Krievijas deputāti regulāri grib atcelt Ukrainas un Baltijas valstu “neatkarības atzīšanu”. No kurienes šāds ierosinājums?

Imants Liepiņš
31.07.2022.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Pēdējoreiz pirms mēnešiem diviem šādu likumprojektu Krievijas Valsts domē iesniedza nevis kāds politiskais marginālis, bet gan it kā nopietns spēlētājs (vērtējot, protams, pēc Krievijas politikas mērogiem) — valdošās Vladimira Putina partijas "Vienotā Krievija" deputāts Jevgēņijs Fjodorovs. Konkrētajā gadījumā priekšlikums ir — “atcelt PSRS Valsts padomes 1991. gada 6. septembra lēmumu “par Lietuvas Republikas neatkarības atzīšanu”, lēmums stājas spēkā pēc tā publicēšanas”, savukārt Kremļa propagandas vietnes atzīmēja, ka varot sekot tādi paši lēmumprojekti attiecībā uz Latvijas un Igaunijas neatkarības atzīšanu.

Šā gada 24. februārī — dienā, kad sākās Krievijas pilna mēroga karš pret Ukrainu — Jevgēņijs Fjodorovs vēlreiz atkārtoja savu tēzi no iepriekšējiem gadiem, ka PSRS “republikām” savulaik neesot izdevies izstāties un ka neesot “neviena dokumenta par Ukrainas izstāšanos no PSRS”.

Ikviens, kas bija apzinīgā vecumā Atmodas un Barikāžu laikā, atceras: neatkarības atgūšana bija ne jau viena aktivitāte, bet ilgstošs, dinamisks un aizraujošs process, kurā svarīgi notikumi nomainīja cits citu. “Helsinki-86” kustība, ASV vēstnieka Padomju Savienībā 1986. gadā Jūrmalas konferencē skaidrā latviešu valodā nolasītais paziņojums, ka ASV nekad nav atzinusi un nekad neatzīs Baltijas okupāciju, tautas gājieni pie Brīvības pieminekļa, pirmās puslīdz brīvās pašvaldību vēlēšanas 1989. gadā, pirmās godīgās Augstākās Padomes vēlēšanas 1990. gadā, Latvijas karoga atjaunošana, 4. maija balsojums, Barikādes, diplomātisko attiecību atjaunošana ar tuvām un tālām valstīm, VDK likvidācija un “čekas maisu” konfiskācija, 1991. gada augusta puča ietekme uz Latviju un Satversmes darbības atjaunošana, un tā līdz pat viena reti izturīga robežmieta, kurš bija saglabājies no 1940. gada, demonstratīvai atlikšanai savā vietā uz Krievijas robežas — tie ir notikumi, kas iededzināti atmiņā visiem, kas tos laikus piedzīvoja.

To redzot, arī Ukrainas tauta sāka arvien aktīvāk domāt par neatkarības pasludināšanu — kā jaunajā grāmatā “Ukrainas vēsture” raksta Latvijas Universitātes vēsturniece Daina Bleiere, komunistiskā režīma ietekme Ukrainā bija daudz stiprāka nekā Baltijas valstīs, tāpēc tur VDK un kompartija pretojās spēcīgāk, saglabājot varu parlamentā ilgāk nekā pie mums, kamēr pašvaldības (sevišķi Rietumukrainā) jau bija demokratizējušās un tajās bija palikuši tikai daži komunisti, turklāt tie paši atradās opozīcijā. Līdz ar to Ukraina tikai 1991. gada 24. augustā nobalsoja par savas suverenitātes paziņošanu, bet faktiski pagaidām palika PSRS sastāvā, līdz tauta referendumā ar milzu pārsvaru nobalsoja par Ukrainas neatkarību (svarīgi — pat Donbasā un Krimā lielais vairākums nobalsoja par neatkarību), vienlaikus ievēlot par prezidentu Leonīdu Kravčuku.

Brūkošā režīma “siloviki” (armijas, milicijas un VDK virsnieki) mēģināja sarīkot savu puču 1991. gada augustā, kurā centās atjaunot impēriju, taču pēc tā izgāšanās un bijušā LPSR funkcionāra Borisa Pugo nošaušanās Maskavā vēstures procesi vairs nebija pagriežami atpakaļ. Viens no sekojošajiem soļiem, kādu padomju vara mēģināja veikt kaut kādu PSRS institūciju vai struktūru saturēšanai kopā, bija t.s. “PSRS valsts padomes” (“Госсовет СССР”) izveide no 5. septembra — tajā bija 12 “savienoto republiku” vadītāji kopā ar PSRS prezidentu Mihailu Gorbačovu. Tikmēr Baltijas valstis, protams, šajā “padomē” nepiedalījās, jo tobrīd Latvija, Lietuva, Igaunija jau bija ārā no PSRS gan juridiski, gan faktiski.

Tāpat kā citi mēģinājumi saglabāt PSRS šī “valsts padome” bija nesekmīga iniciatīva — jau pēc trīsarpus mēnešiem 1991. gada pēdējās dienās Ukrainas prezidents Leonīds Kravčuks, Baltkrievijas demokrātiskais līderis Staņislavs Šuškevičs un Krievijas prezidents Boriss Jeļcins parakstīja papīrus par PSRS likvidāciju, jo šīs trīs “padomju republikas” savulaik 1922. gadā bija parakstījušas līgumu par PSRS izveidi, tāpēc tām arī vajadzēja to izbeigt. Tomēr vēl pirms tam sovjetisko struktūru sabrukuma procesā 1991. gada 6. septembrī šī “PSRS valsts padome” pieņēma lēmumu par Baltijas valstu neatkarības formālo atzīšanu, kaut arī Baltijas valstis jau bija izstājušās no PSRS pirms tam gan “de iure”, gan “de facto”. Patiesību sakot, pie mums šo lēmumu pat nepamanīja — no mūsu viedokļa tas bija kaut kāds likvidējamās PSRS funkcionāru sanāksmes iekšējais lēmums, pieņemts pusotru gadu pēc balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tomēr šo 6. septembra lēmumu Krievijas politiķi ne reizi vien piedāvājuši atcelt, kad Baltijas valstis kārtējo reizi palīdz Ukrainai vai Gruzijai. No imperiālistu un šovinistu puses tiek piedāvāts papildus arguments: pat “Wikipēdijas” krievu teksta anonīmie autori vairākkārt uzsver faktu, ka šādas “Госсовет СССР” eksistence netika paredzēta PSRS konstitūcijā un līdz ar to visi tās lēmumi esot bijuši nelikumīgi, pie kam tos vēlāk neesot apstiprinājis ne referendums, ne vēlētie tautas priekšstāvji — pat ne padomju izpratnē “ievēlētie” ne. (Sk.: ej.uz/agonija)

Līdzīgi vairākkārt ticis piedāvāts atzīt par spēkā neesošu Belovežas vienošanos par PSRS likvidāciju, lai tādā veidā noliegtu Ukrainas tiesības uz eksistenci. Tur tiek izmantots fakts, ka Krievijas Federācijas deputāti 1992. gadā trīs reizes esot atteikušies ratificēt šo vienošanos — viņu argumentācija ir, ka vienošanās par PSRS likvidāciju tāpēc neesot tomēr galīgi stājusies spēkā. Vienlaikus Baltkrievijas arhīvos esot pazuduši šo dokumentu oriģināli (visticamāk, tos pievācis kāds vēstures interesents), taču šis kuriozais fakts ieinteresētajiem spēkiem dod vēl vienu iespēju apgalvot, ka PSRS likvidācija neesot līdz galam notikusi.

Lai arī šāda “argumentācija” Krievijas deputāta Fjodorova un citu tamlīdzīgu personāžu izpildījumā vairāk izskatās pēc konspirāciju teoriju “pamatojuma”, Krievija ar iebrukumu Ukrainā ir pierādījusi — tā spēj nodarīt nelabojamu kaitējumu pat bez nekāda pamatojuma. Tāpēc, lai cik dīvaini neskanētu šādi paziņojumi, tos gluži gar ausīm laist nevar — ja tos katru reizi neatspēkos, uz to “pamata” var gaidīt jaunus brīnumus.

Seko mums