteris Avotiņš pārskaitīja 24 miljonus USD uz ar Aleksandru Laventu saistītu ārzonas firmu "Finhold". Šī epizode figurē bankas "Baltija" krimināllietas ietvaros.

Zīmīgi, ka Ministru prezidenta Māra Gaiļa padomnieks Eižens Cepurnieks ir viens no tiem, kurš risināja ar banku "Baltija" un "Latvijas kuģniecību" saistītos jautājumus.

1996. gada septembrī "Latvijas kuģniecība" tiek pārveidota par privatizējamo akciju sabiedrību un tiek apstiprināta tās padome. Tieši tēvzemiešu pārstāvis padomē — Aivars Muravskis — ierosina atstādināt "Latvijas kuģniecības" prezidentu Pēteri Avotiņu, kurš pieņēma lēmumu par kuģniecības 24 miljonu mīklaino pārskaitīšanu. Pēteris Avotiņš vienbalsīgi padomes sēdē tiek noņemts. Kuģniecības izlaupīšana tiek apturēta 1997. gadā.

Zīmīgi, ka pēc ierosināšanas noņemt Avotiņu tēvzemieši Aivaru Muravski no "Latvijas kuģniecības" padomes atsauc un viņa vietā kuģniecības padomē deleģē Eiženu Cepurnieku.

Nav brīnums, ka cilvēks, kurš visticamāk varētu sniegt atbildi, kur palikuši "Latvijas kuģniecībai" nolaupītie 24 miljoni, pēkšņi ir kaut ko atcerējies. Varbūt beidzot būs iespējams bankas "Baltija" krimināllietā pielikt punktu šai epizodei.

Andris Pauls-Pāvuls, "Latvijas kuģniecības" padomes loceklis

Rīgā 2001. gada 24. janvārī

Atbildēt

Vai kuģniecības dēļ jākrīt arī šai valdībai?
Datums: 01.02.2001
Autors: Andris Pauls-Pāvuls, Jānis Maršāns
Rubrika: Viedoklis


Ir pagājuši četri gadi, kopš uzsākta "Latvijas kuģniecības" ("LK") privatizācija. Par "LK" un tās privatizāciju runājuši visi, kam nav bijis slinkums. Deputāti veidojuši komisijas, valdības kritušas. Izskanējušas dažādas versijas. Blēži jaukuši gaisu. Diedelētāji diedelējuši. Baidītāji baidījuši. Tauta un iespējamie pircēji klausījušies un brīnījušies. Ko iesākt, ja kārtējoreiz kārtējais pircējs būs aizbaidīts? Iesim nākamo riņķi ar valdības krišanu vai meklēsim kompromisa variantu?

Kas ir “Latvijas kuģniecība”

"LK" nevar salīdzināt ne ar vienu Latvijas uzņēmumu, jo kompānijas bizness nenotiek Latvijā. Šī ir viena no lielākajām starptautiskajām kuģošanas kompānijām, kurai ir jāiztur sīva konkurence pasaules tirgū. Ar padomes loceklim esošo atbildību varu apgalvot, ka kopš 1996. gada septembra, kad "LK" tika pārveidota par privatizējamo akciju sabiedrību, no šīs kompānijas neviens kuģis bez pamatojuma nekur nav "aizpeldējis", kā to iepriekšējo notikumu sakarā mēdz apgalvot opozīcija. Kuģu un "LK" naudas "aizpeldēšana" notika laikā, kad "LK" vadīja Pēteris Avotiņš, kurš no "LK" prezidenta amata tika atbrīvots pirms četriem gadiem, tā arī nepasakot tieši, kurš no valdības (vai tai tuvu stāvošām personām) bija uzdevis viņam 1995. gadā īstenot neveiksmīgo bankas "Baltija" un Depozītu bankas glābšanas programmu, kā rezultātā "LK" radās ap 40 miljonu USD lieli zaudējumi.

Šobrīd "LK" ir strukturēta kā liela ģimene. Māte (kompānijas vadība Latvijā) visu koordinē, meitas uzņēmumi apkalpo un organizē mazmeitu (kuģu) sekmīgu darbību visas pasaules plašajos ūdeņos. Katrs kuģis atbilstoši pastāvošajiem likumiem un praksei kuģošanas biznesā ir reģistrēts kā atsevišķs "LK" piederošs uzņēmums.

Kā “Latvijas kuģniecība” tiek vadīta

Privatizējamā valsts akciju sabiedrībā "Latvijas kuģniecība" atšķirībā no biznesa konkurentiem ārzemēs, kuri ir privātas kompānijas, lēmumu pieņemšana atbilstoši statūtiem ir smagnēja, komplicēta un ilga. Kompānijas ikdienas darbu vada valde. Par būtisku jautājumu izlemšanu, iepriekš konsultējoties ar padomi, lēmumus pieņem valsts pilnvarnieki, kuriem uzdevumu kā lemt dod Privatizācijas aģentūra (PA). PA lēmumu pieņemšana, kā balsot valsts pilnvarniekiem, arī ir ilgstoša, tikpat komplicēta un vēl arī politizēta. Tieši tas rada iespēju negodīgiem cilvēkiem, nonākot valsts pilnvarnieku amatos, izdarīt spiedienu uz kompānijas vadību. Kaut vai tikai uz aizdomu pamata. Bēdīgi slavenais piemērs ar tankkuģu flotes atjaunošanu. "LK" valde — par, padome — par, PA — par. Un tad tēvzemiešu pārstāvji — PA padomes loceklis Normunds Lakučs sinhroni ar "LK" valsts pilnvarnieku Eiženu Cepurnieku nograuj tankkuģu flotes atjaunošanas projektu. Vai kompānijai ar šādu "poļitruku uzraudzību" ir iespējams konkurēt starptautiskā biznesā? Nē. Jāprivatizē. Viennozīmīgi.

Kas tiek privatizēts

Pēc būtības tiek privatizēts bizness. Ievērojama niša starptautiskajā kuģošanas biznesā, kuru iespējams saglabāt tikai un vienīgi tad, ja ir iespēja konkurēt ar pasaules standartiem atbilstošiem kuģiem. Tiklīdz "LK" nevar piedāvāt savus transporta pakalpojumus no punkta A uz punktu B, tā šo nišu aizņem konkurents un tur atgriezties praktiski vairs nav iespējams. Šobrīd "LK" ir aptuveni 50 kuģi, simtiem kuģu fraktētāju un tūkstošiem biznesa partneru un vērtīgi nekustamie īpašumi (piemēram, viesnīca "Karavella"). Naudas izteiksmē "LK" ir 200 miljonus Ls vērta. "LK" kontos ir aptuveni 50 miljonu USD brīvie līdzekļi. Šis ir bizness, ar kuru var nopelnīt. Labi nopelnīt.

Kas varētu būt ieinteresēts privatizēt "LK"

1. Kāda liela, spēcīga kuģošanas kompānija. Biznesa konkurenti, kuri vēlas paplašināt savu darbības lauku, nopērkot "LK" nišu kuģošanas biznesā. Faktiski — nopērkot kuģi, tiek nopirktas līguma saistības ar tām kompānijām, kuras ir kuģi nofraktējušas kravu pārvadāšanai.

2. Kāda liela, spēcīga naftas ieguves un realizācijas kompānija. Zinot, ka "LK" bizness ir orientēts galvenokārt uz naftas produktu pārvadāšanu, naftas ieguvējs būtu ieinteresēts pārpirkt "LK" un pats savu naftu transportēt.

3. Latvijas iedzīvotāji, kam valsts ir piešķīrusi privatizācijas sertifikātus un kurus šobrīd nav kur izmantot.

4. Kāda investīciju kompānija vai banka. Zinot kuģošanas biznesa specifiku, kaut vai tā augsto riska pakāpi (jūra, vētras, ekoloģiskās katastrofas), šis variants liekas apšaubāms kaut vai no tā viedokļa, ka ir daudz drošāki projekti, kur investēt šādas naudas summas.

Valdība, ņemot vērā BDO New Markets atzinumu par kritērijiem, pēc kādiem vajadzētu izvēlēties "LK" privatizācijas pretendentus, ir apstiprinājusi "LK" privatizācijas noteikumus. Loģiski, ka pretendentu lokā nav paredzēta vieta spekulantam, kurš vēlētos lēti nopirkt un vēlāk dārgāk pārdot. Šis nav tas gadījums, kā, piemēram, ar no Vācijas atvestu mašīnu. Nopērkam par 1000 USD, piekrāsojam, uzliekam sēdekļu pārvalkus un par 1200 USD pārdodam.

Vai "LK" ir nepieciešams stratēģiskais investors

Nē, manuprāt nav, jo "LK" ir 50 miljoni USD brīvo līdzekļu un iespējas attīstīties. Ar "LK" rīcībā esošiem resursiem ir iespēja piesaistīt kreditētājus un 5 gadu laikā atjaunot floti. Vismaz man "LK" valde ar skaitļiem to ir pierādījusi. Protams, tas var notikt pie nosacījuma, ja kompānijai ļauj normāli strādāt, to atbrīvojot no "poļitrukiem".

"LK" privatizācijas gadījumā nevar runāt par stratēģiski nepieciešamo investoru, pat ne par investoru spekulantu, bet par iespējamo viltus investoru. Ja ir cilvēku loks, kuri iebilst pret "LK" brīvo līdzekļu investēšanu tankkuģos, ja tie paši cilvēki iestājas par kaut kādas investīciju kompānijas iekļaušanu iespējamo privatizētāju lokā, tad rodas iespaids, ka kādam ir vēlēšanās nevis investēt, bet privatizēt tieši šos 50 "brīvos" miljonus par sertifikātiem. Kuģus iztirgot pa vienam un krietni "uzvārīties". Vai otrs variants, kuru jau 1999. gadā ir pieļāvis "LK" prezidents Andris Kļaviņš: "Tankkuģu būves līguma parakstīšana tiek speciāli novilcināta, lai samazinātu uzņēmuma vienas akcijas vērtību un tādējādi aizkavētu privatizāciju, bet pēc tam "LK" rīcībā esošos vairāk nekā 52 miljonus ASV dolāru izlietotu citiem mērķiem, iespējams, lai samaksātu valstij par "LK" akciju pirkšanu." ("Diena", 28.10.1999.)

Ko cenšas panākt politiķi

Andris Šķēle (TP) jau sākotnēji ir izteicis atbalstu valdības izstrādātajiem "LK" privatizācijas noteikumiem par "LK" pārdošanu par naudu pēc iespējas dārgāk un pēc iespējas prestižākam pircējam, nevis kaut kādam spekulantam ("Lauku Avīze". 25.01.2001.).

Parlamentārās izmeklēšanas komisijas "LK" un citu stratēģiski svarīgu objektu privatizācijas jautājumos vadītāja Aija Poča ("LC") sākotnēji iebilda pret valdības izstrādātajiem privatizācijas noteikumiem ("Rīgas Balss" 05.01.2001.), bet pēc tam, kad ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis (TP) 8. janvārī izmeklēšanas komisijas sēdē ir kliedējis iepriekš deputātu paustās bažas gan par it kā nepamatoti ierobežotu 68% akciju privatizētāju loku, gan par pretendentu turpmāko atlasi, gan privatizācijas procesa caurskatāmību, Počas un citu komisijas locekļu viedoklis esot mainījies un vairs neesot iebildumu pret PA padomes decembra beigās apstiprinātajiem privatizācijas noteikumiem. ("Diena". 09.01.2001.)

Māris Grīnblats ("TB"/LNNK) joprojām spītīgi vēlas, lai privatizācijas pretendentu lokā būtu iespēja nonākt kādai investīciju kompānijai.

Dažādi gaisa jaucēji kārtējo reizi dod iespēju opozīcijai uz aizdomu pamata visu atkal izmeklēt un, iespējams, panākt, lai "LK" līdzīgi kā "Latvenergo" netiek privatizēta vispār.

Kukuļi

Kukuli (komisijas naudu) dod tad, ja kaut ko var dabūt lētāk nekā tirgū, un tam, kurš to piedāvā. Pretī saņemot preci zem tirgus cenas. Piemēram: Andrim un Mārim tiek uzticēts pārdot katram vienu labu ēveli, kura maksā 28 latus (vai vienu privatizācijas sertifikātu). Andris ēveli piedāvā galdniekam, kurš to nopērk par 28 latiem. Māris nedodas pie galdnieka, bet atrod pārpircēju, kurš samaksā 1 sertifikātu un tālāk pārdod ēveli galdniekam. Kurš saņem kukuli?

"LC" un TP atbalsta "LK" pārdošanu par maksimāli iespējamo cenu tam, kurš to pats arī tālāk izmantos.

"TB"/LNNK grib panākt kaut kādas investīciju kompānijas (būtībā starpnieka) iesaistīšanu privatizācijas procesā.

Neizslēdzu iespēju, ka "TB"/LNNK tuvu stāvošas aprindas ir ieinteresētas diedelēt kukuli, bet neredzu loģiku, kādēļ Šķēle, kurš ir par pēc iespējas dārgāku "LK" pārdošanu, būtu ieinteresēts to dot.

Šķiet, vēsture atkārtojas un rokraksts arī šķiet pazīstams. Vēl nesenā pagātnē "LK" padomes priekšsēdētājs Druvis Skulte informēja sabiedrību ("Diena" 14.10.2000.) ka "no "TB"/LNNK tuvu stāvošām aprindām saņēmis nepārprotamus mājienus" par vēlamo naudas maksāšanu "LK" tankkuģu būves sakarā. To, ka "LK" tankkuģu būves projekts tika izgāzts tāpēc, ka uzņēmuma vadība kategoriski atteicās maksāt politiķiem jeb dot kukuli par viņu politisko atbalstu, ir apliecinājis arī "LK" juridiskā departamenta direktors Elmārs Vītoliņš. Laikam jau Grīnblatam un viņa otram Es — Lakučam ir vāji ar atmiņu.

Vai "LK" pircējs būs?

"LK" privatizācijas liktenis izšķiras šodien, 1. februārī. Šobrīd no valstiskā viedokļa pārdot "LK" pēc iespējas dārgāk ir būtiski nepieciešams budžeta robu lāpīšanai, bet, ņemot vērā "TB"/LNNK pārstāvju sacelto ažiotāžu, domāju, ka privatizācija atkal tiks izgāzta. Kaut kādi biedēkļi vienkārši būs aizbiedējuši visus interesentus.

Nevar arī izslēgt iespēju, ka biedēkļi nevis vēlas aizbiedēt pircēju, bet tikai "nobiedēt" uz leju cenu, lai tādā veidā saņemtu komisiju no iespējamā "LK" pircēja. Tā vienkārši aizbiedēt. Ar sūdu spaini.

Ko iesākt, ja pircēja nebūs?

Valdībai nevajadzētu pieļaut "LK" pārdošanu lētāk. Tad jau labāk es piedāvāju atgriezties pie tautiskā "LK" privatizācijas varianta. Varu to izteikt 3 punktos:

1. Iedzīvotājiem jādod iespēja izmantot valsts izsniegtos privatizācijas sertifikātus — katram, kaut zīdainim, par 4 (nepārklausījāties — četriem) privatizācijas sertifikātiem iegādāties 100 "LK" akcijas. Un ne vairāk kā 100! "LK" ir sadalīta 200 miljonos akciju un vienas akcijas cena ir 1 Ls. Latvijā ir aptuveni 2 miljoni iedzīvotāju. Pietiktu visiem.

2. Noteikt, ka iedzīvotāji savas tiesības iegādāties akcijas var izmantot līdz privatizācijas sertifikātu derīguma termiņa beigām.

3. Tad pārveidot "LK" par publisko akciju sabiedrību, kuras akcijas var brīvi pirkt un pārdot biržā. Par tirgus cenu.

Domāju, šāds privatizācijas modelis nekaitētu Latvijas starptautiskajam prestižam un beidzot ļautu privatizēt "LK", jo pret šādu privatizācijas variantu "TB"/LNNK un pat opozīcija nespētu iebilst, jo ieguvēji būtu iedzīvotāji. Pirmajā brīdī valsts zaudētu finansiāli, bet atjaunotu zudušo uzticību tautas acīs par tai iesmērēto maksāšanas surogātu — privatizācijas sertifikātiem. Valdība turpinātu darbu un tās reitings uzlabotos. Vēlāk valsts, pārdodot biržā savas atlikušās (iedzīvotāju nenopirktās) akcijas, varbūt iegūtu pat vairāk, nekā "LK" pārdodot šobrīd par lētāku cenu. Arī tiem neveiksmīgajiem uzņēmējiem, kuri vairumā uzpirkuši privatizācijas sertifikātus, būtu iespēja no tiem atbrīvoties — pārdodot atpakaļ iedzīvotājiem. Katram — pa četriem. Tā vienkārši, tautiski un konservatīvi.

"Latvijas kuģniecības" padomes locekļi Andris Pauls-Pāvuls, Jānis Maršāns

Atbildēt