Iesaki rakstu: 
Lasot latviešu patriotu rakstus, bieži jālasa vai nu kādas no dzīves atrautas teorijas vai arī raksti, kuros, kā mēdz teikt datorspeciālisti, «pēc noklusējuma» mums automātiski pienākas tas un tas, tiek piesauktas dažādas konvencijas un pat ANO dokumenti.
No malas
Mēs neprotam iziet no sava nama un paskatīties uz to no malas. Novērtēt pasauli ārpus Latvijas. Ja to darām, tad ļoti primitīvi un bez kritiska vērtējuma.
Kad runa ir par Krieviju, tad parasti tas aprobežojas ar kādu tur nosapņotu demokrātiju, brīvību vai draudu līmeni. Nopietnas analīzes nav, nopietna vērtējuma arī nav.
Latviju apdraudēja un nākotnē apdraudēs tikai viena valsts – tā ir Krievija. Vai tā būs brīva, demokrātiska, nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka Krievija vienmēr pacieš kaimiņu neatkarību tikai tad, ja trūkst spēka un iespēju to pakļaut. Tā bija, tā ir, un tā būs, kamēr Krievija eksistēs. Latvijai svarīgi, lai Krievija nekad nav vienota un stipra. Jo vienīgais, kā izpaužas uz āru tās vienotība un spēks, ir agresija pret citām valstīm.
Noliegt vai izlikties nesaskatām vienīgo draudu nav gudri. Nebūt gataviem kaimiņu agresijai nav gudri, bet muldēt, ka nekas tāds nav iespējams, nav nedz gudri, nedz muļķīgi, tas ir nodevīgi un noziedzīgi.
Šai rakstā nebūs dziļas zinātniskas Krievijas analīzes, un neizteikšu precīzas prognozes, tikai rosināšu domāt, analizēt un vērtēt. Mans veikums nav zinātniska raksta vai dziļa politiska apcerējuma vērts.
Kad sabruks?
Man bieži jautā: tu teici, ka Krievija sabruks, kad tas būs, vai rīt? Un ironiski piebilst, varbūt vakar jau sabruka?
Svētie raksti skaidro ar līdzībām sarežģītas lietas, tās vienkāršojot vai sakāpinot līdz absurdam. Līdzīgi rīkošos arī es.
Iedomājieties ēku, kura uzcelta uz sliktiem pamatiem un no sliktiem materiāliem. Jebkurš, kurš no celtniecības kaut ko saprot, teiks, tā māja sabruks. Ja pajautāsiet – kad, viņš nevarēs precīzi to prognozēt, bet būs pārliecināts, ka māja, kurai šķībi pamati, saplaisājušas sienas un caurs jumts, sabruks. Tas ir tikai laika un dabas stihijas jautājums.
Gadās arī tā, ka ļoti sen, atbilstoši tā laika izpratnei par celtniecību ir uzbūvēta kāda māja. Laikam ejot, pamati ir izskaloti, sienas saplaisājušas, un jumts sašķiebies.
Abos minētajos gadījumos cēloņi dažādi, bet nākotne vienāda. Abas celtnes pārvērtīsies būvgružos.
Mēs zinām daudzus gadījumus, kad ēkas atjauno. Atjaunot var daudz ko, bet ir arī tādas ēkas, kuras atjaunot nav iespējams. Tās vai nu jānojauc, vai jāļauj sabrukt. Lētāk un gudrāk ir to vietā uzcelt citu ēku.
Turpinājumā ielūkosimies Krievijas ēkā. Kādi ir pamati, uz kuriem tā stāv, kāds ir sienu stāvoklis un pārbaudīsim jumtu.
Nams
Krievijas pamatu stāvokli aplūkošu no 1990. gada, kad aktīvi iesaistījos politiskās norisēs, līdz 1998. gadam, kad sāku izdot laikrakstu «Latvietis Latvijā». Sienu stāvokli - no 1998. gada maksātnespējas Krievijā līdz 2008. gada krīzei, un no 2008. gada līdz šodienai ielūkosimies bēniņos.
Lūkojoties uz pamatiem, secinu, ka laikā no 1990. gada līdz 1998. gadam Krievijas ekonomika samazinājās par 45%. ASV no 1929. līdz 1933. gadam samazinājās par 24% un amerikāņi to uzskata par lielo recesiju. Tad kā nosaukt to, kas notika ar Krievijas pamatiem šai laikā?
Nākamajā posmā Krievijas sienās bija vērojama stabila izaugsme, jo no zemes dzīlēm iegūtais kļuva dārgāks. Šai laikā Krievijas iekšzemes kopprodukts dubultojās un pieauga līdz 99.7%.
Iekšzemes kopprodukts
IKP nav valsts ekonomiskās izaugsmes rādītājs, bet ir tikai viens no rādītājiem, kas jāņem vērā, vērtējot ekonomisko stāvokli valstī.
Labāk par IKP ekonomisko situāciju valstī atspoguļo NKP jeb nacionālais kopprodukts, kurā ir iekļautas visas valstij piederīgās ražotnes, arī tās, kuras atrodas citās valstīs. NKP nav iekļautas citām valstīm piederīgās ražotnes, kas atrodas attiecīgās valsts teritorijā. Taču NKP analīze saprotamu iemeslu dēļ netiek popularizēta, un man tādi dati nav pieejami. IKP valsts izsaimniekotājiem ir daudz izdevīgāks, jo pat pilnīgi visas valstī esošās ražotnes un resursus var pārdot ārzemniekiem un vienalga atskaitēs valsts ekonomika pastāvēs.
Bēniņi
Ja ielūkojamies bēniņos, tad secinām, ka laika posmā no 2008. gada līdz mūsdienām iekšzemes kopprodukta pieaugums ir gandrīz četri procenti.
Līdzko Krievija par saviem pilsoņiem uzskatīja arī Krimas iedzīvotājus un Krievijas statistika iekļāva tos savos aprēķinos, iekšzemes kopprodukta izaugsme samazinājās. Ja 2010. gadā iekšzemes kopprodukta pieaugums bija desmit procentu, tad visā laikaposmā no 2008. gada līdz 2018. gadam tikai 3.8%. Tas nozīmē, ka izaugsmes kritums bēniņos bija aptuveni piecdesmit reizes.
Ja aplūko māju kopumā, tad var secināt, ka pirmajā laika posmā kritums vidēji gadā bija 6.6%, tad pieaugums 7.2% un pēdējā posmā pieaugums 0.6% un 0.4%, ja izdala uz katru iedzīvotāju.
Ja skatās uz patēriņa rādītājiem, tas ir, nevis uz to, ko saražo, bet ko un cik patērē, tad vislielākais patēriņš bija 2014. gadā. No 2014. gada četros gados patēriņš ir samazinājies par sešiem procentiem.
Demogrāfija
Demogrāfiskā situācija valstī ir atkarīga arī no tā, cik nacionāla vai antinacionāla ir valsts politika. Valsts var būt samērā nabadzīga, bet, ja tā nodokļu naudu novirzīs nevis bezjēdzīgu, būvju celtniecībai un citiem valsts izzagšanas projektiem, bet sociāliem mērķiem (medicīnai, izglītībai, ģimeņu atbalstam), tad dzimstības līknes lejupslīde mazināsies.
Krievijā līdz 2012. gadam, mirstība pārsniedza dzimstību. 2012. gadā mirušo un dzimušo skaits bija vienāds. Krievija pārstāja izmirt. Vai uz krievu rēķina vai kādas citas tautības, par to citreiz. Kopējā aina bija tāda, ka katru gadu no diviem tūkstošiem līdz divdesmit tūkstošiem dzima vairāk nekā mira. Tas neturpinājās ilgi.
No 2015. gada rudens sākās tas, ko mēdz saukt par demogrāfisko krīzi un katastrofu. Sākumā tie bija 2.5% gadā. Tas nozīmē, ka par tik mazāk dzima. Šādas pārmaiņas dzimstībā, jo mirstība daudz nemainās, saistītas nevis ar naudas trūkumu vai kādiem citiem saimnieciskiem aprēķiniem, bet ar apzinātu lēmumu nelaist pasaulē bērnus. Nedzemdēt bērnus, jo cilvēki jūt, ka valsti gaida lieli satricinājumi un kari.
Šis lūzums cilvēku pasaules skatījumā notika tad, kad Krievija turpināja karadarbību Ukrainā un sāka Sīrijā. Ja pavērosiet dažādu valstu statistiku, tad secināsiet, ka tā ir bieži – kad kāda valsts gatavojas karot vai karo, dzimstība krītas.
Acīmredzams ir, ka tieši karadarbības - gan esošās, gan paredzamās nākotnē - ir tās, kuras liek krieviem Krievijā atteikties no bērnu laišanas pasaulē.
Tas nav pamatojams ar finanšu krīzi, jo krīze sākās ātrāk, tas nav izskaidrojams ar patēriņa samazināšanos, jo arī tas sākās agrāk, tā nav rubļa devalvācija, tā notika 2012. gadā un vēlāk.
Rublis
Valsts bojāeju veicināja arī mēģinājumi norobežoties no ASV dolāriem un pāriet uz norēķiniem citās valūtās. Gribam vai ne, bet naftas cenas un citas izejvielas pasaulē ir pieņemts rēķināt ASV dolāros. Varam atminēties deviņdesmitos, kad vēl nebija lata, dzīvokļu cenas, mašīnu cenas un citu vērtējām dolāros.
Krievija centās izvedot citu valūtu kursu, kurš nebūtu pakļauts dolāra uzvaras gājienam. Šādi mēģinājumi bija arī iepriekš, un to rezultātā (pēdējos trīsdesmit gados) pret ASV dolāru rubļa pirktspēja samazinājās 511 reizes. Mēģinājumi atkārtoti iekāpt tai pašā grāvī noveda pie tā, ka rubļa pirktspēja vēl samazinājās.
Kopprodukts
Vēl viens rādītājs ir Krievijas iekšzemes kopprodukta īpatsvars pasaules kopproduktā. Pēdējo desmit gadu laikā šis rādītājs no 2.5% samazinājās līdz 1.9%. Tas nozīmē, ka viena astotā vai septītā (kā nu kurš rēķina) pasaules daļa spēj saražot tikai divus procentus no pasaulē ražotā. Šai aprēķinā ir iekļautas pat daudzas tādas valstis, kur liels vairums iedzīvotāju dzīvo primitīvos mitekļos vai zaru būdās. Pat tie pamanās ražot vairāk nekā Krievija.
1.9% rādītājs Krievijā nav bijis nekad. Pat Pētera pirmā laikā ap 1700. gadu Krievijas ieguldījums pasaules ekonomikā bija lielāks, tas bija 2.15%! Šodienas Krievijas īpatsvars pasaulē ir mazāks, nekā tas bija, kad Krievijas cars karoja Narvā.
Kāpēc? Kāpēc tā ir noticis un notiek?
Ekonomiskā izaugsme
Bieži ir tā, ka valsts ekonomiskā izaugsme ir atkarīga ne tikai no tā, cik brīvību ir valstī, bet arī no tā, cik nacionāla vai tieši otrādi – kosmopolītiska ir valsts pārvalde un tās piekoptā ekonomiskā politika.
Brīvības jēdziens mūsdienās bieži tiek aizstāts ar izkropļotu un pārprastu brīvību jeb liberālismu. Parasti tā aizsegā valsts ekonomika tiek grauta (kā tas ir noticis ar Latviju), kur brīvības vārdā brīvība tiek ierobežota vai pat pilnīgi likvidēta.
Politiskās brīvības
Un tomēr galvenais faktors, kas to ietekmē, ir politiskās brīvības. Jo to mazāk, jo mazāks kopprodukts, jo vairāk korupcijas un mazāk uzņēmējdarbības, jo mazāk ekonomiskās izaugsmes. Visa valsts eksistē tikai tam, lai pie varas esošs loks cilvēku, apspiežot tautu, dzīvotu pārtikušu dzīvi, turot tautu bezierunu paklausībā.
Jo vairāk brīvību ir valstī, jo veiksmīgāk tā aug ekonomiski, un otrādi, jo mazāk tajā brīvību, jo mazāka ekonomika.
Citiem vārdiem sakot, ja vēlamies panākt, lai valstī ir ekonomikas pieaugums un pieaug patēriņš, tātad ir augsts dzīves līmenis, tad to visvairāk ietekmē politiskās brīvības valstī. Šie divi rādītāji ir likumsakarīgi. Ja gribam, lai cilvēki dzīvo labāk, ir jāpalielina politiskās brīvības un jāsamazina valsts loma.
Ja mērķis ir pretējs, tad jāsamazina politiskās brīvības, preses brīvību, iespēju piedalīties valsts pārvaldīšanā, valsts ierēdņu un ievēlēto kontrolē. Tad ekonomikas izaugsme apstāsies, un sāksies posts, cilvēki būs spiesti pamest valsti, lai izdzīvotu. Tieši tas ir noticis Latvijā un daudz lielākā mērā Krievijā, kuras zirnekļa tīkli ir pārņēmuši Latviju.
Krievijas loma un ietekme pasaulē ir daudz lielāka nekā tās reālais ieguldījums un sniegums. Kā to Krievija panāk? Tikai ar draudiem, militāru spēku un agresijām pret citiem, kā arī, izmantojot plašu Rietumu valstu vadītāju dažādu līmeņu uzpirkšanu un piespiešanu kalpot Krievijas interesēm.
Secinājumi
Iespējams, ka kāds vai kādi, dārgi maksājot, renovēs šo namu, kurš saucas Krievija, palielinās tur politiskās brīvības un caur to padarīs mazāk bīstamu pasaulei vai tā bruks, radot daudz būvgružu, kuru putekļos varam nosmakt arī mēs.
Man nav pamata būt optimistam šai jautājumam, un es paredzu, ka notiks Krievijas sabrukšana. Laicīgi iesaku nodrošināties ar elpošanas palīglīdzekļiem, lai pārdzīvotu lielo putekļu laiku, un turēt lāpstas gatavībā, lai ir ar ko iztīrīt ielas un pagalmus.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
