Iesaki rakstu: 
Jaunībā manu vienaudžu pulciņā bija populāra kāda anekdote par džigitu. – Brauc divi žigulī. Viens pie stūres, otrs blakus. Tas, kurš pie stūres, piebraucis pie krustojuma, kurā deg sarkana gaisma. Redzot, ka deg sarkans signāls, viņš ātri pārbrauc pāri krustojumam.
Nākamajā krustojumā aina līdzīga. Blakussēdētājs jautā: kāpēc tu pārkāp noteikumus un šķērso krustojumu, kad luksoforā deg sarkana gaisma? – Es esmu džigits! Viņš lepni paskaidro.
Te braucēji piebrauc pie krustojuma, kurā deg zaļais signāls. Džigits strauji nobremzē. Blakussēdētājs neizpratnē jautā: kāpēc apstājies? Bet, ja nu krustojumu šķērso cits džigits… Rezultātā satiksmes noteikumos paredzētais iegūst pretēju jēgu un pielietojumu.
Minētajā jaunībā mūsu palaidnības bieži robežojās ar noziegumu, un tā reiz mūs aizturēja milicija. Kad nokļuvu izmeklētāja kabinetā, viņš man atzinās, ka ir bijis ļoti grūti mūs noķert, jo neesam profesionāļi un bieži rīkojamies nevis saprātīgi, bet kādu citu impulsu virzīti.
Viņš stāstīja, ka noķert zagli viņam neesot grūti, jo vairumā gadījumu zaglis nozagto cenšas pārdot un naudu nodzert. Parasti zagto uzpērk daži cilvēki pilsētā, kurus viņš zina un no tiem arī uzzina, kas vainīgs. Parasti zog, lai nozagto pārvērstu dzērienos, bet mēs tādi nebijām, mēs konkrētajā gadījumā nezagām un guvumu nenodzērām.
Viņš man ironiski izstāstīja arī par to, kas ir krievu bizness. Esot jānozog kaste ar šņabi, tad šņabis jāpārdod un nauda jānodzer...
Asiņainās aplamības
Mēs esam ieraduši savu galvu pieskrūvēt citiem rumpīšiem. Mēs sagaidām, ka citi rīkosies, tā, kā mums liekas saprātīgi un loģiski, bet tā faktiski nekad nenotiek. Un mēs esam neizpratnē par citu rīcību un to nosodām, kaut patiesībā paši rīkojamies nesaprātīgi, sagaidot no citiem to, kas un kā, mūsuprāt, viņiem būtu jādara.
Arī es tā mēdzu darīt. Pirms Krievijas atkārtotā uzbrukuma Ukrainai arī es apgalvoju, ka kara nebūs, jo Krievijai nepietiek spēka, tai neizdosies iekarot Ukrainu un tāpēc V. Putins to nedarīs. Tikai pabiedēs. Bet nekā, Krievijas rīcība kopš tā laika ir acīmredzami aplama un sastāv tikai no asiņainām aplamībām.
Prāts un saprāts - tas ir labi, bet cilvēks vēlas arī gandarījumu, garīgu baudu. Esi taču redzējis, kā divi cilvēki nejauši satiekas durvīs vai uz «šauras takas». Satikšanās ir negaidīta, cilvēks nav tai sagatavojies, un tāpēc viņš rīkojas atbilstoši savai būtībai un iekšējai pasaulei.
Vieni laipni palaiž pretimnācēju un izbauda labsajūtu un prieku par to, ka spējuši būt pieklājīgi un laipni, bet citi, tieši otrādi, izslejas un augsti paceltu galvu, pagrūžot pretimnācēju, aiziet izbaudīt savas rīcības radīto garīgo labsajūtu un dvēseles prieku – re, kā es varu, kas tu tāds...
Arī vairums Krievijas pilsoņu, īpaši tās ietekmīgās personas, izjūt garīgu labsajūtu redzot, kā pēc viņu rīkojuma izšautās raķetes posta citu valsti, nogalina cilvēkus un rada ciešanas – re, kā es varu, un es varu ne tikai tā...
Štrunts, ka tas nav saprātīgi, štrunts, ka par to būs atmaksa un sods. Gan jau kaut kā atpirkšos, novelšu vainu uz citiem un citādi izkulšos sveiks un vesels.
Aleksandrs Balodis «Kosmozofijā» skaidro šo un atstāsta kādu sarunu ar dēmoniem. Viņš tiem jautā, kāpēc jūs tā darāt, jūs taču zināt, ka par to būs taisnīgs sods. Viņi atbildēja, – jā mēs to zinām, bet esam iemācījušies par to nedomāt, un tas mums ļauj papriecāties un nedomāt par sekām.
Šo var labi vērot arī bērnu uzvedībā, kad uz jautājumu – kāpēc tu tā darīji, atbild – nezinu. Nezina, jo tas ko viņš izdarīja, nav saprātīgi pat no bērna viedokļa, bet vienalga darīja, jo tā viņš centās sasniegt garīgo baudu un labsajūtu.
Mogilizācija
No manām atmiņām pievērsīsimies taustāmai un acīmredzamai šodienas realitātei. Vai ir iespējams, ka V. Putins izmantos kodolieročus? Neieslīgsim kļūdainā vērtējumā un domāšanā, ka tas taču nebūs saprātīgi, tā taču viņš iznīcinās Krieviju. Tālredzība un perspektīvas nozīme nav viņa stiprākā puse, ja arī tā kādreiz bija, tomēr šobrīd viņš ir citā situācijā un citos apstākļos.
Ja tev pajautāšu, norādot uz kādu tev nepazīstamu garāmgājēju, vai viņš ir spējīgs izdarīt kādu smagu noziegumu. Tu teiksi – nē, jo tas taču nav gudri un cilvēks cenšas rīkoties saprātīgi. Ja tā būtu, tad kur rodas noziedznieki, kas pastrādā noziegumus, un kur rodas neskaitāmās aplamības?
Vēl nesen gudri cilvēki laikrakstos, TV un jūtūbē apgalvoja, ka Putins neizsludinās mobilizāciju, jo viņš baidoties apbruņot tautu, jo tā varot pavērst ieročus pret viņu.
Šādus secinājumus rada saprāts, kura pārņemti ir šā apgalvotāji, bet V. Putins jau kuro reizi pierāda, ka rīkojas nesaprātīgi, tāpēc apgalvot, ka viņš neķersies pie kodolieročiem, nepārliecina, jo vienīgais šādu apgalvotāju arguments ir – ka tas nebūs gudri, tā viņš zaudēs varu, tā NATO un Rietumi iznīcinās Krievijas bruņotos spēkus un pašu Putinu... Nu, nu, ceriet vien un ticiet saprāta visvarenībai...
Nepieskrūvējiet savas gudrās galvas Putina rumpītim, tam tās nepiestāv!
Pat, ja kāds no kodolķēdē iesaistītiem atteiksies pildīt pavēli, kaut nav gadījumu, kad tā būtu noticis līdz šim un kāds nepildītu pavēli, tad šai postenī tiks nosēdināts paklausīgāks podziņspiedis.
Nedomā, ka nagi niez tikai Putinam. Krievijā tādu nagniezes apsēsto ir miljoniem. Zini taču, ka pat plinte, kas karājas pie sienas, līdz lugas beigām izšauj, ko runāt par profesionāliem ļaundariem, kuri pulcējas ap Maskavas Kremli un īpaši Kremlī.
Bezizejas situācija
Tā darbojas valsts pārvaldes sistēma, un sistēmas ietvaros visi pilda un ir spiesti pildīt pavēles. Pilda gan nosacīti labie un pat arī sliktie cilvēki. Neceri, šai ziņā sabotāžas nebūs!
Atliek padomāt par to, kādu apstākļu spiests un kurā brīdī V. Putins dos šādu pavēli? Jādomā nevis par to, vai tā notiks, bet par to, kad un kā tas notiks un ko es varu darīt šodien, lai izdzīvotu tad.
Tiem «īpaši saprātīgajiem», kuri ar putām uz lūpām bļauj, ka nekādas kodolieroču pielietošana nebūs, ka to nepieļaus NATO un kolektīvie Rietumi, ka, tikko tiks skrūvētas galviņas, tā V. Putina bunkurā ietrieksies nāvējošas raķetes, es nevaru palīdzēt, bet tu pats sev vari gan.
Kad situācija kļūs bezizejas, kad kodolieročiem būs pienācis laiks un tā stunda būs situsi? Runa nav par bezizejas situāciju Krievijai, runa ir par bezizejas situāciju pašam V. Putinam, un tikai šāda situācija izšķirs visu, bet saprātīgi domājošie teiks vēl viss nav pagalam, vēl viņš nešaus, viņš ir, pieradis pie komforta un labklājības, viņš nevēlas zaudēt to, ko divdesmit gadus krājis un vairojis... Nu, nu.
Paļauties uz to, ka Krievijā visur ir bardaks un tā neko nespēj, nav prāta pazīme. Paļauties uz to, ka Krievijas armija «karo pa vecam» un tāpēc nav bīstama, nav prāta pazīme. Paļauties uz to, ka Krievijas pilsoņi nepildīs Putina pavēles un nepildīs viņa vēlmes, kā arī pretosies viņa gribai, nav prāta darbs. Prātīgi ir rēķināties tikai ar sliktāko variantu un tad, ja paveiksies, būs iemesls patiesam priekam.
Ne mirkli neaizmirsti, cik viņu ir. Jā, viņi nepārzina un nepielieto modernās karošanas tehnoloģijas un paņēmienus, bet viņu ir daudz. Ļoti daudz. Karavīri, un arī civilie, Krievijas varas un pašu krievuprāt nav taupāms resurss. Bābas vēl saražos.
Kurzemē mūsējie nespēja mainīt ložmetējiem stobrus, un nācās piekāpties ordu pūļiem. Kopš tām dienām šai ziņā nekas nav mainījies, un nav pazīmju, ka mainīsies.
Pēc kodolieroču pielietošanas, lūkojoties no kosmosa, Zeme izskatīsies, iespējams, tāda pati, kādu tu viņu redzi šobrīd, tikai tur nebūs cilvēka vai būs ļoti mazā skaitā ar ļoti īsu dzīves ilgumu.
Saprātīgi cilvēki apgalvo, ka, kad Krievija cietīs militāru sakāvi, tad Krievijas elite nometīs Putinu un iestāsies kaut vāja, bet tomēr demokrātija Krievijā. Pirmkārt, iestājas tikai grūtniecība, viss pārējais sākas un beidzas, bet Krievijā ne iesāksies, ne arī sāksies kāda tur demokrātija. Neaizmirsti, ka vairumā Krievijas pilsoņu mīt putins un pēc V. Putina var būt tikai putins un to tur nekad nav trūcis, tikai tiem ir bijuši dažādi uzvārdi un iesaukas. Šis sākās jau pirms daudziem gadsimtiem un negrasās beigties, kamēr to nepiebeigs.
Aizvien mazāk ir pamata domāt, ka karš beigsies tikai kā Krievijas un Ukrainas asiņains konflikts. Jā, Ukraina šai karā uzvarēs, bet karā būs spiestas iesaistīties arī citas valstis un NATO karaspēks reāli, nevis tikai dodot ieročus un morāli atbalstot.
Katra diena mūs šādam iznākumam pietuvina, tas nozīmē, ka karā kritušo skaitā būs arī citu valstu pilsoņi. Ja tā būs, tad Latvijai no šāda iznākuma neizdosies izvairīties. Var jau izlikties, ka tas uz mums neattiecas, bet bumbas un raķetes, kā arī lodes nešķiro, tās nogalina visus, kas gadījušies to ceļā.
Pēc kara tiks pārskatītas robežas visā pasaulē, mainīsies drošības un kārtības uzturēšanas organizācijas, tiks dibinātas jaunas un likvidētas esošās. Krievija kļūs daudz mazāka un nekaitīgāka – uz laiku, bet tā atkal atkopsies un izvirzīs kārtējo huilo...
Šeit var noklausīties:
https://www.youtube.com/watch?v=mJTqG8WE8Uo
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
