Iesaki rakstu: 
Tautas sēru un nodevības nedēļa pagājusi, un tagad jāturpina rūpēties par nākotni. Valsts prezidents, uzrunājot Saeimas deputātus, uzsvēra valsts drošību un izturētspēju kā noteicošās prioritātes. Diemžēl pirms 82 gadiem Latvijas vadība atdeva Latvijas valsti ne tikai bez kāda protesta, bet pat sludinot, ka ienākošā okupantu armija ir Latvijai draudzīga.
Jebkurš stāsts par Latvijas okupāciju būtu ļoti maldinošs un negodīgs, ja neņemtu vērā Ulmaņa diktatūras lomu tās īstenošanā. Nevajag izlikties, ka Latvijā 1940. gadā būtu bijusi demokrātija ar spēkā esošo Satversmi, kas garantētu cilvēktiesības. Latvijā nebija pieļauta politiskā opozīcija, ieslodzīja uz 6 mēnešiem par valdībai netīkamu anekdošu stāstīšanu, un 1939. gadā izdotajā aizliegto grāmatu, brošūru un citu Latvijā iespiesto poligrāfisko ražojumu sarakstā bija uzskaitīti 810 izdevumi.
Visu šo ierobežojumu dēļ latvieši varēja nezināt par genocīdu, kas tai pašā laikā ritēja kaimiņzemē Padomju Savienībā. Varēja nezināt, ka jau daudzus gadus kaimiņzemē čeka spīdzināja un slepkavoja bez nekādas aiztures. Latvijas presē nekas tāds nedrīkstēja parādīties.
Latvijas okupācija notika ļoti vienkārši. 1939. gada 5. oktobra „Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un PSRS“ jeb „Bāzes līgums“ atļāva PSRS izveidot karabāzes Latvijā. Somija atteicās parakstīt līdzīgu līgumu, un tāpēc PSRS tai uzbruka un sāka „Ziemas karu“.
Baltijas valstu jūras blokāde uzsākta 1940. gada 12. jūnijā. Naktī no 14. uz 15. jūniju padomju militārie spēki sāka uzbrukumu Latvijas teritorijai Masļenkos – abās pusēs bija kaujā kritušie. 16. jūnija pēcpusdienā PSRS Ārlietu tautas komisārs Molotovs nolasīja Latvijas sūtnim Kociņam ultimātu, uz ko bija jāatbild līdz plkst.23.00, citādi notiks neierobežots uzbrukums Latvijai.
Latvija bez ierunām piekrita visām ultimāta prasībām, un kā bonusu okupanti pat saņēma Ulmaņa teiktos glaimojošos vārdus. 17. jūnijā plkst.13.00 Latvijas Bruņoto spēku kapitulācijas aktu parakstīja pulkvedis Ūdentiņš, kurš vēlāk bija Sarkanās armijas ģenerālmajors.
Ir saprotams, kāpēc Ulmanis neļāva armijai pretoties, – mums nebija neviena sabiedrotā. Hitlers draudzējās ar Staļinu, Parīze tajās dienās krita vācu armijas rokās, Anglijai bija savas problēmas, un ASV bija pārāk tālu. Tomēr protestēt noteikti vajadzēja.
Tātad: uzbrukums ar kritušajiem, ultimāts, kapitulācija. Pusgadsimtu garā okupācija bija sākusies.
Paliek jautājums – ko kolaboratori zināja par okupācijas varas īsto seju? Kā tauta bija tam sagatavota?
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.