Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā
Foto

Ko zināja kolaboratori?

Gunārs Nāgels
06.07.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Tautas sēru un nodevības nedēļa pagājusi, un tagad jāturpina rūpēties par nākotni. Valsts prezidents, uzrunājot Saeimas deputātus, uzsvēra valsts drošību un izturētspēju kā noteicošās prioritātes. Diemžēl pirms 82 gadiem Latvijas vadība atdeva Latvijas valsti ne tikai bez kāda protesta, bet pat sludinot, ka ienākošā okupantu armija ir Latvijai draudzīga.

Jebkurš stāsts par Latvijas okupāciju būtu ļoti maldinošs un negodīgs, ja neņemtu vērā Ulmaņa diktatūras lomu tās īstenošanā. Nevajag izlikties, ka Latvijā 1940. gadā būtu bijusi demokrātija ar spēkā esošo Satversmi, kas garantētu cilvēktiesības. Latvijā nebija pieļauta politiskā opozīcija, ieslodzīja uz 6 mēnešiem par valdībai netīkamu anekdošu stāstīšanu, un 1939. gadā izdotajā aizliegto grāmatu, brošūru un citu Latvijā iespiesto poligrāfisko ražojumu sarakstā bija uzskaitīti 810 izdevumi.

Visu šo ierobežojumu dēļ latvieši varēja nezināt par genocīdu, kas tai pašā laikā ritēja kaimiņzemē Padomju Savienībā. Varēja nezināt, ka jau daudzus gadus kaimiņzemē čeka spīdzināja un slepkavoja bez nekādas aiztures. Latvijas presē nekas tāds nedrīkstēja parādīties.

Latvijas okupācija notika ļoti vienkārši. 1939. gada 5. oktobra „Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS“ jeb „Bāzes līgums“ atļāva PSRS izveidot karabāzes Latvijā. Somija atteicās parakstīt līdzīgu līgumu, un tāpēc PSRS tai uzbruka un sāka „Ziemas karu“.

Baltijas valstu jūras blokāde uzsākta 1940. gada 12. jūnijā. Naktī no 14. uz 15. jūniju padomju militārie spēki sāka uzbrukumu Latvijas teritorijai Masļenkos – abās pusēs bija kaujā kritušie. 16. jūnija pēcpusdienā PSRS Ārlietu tautas komisārs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Kociņam ultimātu, uz ko bija jāatbild līdz plkst.23.00, citādi notiks neierobežots uzbrukums Latvijai.

Latvija bez ierunām piekrita visām ultimāta prasībām, un kā bonusu okupanti pat saņēma Ulmaņa teiktos glaimojošos vārdus. 17. jūnijā plkst.13.00 Latvijas Bruņoto spēku kapitulācijas aktu parakstīja pulkvedis Ūdentiņš, kurš vēlāk bija Sarkanās armijas ģenerālmajors.

Ir saprotams, kāpēc Ulmanis neļāva armijai pretoties, – mums nebija neviena sabiedrotā. Hitlers draudzējās ar Staļinu, Parīze tajās dienās krita vācu armijas rokās, Anglijai bija savas problēmas, un ASV bija pārāk tālu. Tomēr protestēt noteikti vajadzēja.

Tātad: uzbrukums ar kritušajiem, ultimāts, kapitulācija. Pusgadsimtu garā okupācija bija sākusies.

Paliek jautājums – ko kolaboratori zināja par okupācijas varas īsto seju? Kā tauta bija tam sagatavota?

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Tas ka, cilvēks par nopelnīto naudu var atļauties nogalināt sava prieka pēc, ir tikai apsveicami!

FotoPazīstu Jāzepu Šnepstu (attēlā) personīgi. Jā, viņš ir kaislīgs mednieks. Dara to dekādēm, dara to profesionāli, legāli un, pats galvenais, selektīvi (atšķirībā no 90% Latvijas mednieku) kuri šauj pa visu kas kustās.
Lasīt visu...