Krišjānis Kariņš kļūst par apkaunojumu Latvijas politikai un arī savai partijai
Bens Latkovskis, Neatkarīgā23.01.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Saeimas deputātu grupas vizīte Ķīnā un Krievijas graudu tranzīts caur Latviju pēdējās nedēļās ir politiskās dzīves centrā. Abas šīs [nebeidzamā politiskā seriāla] epizodes iezīmējas ne tikai ar milzīgu liekulības devu, bet arī iespējami augstu politisko cenu.
Apzināti pirmajā teikumā, piesakot tēmu, nelietoju atslēgas vārdus - “Šlesers” un “asiņainie graudi”, kuri kā bākas orientē ceļotājus informatīvajā telpā. Mēģināsim uz šiem jautājumiem paskatīties ne caur iepriekšēju pieņēmumu prizmu.
Gadījumā ar deputātu braucienu uz Ķīnu pie saceltā “skandāla” lielā mērā vainīgs pats deputāts Ainārs Šlesers. Viņš nevarēja noturēties, sociālajos tīklos nepazīmējoties ar bildēm no šī brauciena, nepadomājot, ka šodien Ķīnas tēls vairs nav tas pats, kas vēl pirms dažiem gadiem.
Vārds “skandāls” šeit tomēr jāliek pēdiņās, jo Ķīna nav Krievijas agresijas oficiāla atbalstītāja, savukārt Latvijas valsts nav pieņēmusi nevienu deklarāciju, kurā būtu nosodījusi Ķīnas režīmu vai tās pozīciju kādā Latvijai būtiskā jautājumā.
Tas, ka šo viltus skandālu centās uzpūst (diemžēl atkal jālieto frāze - tā saucamā) sabiedriskā televīzija, dara negodu vairāk raidījumam “De Facto” un personiski Ivo Leitānam nekā pašam Šleseram. Galu galā pavisam nesen Ķīnā viesojās mūsu pašu eirokomisārs Valdis Dombrovskis, un viņam neviens pat nedomāja ko pārmest. Tā ka par liekulību te varētu daudz runāt.
Ja Šlesera atbalstītājiem viņa “nodarījums” tikpat kā nekādu ēnu uz savu līderi nemet, tad Kariņa frāze TV3 raidījumā “Nekā personīga”, ka Baltijas valstu lēmums apturēt visu tirdzniecību ar Krieviju tās ekonomiku neietekmētu “ne par vienu santīmu”, ir no sērijas - muļķis pat baznīcā dabūs pērienu.
Turklāt šajā gadījumā runa nav par šīs frāzes faktisko patiesumu. Nav runas par to, vai runa ir tikai par graudiem vai vispārinājumu “visa tirdzniecība”. Nav runas, cik lielā mērā šāds vai citāds lēmums ietekmētu Krievijas ekonomiku. Runa ir par morāli ētisko komponenti.
Tas pats Kariņš vēl nesen aktīvi atbalstīja Latvijas finanšu sektora “kapitālo remontu”, kas Krievijas un citu šaubīgo valstu finanšu sektoru, visticamāk, patiešām neietekmēja ne par centu, bet Latvijas ekonomikai deva milzīgu, simtos miljonu, bet varbūt pat miljardos rēķināmu triecienu.
Tad Kariņš izlikās svētāks par Romas pāvestu, bet tagad, kad Krievija ir uzsākusi un turpina ārkārtīgi asiņainu, noziedzīgu karu, plāta rokas, sakot (pēc jēgas, ne burta): “Ja mēs to Krievijas asiņaino naudu nepaņemsim, tad to tāpat paņems citi. Tāpēc nesmādēsim to. Nauda nesmird.”
Nevēlos šeit diskutēt par visiem šiem gadījumiem pēc būtības. Tie ir neiedomājami daudzšķautņaini un sarežģīti. Katrs no tiem ir pelnījis ārkārtīgi dziļu un vispusīgu analīzi. Savu attieksmi pret Krievijas iebrukumu Ukrainā, pret Putina režīmu nekad neesmu slēpis. Tā ir galēji nosodoša. Tēlaini runājot: augsta siena, grāvis ar ūdeni un tajā peldoši krokodili. Jo mazāk kontaktu, jo labāk. Faktiski tas pats attiecas arī uz Ķīnu.
Tajā pašā laikā lieliski apzinos, ka pasaule nav iekārtota tieši tā un tikai tā, kā vēlos es. Esmu jau rakstījis, ka Putins, vienā rokā vicinot dolāru paciņas, bet otrā turot īkšķi uz kodolpogas, dancina Rietumu politekonomisko šķiru.
Rietumu noteiktās ekonomiskās sankcijas ir izrādījušās tik cauras, ka jautājums var kļūt pagalam nepatīkams - vai būt stingram un nelokāmi principiālam nenozīmē kādā brīdī nenonākt muļķa lomā?
Taču, lai kā arī būtu, jebkurā gadījumā pateikt, ka mūsu nesadarbošanās ar noziedzīgu režīmu tā ekonomiku neietekmēs ne par vienu santīmu, nozīmē atzīties pilnīgā morālā dezorientācijā. Tā var aizrunāties tālu: pirku zagtu mašīnu, jo tāpat jau kāds to no tā zagļa nopirktu. Kāda starpība? Ielaidos ar slepkavu darīšanās, jo tāpat jau viņš kādu biznesa partneri atrastu. Jā, viņam rokas asiņainas, toties baigi izdevīgi.
Ja pieminam šos divus gadījumus - Šlesera un Kariņa, tad jāpiemin vēl kāds ārkārtīgi būtisks aspekts. Abi šie politiķi pārstāv ne tikai divas dažādas partijas. Abi pārstāv arī divas atšķirīgas sociālās šķiras. Divus dažādus uzvedības modeļus.
Šlesera un viņa parlamentārās grupas brauciens uz Ķīnu organiski iekļāvās viņa politiskajā tēlā. Šlesers vienmēr sevi ir tā pozicionējis - jāveicina biznesa sadarbība gandrīz vienalga ar ko. Taču pat Šlesers nav atļāvies pateikt to, ko pateica Kariņš: no tā, ka nesadarbosimies ar Krieviju, turienes ekonomikai ne silts, ne auksts. Krievijas ekonomiku tas neietekmēs “ne par vienu santīmu”.
Kariņš savukārt vienmēr ir sevi pozicionējis kā “pareizo”, kurš šajā dubļu okeānā starp “visādiem šleseriem” stāv morālā pauguriņa virsotne baltā uzvalkā augstu virs citiem. Nav svarīgi, ko tu dari. Svarīgi, kā tu runā un kā izskaties. Cik nevainojami tīrs ir tavs gaišais tēls. Tāda ir bijusi arī viņa partijas pozīcija.
Taču, kopš Kariņam vasarā neizdevās operācija ar koalīcijas partneru nomaiņu, saglabājot pašam savu valdību, viņš kritis, lietojot anglicismu, “tiltā”. Tas ir, pēc zaudējuma nav spējis atgūt koncentrēšanās spējas, sācis nervozēt un pieļaut vienu kļūdu pēc otras. Sācis zaudējumu sēriju, no kuras nespēj izkļūt.
Šī Kariņa izgāšanās - Krievijas ekonomika necietīs ne par vienu santīmu - jau nav pat neliels traips uz viņa bikšu staras. Tā ir vesela dubļu šalts uz viņa jau sen vairs ne pirmās tīrības krekla. Sašmucējies tā, ka vairs neatmazgāties. Un tāds vēl pretendē uz NATO ģenerālsekretāra, uz eirokomisāra amatu? Tāds mums ārlietu ministrs? Kāds kauns.
Seko mums 
“Tas viennozīmīgi ir valsts drošības jautājums,” pēc notikušā konkursa vērtējot atteikumu reģionālajiem medijiem piešķirt Eiropas Savienības Atveseļošanas fonda līdzekļus digitalizācijai, teic Latvijas preses izdevēju asociācijas (LPIA) valdes priekšsēdētāja vietnieks un atbildīgais par reģionālajiem medijiem Guntars Līcis. Daudziem medijiem tas nozīmēs darbības pārtraukšanu. Taču bez reģionālajiem medijiem veidosies dezinformācijas zonas, ko ar savu saturu piepildīs ienaidnieki. Un to mums ir daudz.
Kā tā var būt, ka mūsu valstī, kas savai aizsardzībai tērē 3% no IKP, Valsts policijas krāsās daiļotā braucamrīkā pa Tēvijas ārēm laiski vizinās 46 migranti, bet varbūt ienaidnieka speciālo uzdevumu kaujinieki? Kā tā var būt, ka mēs tērējam milzu naudu robežas aprīkošanā ar žogiem, sietiem un betona bluķiem, bet tā dēvētie migranti brīvi maršē tam visam pāri? Kā tā var būt, ka parlamentārā uzrauga, Saeimas atbildīgās komisijas priekšsēdētāja rīcībā vairāk nekā diennakti pēc notikušā nav pilnas informācijas par šī vājprāta iemesliem? Atkal izrādīsies, ka neviens ne par ko nav atbildīgs? Vainīgais būs kāds nošļucis pierobežas kaprālis? Te ir valsts vai kas?
Pirmdien tīmeklī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka (“Progresīvie”) publicēja savu tvītu: “Šodien paiet gads kopš dienas, kas satricināja pasauli, kad Hamas realizētais terorisms atņēma dzīvības tik daudziem nevainīgiem cilvēkiem Izraēlā un daudzi tika saņemti par ķīlniekiem. Terorisms ir noziegums, nevainīgu civiliedzīvotāju nogalināšana ir noziegums, ķīlnieku sagrābšana ir noziegums. Šodien pieminam 7. oktobra nevainīgos upurus!”
Fragments no Rišarda Legutko 2012. gadā iznākušās grāmatas Ierindas cilvēka triumfs (Triumf człowieka pospolitego), kas angļu un citos tulkojumos pazīstama ar nosaukumu Dēmons demokrātijā. Totalitārisma tendences brīvajās sabiedrībās.
No 2024. gada 30. jūlija līdz 5. augustam Lielbritānijā notika protesti un nemieri, kas vērsti pret imigrāciju. Šie notikumi masu medijos tika interpretēti pamatā kā “galēji labējo” protesti, kurus izprovocējušas “viltus ziņas” par 29. jūlijā Sautportā notikušo slaktiņu, kur imigrantu izcelsmes vīrietis nodūra trīs bērnus. Tāpat tika uzsvērts protestu destruktīvisms un vardarbība.
Kur palikuši strīdi, cik ilgam laikam palicis dažnedažādo resursu, ar ko māte Zeme mūs baro? Piemēram, tā pati nafta. Tie, kam virs 40, noteikti atceras, ka tā bija top tēma 90. gados un šī gadsimta sākumā. Patiesībā tā bija tēma un dažādu zinātnisko prognozētāju maize jau krietni senāk.
Finanšu nozares asociācija (FNA) neatbalsta valdības ieceri samazināt iemaksas pensiju 2.līmenī par 1%, jo ar šādu soli valdība risina šodienas problēmas uz nākotnes pensionāru jeb šodienas strādājošo rēķina.
