Iesaki rakstu: 
Par klimata jautājumiem vēl ne reizi neesmu izteicies, taču, redzot, cik politizēta šī tēma kļuvusi, kādas ir iespējamās “klimatneitralitātes” sekas un, svarīgākais, kādi argumenti izmantoti, izteikšu dažas, protams, zinātnē balstītas domas.
Pirmkārt, iesaku izlasīt Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes ģeoloģijas zinātņu doktora Ojāra Āboltiņa grāmatu “No leduslaikmeta līdz globālajai sasilšanai”. Ja nav laika vai citu iemeslu dēļ nevarat izlasīt grāmatu, uzrakstīšu galveno secinājumu – cilvēka ietekme uz globālās sasilšanas izraisīšanu ir krietni pārspīlēta! Protams, ietekme uz vidi ir neapstrīdama, piemēram, plastmasas atkritumi ūdenī utml. gadījumos, taču tam nav saistības ar globālo sasilšanu un CO2 izdalīšanu.
Otrkārt, daži fakti, kam vajadzētu mazināt pašreizējā klimata politikā valdošo paniku, - cilvēki regulārus meteoroloģiskus novērojumus veic tikai aptuveni pēdējos divsimt gadus. Pasaule ir krietni senāka, attiecīgi nevar izdarīt secinājumus par tās sasilšanu, balstoties tik īsā laika nogrieznī. Salīdzinājumam – pirms aptuveni 45 miljoniem gadu Zemes virsmas vidējā temperatūra bija 24-28 grādi, taču šobrīd tie ir 14-15. Vai novērojama sasilšana?
Labi, ne viss ir “melns” vai “balts”, jo varētu teikt, ka sasilšana sākās pirms kādiem 20 tūkstošiem gadu, kad 3,5km biezs ledājs, kas klāja Skandināviju un lielāko daļu Latvijas teritorijas, sāka kust, atkāpties, jo cēlās vidējā gaisa temperatūra. Bet cik daudz rūpnīcu, kas kurinātu ogles vai kūdru, TEC, automašīnas, lielpilsētas, lidmašīnas, liellopu fermas, kas izraisa globālo sasilšanu, varētu nosaukt progresīvo aprindu pārstāvji, kas ļoti mīl atsaukties uz šiem argumentiem?
Un vēl – pirms 7000 gadiem vidējā gaisa temperatūra bija par 2,5 grādiem augstāka nekā šobrīd. Nav jēgas turpināt, jo secinājumi ir skaidri, proti, ilgtermiņā zeme atdziest, taču ir dabiski, ka novērojama klimata mainība, periodiski temperatūrai kāpjot, pēc tam atkal krītoties.
Treškārt, tikai nepārzinot šādas elementāras patiesības, var rasties aplamas idejas par cilvēka “ļauno klimata pēdu”, no kā izriet pat tik absurdas idejas, ka jaunajiem pāriem vajadzētu divreiz padomāt pirms otrā bērna dzemdēšanas, jo katrs cilvēks ir slogs planētai. Varbūt Ķīnā un Indijā, kur cilvēki cieš pārapdzīvotības dēļ, šādas idejas būtu pieļaujamas, taču ne Latvijā, kas saskaras ar demogrāfisko krīzi. Protams, radikāls piemērs, taču mani vairāk uztrauc klimatneitralitātes ideju iespaidā veidotā valsts enerģētikas politika jeb t.s. “Zaļais kurss”.
Nolūkā līdz 2030.gadam samazināt CO2 izmešu apjomu par 55% notiek strauja, pāragra atteikšanās no fosilās enerģijas, nezinot, kā to aizvietot. Kūdra, kas ir dabisks, atjaunojams resurss un spētu nodrošināt Latvijas energoneatkarību, atbilstīgi ES direktīvām vairs nav atjaunojams resurss, attiecīgi nevaram būvēt TEC (tā vietā mums ir neskaitāmas mazās, privātās HES, kas sabojājušas 1200km upju ūdensceļu, traucē zivju migrācijai, bet nodrošina tikai 1% saražotās elektroenerģijas).
Lai katlu mājās, kas nodrošina apkuri pilsētām, dedzinātu kūdru, jāpērk izmešu kvotas. ES drīzumā lems, vai pat šķelda atbilst atjaunojamā resursa prasībām, kas atkarīgs no tās ieguves veida. Katrai ES valstij tiek piešķirtas CO2 kvotas, kas katru gadu sarūk, attiecīgi tiek lobēta vēja un saules enerģija, uz ko nevar paļauties, jo, kā zināms, dažkārt iestājas bezvējš un saule naktīs nespīd. Tas nedrīkst būt enerģētiskais pamats. Savukārt sekas izraisa enerģijas krīzi, cenu pieaugumu un nogremdētu tautsaimniecību, jo ierēdņiem svarīga ir klimatneitralitāte, nevis alūksnieša, rēzeknieša vai talsenieka iespējas uz mājas jumta uzstādīt saules paneli, nevis kurināt savā mežā zāģēto malku.
Nav izprotama dažu politiķu atrautība no realitātes, ja tie nesaprot elementāras cilvēku pamatvajadzības. Kāda jēga no viņiem, ja apstiprina visas ES direktīvas? Protams, ne visi. Tāpēc aicinu domāt. Reti kurš to dara.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
