Krievs pāri visam! Tā ir sabiedriskā medija šovinistu maskētā rūpe par tā saukto vārda brīvību
Armands Puče21.05.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kaislības ap sabiedriskā medija vajadzību veidot Eiropas parlamenta deputātu kandidātu debates arī krievu valodā ir skaistākais, kas ar Krievijas ietekmeļiem vai influenceriem šeit varēja notikt. Prezidents Rinkēvičs pagājušajā nedēļā faktiski piedzīvoja uzreiz divu Svēto krēslu demonstrāciju – klātienē Vatikānā un neklātienē Zaķusalā, turklāt pēdējais gadījums arī runāja par mocekļiem un apustuļiem.
Par ko cīnās sabiedriskais medijs, kas labumu gūst no nodokļu maksātājiem? Viņi paši saka, ka tā esot vārda brīvība, ko vajagot aizstāvēt. Nē, tā tomēr ir valodas brīvība, kas ir pāri visam. Ir jau interesanti piesegties ar visādām klišejām, tikai latviešu valodas lietojums Latvijas valstī nav pakļaujams nekādiem kompromisiem, vēl vairāk tas nav attaisnojams ar iedomātām un no pirksta izzīstām vērtībām.
Zaķusalas krievu redakcija un bariņš mēnessērdzīgo, pirmkārt, cīnās par savām sēžamvietām. Un, ja to vēl var apvienot ar tā saukto mazākumtautību problemātiku, tad viņi vienmēr būs pirmajā rindā un aktīvi. Vārdu „mazākumtautības” liku iepriekšējā teikumā speciāli, lai šajā teikumā pateiktu – nekādas citas valodas viņus neinteresē, izņemot krievu. Tāpat kā viņiem neinteresē citu tautību problēmas – izņemot krievu…
Krievs pāri visam! Tā ir šo šovinistu maskētā rūpe par tā saukto vārda brīvību. Kādam var likties, ka tajā barā ir arī latviešu cilvēki, ka nav viss tik vienkārši… Tur jau ir tā elegantā prasme – sapīt šo visu, lai sapītos.
Ļoti labi, ka šis jautājums izdīga faktiski no nekurienes. Lai gan krievu pasaules apdziedātājus Latvijā var atpazīt pa lielu gabalu, šobrīd mēs ieraudzījām arī plašāku fonu, kas ir šīs pagrīdes Mangāna Republikas idejiskie bandinieki.
Puse no viņiem patiešām domā, ka viņi ir Latvijas patrioti… Tieši tik smalki tiek caurausts šis interfrontes un Kremļa paladziņš. Lielākā daļa no viņiem nekad nav strādājuši algotu darbu kādā no privātām struktūrām – vienmēr ar stipendijām, grantiem, zem fondiem vai valsts finansētām programmām un projektiem.
Viņi saka – sabiedriskais pasūtījums, lai gan pašu pasūtījumu izdarījuši paši. Tā ir skaista māksla – panākt, ka Latvijas valsts pati uztur savus pretiniekus, nelabvēļus. Tās ir desmitgadēs izkoptas metodes. Vislabāk viņi māk kurināt naidu, gaidot, ka otra puse norausies, eksplodēs – kā tas, starp citu, šajās dienās ar normāliem cilvēkiem arī notiek – lai paziņotu, ka tie citi staigā apkārt ar naida sēklu.
Kas viņiem šobrīd neizdodas vai – izdodas arvien retāk? Uzlauzt mūsu drošības dienestu atjaunoto, pilnveidoto rīcībspējas matricu… Jūs pat iztēloties nespējat, kā šajās pēdējās dienās, mēnešos tiek ar iesniegumiem apbērti visa veida mūsu tiesību sargi, kur visa pamatā ir nevis doma, ka kādu vajadzētu tiesāt vai saukt pie atbildības – tas gan tiek uzstājīgi prasīts! –, bet galvenokārt, lai mūsu valsts dienesti būtu vienkārši aizņemti un dezorganizēti ar izperētajām trauksmēm par labāku sabiedrību, pilsoniskumu utml.
Nu jau var sajust un labi redzēt, ka vēl vakarējās meitenes un zēni, kas it kā pasniedza sevi par nevainīgām, viedām un neitrālām būtnēm, kas neko citu kā par integrāciju vai kopīgo dzīves telpu nerunāja, šobrīd vairs neizliekas – ne Ukrainas kara sakarā, ne Latvijas neatkarības kontekstā, ne padomju/krievu laiku glorificēšanā… Netur nervi.
Tieši no Zaķusalas krievu redakcijas tika rakstīta vēstule, lai šo rindu autoru kauninātu pie tā sauktās mediju priekšstatu (ētikas) padomes galda. Jo cūka neesot krievs vai – otrādi… Cik neveikli un reizē ironiski viņiem mēnesi vēlāk viss sagriezās ar tiem rukšiem… Cūku komikss nebija valsts mediju radošā redakcionālā izpausme – tā bija un ir tīra ideoloģiska spēle uz vieniem vārtiem, ko viena naiva meitene ar mākslas pasaules diplomu uztvēra kā savas karjeras kārtējo krēmkūku.
Tādas meitenes neviens ždanokietis vai mamikinietis neuzrunā – eu, vai tu gribi paķēmot ukraiņus? Viņai saka – vot, tev ir talants, zīmē vēl… Tādām meitenēm neliek svinēt 9. maiju, jo noderīgie idioti ir izmantojami citām konstrukcijām. Noderīgos meklē starp tiem, kas nav pieradināmi. Šķietami nepieradināmie… Tie ir šie derīgie, kas vārdus un to kopas – demokrātijas vērtības vai sabiedrības intereses – ar putām uz lūpām nēsā rītos un vakaros, jo ar šo var tik labi apklāties un pie reizes – nodot… Pašiem to nesaprotot.
Cik ilgi latvieši sevi mānīs, ka viņiem izdosies kaut ko sarunāt ar Latvijas krieviem? Nevis ar tiem krieviem, kas jau sen ir latvieši un Latvijas patrioti, bet ar tiem, kas jūtas šeit it kā apdraudēti, nemīlēti, negribēti… Mēs taču visi saprotam, ka tā nav taisnība un ka tā nav arī problēma – bet to nekādi neizdodas dabūt ārā no sabiedriski politiskajām košļātāvām un sarkanajām domnīcām, uz kurām uzlipināti maziņi sarkanbaltsarkani karodziņi. Varbūt tāpēc, ka ļoti daudziem bez šī dīvainā vēstījuma – ka krievus šeit nemīl – tas ir vienīgais, kā viņi spēj sevi atražot vai piedāvāt, vai – sevi motivēt? Bet kāpēc mēs par tādiem tumsoņām turam rūpi? Kāpēc mēs šos muļķus un atkritumus savā priekšā paciešam? Tā vietā, lai liktu viņiem beidzot pašiem noslaucīt dibenu, mēs gadiem paši mainām viņiem pamperus…
Pirms pusotra mēneša prezidents nodokļu maksātāju pilī tikās ar sabiedriskās domas veidotājiem, kas savām vajadzībām tērē publiskos līdzekļus. Nu jau būs pagājusi nedēļa, kā prasītos to necilo kompāniju pasaukt vēlreiz un pateikt bez aplinkiem – klau, jums tiešām nepielec, kurā valstī dzīvojat? Jūs patiešām šo savu iegribu par bēdīgi slavenajām debatēm krievu valodā uztverat kā atbilstošu Latvijas interesēm?
Rinkēvičam nav jāsagaida uz šiem jautājumiem atbildes. Viņš vienkārši varētu vēlreiz vaigā apskatīt tos, kas šajos apstākļos grib palikt savās vietās un augstprātīgi pamācīt citus … Nevajag šai grupai lasīt morāli vai atgādināt vēsturi, vai vēl mazāk – analizēt nozares pašpietakamību un virsuzdevumu. Edgar, ieskaties tikai viņu acīs un – uzreiz ej prom. Vai nav jau skaidrs, ka šis pasākums ir valstiska mēroga brāķis? Tur nav, ko censties.
Dzejniece Māra Zālīte staigā pa pilsētu un vāc parakstus zem kaut kādas vēstules, kas prasa priekšvēlēšanu aģitāciju tikai valsts valodā. Akcija pie SEPLP biroja ar pavadošajiem vārdiem – Latvijas inteliģence… Māra, vēstuļu laiks ir beidzies!
Vai tad nav skaidrs, ka latviešu valoda tāpat kā valsts šobrīd ir jāsargā ļoti uzstājīgā, skaidrā un nepārprotamā manierē, jo visus citus gadījumus tie nelieši ignorēs vai izsmies. Ejiet uz Saeimu un izsperiet tur durvis! Ar kāju… Nogulieties deputātu priekšā uz durvju sliekšņa. Tas nav aicinājums uz vardarbību. Tas ir aicinājums uz vēstījumu, lai viena daļa šeit apjēgtu, ka latvieši cūkas neganīs…
Un, ja kāds atkal uzreiz padomāja par sevi, tad atkārtošos – jā, ar cūkām es domāju tieši to sabiedrības daļu, kas apķēza Latvijas ideju.
Seko mums 
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
