Iesaki rakstu: 
Uz manām iepriekšējām pārdomām par kolektīvo atbildību pēc publicēšanas saņēmu gana daudz izbrīnītu, neapmierinātu un pat dusmīgu vērtējumu. No tā secinu, ka ir vērts turpināt un palicis vēl kas nepasacīts, kas uzsverams un precizējams.
Krusts
Katram, sasniedzot noteiktu vecumu, tiek izsniegts krusts. Pēc krusta katrs iet pakaļ pats, sagaida savu rindu un, krustu nesot, dodamies dzīvē. Krusti ir dažādu izmēru, bet bez tiem ir tikai mirušie. Krusti ir visiem, pat noziedzniekiem un politiķiem. Arī dažādi seksuāli orientētajiem.
Tā nu pulciņš «krustnešu», ejot pa dzīves ceļu, dodas no punkta «a» uz punktu «b». Ceru, ka man nav jāizskaidro sākumpunkta un galapunkta būtība un nozīme, jo tie ir tikai līdzības elementi. Starp «krustnešiem» gadījās kāds, kurš, aizbildinoties, ka vajagot pačurāt, iešmauca mežā. Tur tas savu krustu no visām pusēm apzāģēja. Nu nesamais kļuva daudz vieglāks, un dzīve vairs nebija tik grūta un pienākumu un atbildības pilna. Aizpogājis bikšu priekšu, tas ar savu krustiņu pievienojās citiem «krustnešiem».
Kad no punkta «a» uz punktu «b» bija kāds ceļa gabaliņš noiets, gājējiem negaidīti, bez brīdinājuma, pēkšņi radās šķērslis dziļas aizas izskatā. Gājēji neapmulsa, pārlika pāri aizai krustus un pa tiem nokļuva otrajā pusē. Drošākie – kājās stāvot, ar plaši izplestām rokām balansējot, vājākie un bailīgākie – rāpus iekrampējoties krustā, bet čurātājs...
Krustiņa nesējs apmulsa, viņš ne pa jokam uztraucās...
Un kā tu neuztrauksies, ja visi iet un aiziet, bet tu netiec līdz...
Viņš nedomāja par cēloņiem un sekām, jo to viņam vieglais krustiņš nebija iemācījis, viņš taču bija pārliecināts, ka nekā tāda nebūs, ka krustam nav nekādas jēgas un nozīmes, ka visi ceļi sen ir asfaltēti un labiekārtoti, tilti izbūvēti, sertificēti, bet izrādījās...
Kolektīvā atbildība un kolektīvā vaina
Naivi ir domāt, ka pēc pusgada karadarbības Ukrainā cilvēkiem ar Krievijas pasēm (krustiem) viss būs pa vecam un ka viņi arī turpmāk varēs izmantot Eiropu kā lielveikalu un kempingu.
Nu Eiropa saka: mums nevajag jūsu karu, un mums nevajag jūs. Viss! Loks noslēdzies, un civilizācijas pacietība beigusies.
Runa nav par to, ka kāds ir labs vai slikts, bet par to, ka ir tāda agresorvalsts, kura piekopj teroristiskas metodes, apdraud citas valstis, un šī valsts ir Krievija, bet, ja tev ir Krievijas pase, tātad tu pārstāvi šo valsti, šī valsts tevi sargā, aprūpē, izglīto, un tu esi līdzvainīgs un atbildīgs par to, kā uzvedas tava valsts. Tev ir šīs valsts izsniegts krusts, kuru tu vēl esi pamanījies apzāģēt. Tu esi arī šīs valsts tīkojumu labuma guvējs.
Konstitūcija
Krievija šodien ir galvenā pasaules problēma, un NATO Krieviju oficiāli ir pasludinājusi par savu vienīgo pretinieku un apdraudējumu. Izrādās arī, ka ANO nemaz nav dokumentu, vienošanās un citu pilnvarojumu, no kuriem izriet Krievijas darbība ANO un Drošības padomē.
Vai tie, kurus dēvē par labajiem krieviem, zina, kas rakstīts Krievijas konstitūcijā un kas rakstīts pasē? Kādas saistības uzliek pases esamība?
Ak, tu neinteresējies, kas valstī valda, ko valsts dara, neej uz vēlēšanām? Tas neatbrīvo no atbildības, jo pamatlikuma nezināšana šajā ziņā neko nemaina. Ja valsts mobilizēs, tad ar ieročiem rokās būs jāpilda valsts pavēles, tāpēc pase nav tikai krāsains papīrītis, tā ir līdzdalības pierādījums un piederības apliecinājums.
Pirms nu jau daudziem gadiem kādā sarunā ar Uldi Freimani viņš man teica: ja redzu, ka valstī kaut kas nav kārtībā, tad vispirms es domāju, ka es esmu pārāk maz darījis, lai tā nebūtu.
Runas par karadarbības un agresijas sekām nu pārtop reālās sekās. Iespējams, ka daudzi Krievijas pilsoņi nav tiešā ziņā vainīgi, ka Krievija uzbruka Ukrainai, iespējams, ka viņi nav tieši vainojami, ka Krieviju vada nelieši, bet līdzvainīgi gan, jo, runājot Ulda vārdiem, ir pārāk maz darījuši, lai tā nebūtu, un pieļāvuši to.
NATO
Rakstot par atbildību, es rakstīju un rakstu ne tikai par krievu kolektīvo atbildību. Tas iepriekšējās publikācijas lasītājiem palika nepamanīts, vai arī viņi nespēja izdarīt pareizus secinājumus. Tāpēc šeit īpaši uzsveru – es rakstu par kolektīvo atbildību, tās būtību, nevis tikai par kādas tautas atbildību. Atbildīgas ir visas tautas, pat tās, kuras par šo neko nav dzirdējušas.
Tas nemazina Krievijas pasu īpašnieku atbildību, bet arī Latvijas Republikas pasu īpašnieki ir atbildīgi par to, kas notiek Latvijā. Arī Latvijas pilsoņiem tika izsniegti krusti, un tos apzāģējuši nav tikai kādi daži. Šī iesprukšana mežā ir bijusi gana masveidīga.
Ko nu, NATO karavīriem jānāk mūs glābt, liet savas asinis tikai tāpēc, ka mums krusti maza izmēra? Jā, mums vieniem pietrūks spēka, pārspēks ir pārāk liels, bet ir zināms, ka Dievs palīdz tikai tiem, kas palīdz paši sev. Mēs kā daudzi, kas tēlo kristiešus, esam «ielikuši visu Dieva rokās», tas ir, pilnībā rūpes par savu valsti, savu labklājību un drošību deleģējuši Eiropas Savienībai un NATO.
Kad tas ir izdarīts, mēs ar saviem maziem krustiņiem varam ceļot, atpūsties, nerūpēties par valsti, jo tas ir jādara politiķiem, un mūs taču sargās Briseles regulas un NATO karavīri.
Mēs dienēt neiesim, mēs nevēlamies izniekot gadu savas dzīves. Mums ir jāmācās augstskolās, mums ir jāveido karjeras, un mums nav laika izniekot savu dzīvi militārām nodarbībām.
Šiem un šādi domājošiem ir lieki atgādināt, ka tas, kurš nebaro savu armiju, vienmēr baro svešu. Bezsaimnieka manta pastāv tikai teorētiski, bet praksē to vienmēr kāds pamanās piesavināties.
Man daudzi iebildīs, ka mēs neparko neesam atbildīgi. Tu mūs nepamatoti apsūdzi! Mēs neesam vainīgi, ka Šķēle prihvatizēja, ka zagleris bija prezidents, ka... Īsāk sakot, pati nevainība. Mēs minētos laikos dzīvojām uz Marsa un tikai vakar šeit ieradāmies. Mēs viņiem nedevām piecīšus, gan vietējos, gan ārzemju... Mēs nevēlējām Saeimas, bez mūsu atbalsta pastāvēja un pastāv vara, mēs nebijām tie, kas iebilda pret obligāto militāro dienestu, jo mēs nevaram tā izniekot savu dzīvi, zaudējot gadu kazarmās...
Vai zini, kas ir rakstīts Satversmē? Vai vispār esi lasījis? Tur teikts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika un ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Uzsveru – Latvijas tautai!
Ir minēts arī, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šajā Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Tātad arī tev! Bet vara nemēdz būt bez atbildības un sekām. Vēl Satversmē ir teikts, ka ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības un ka ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās. Vai tu jau apvienojies un pievienojies?
Tu teiksi, nav jau, par ko balsot, un nekad nav bijis. Pirmkārt, tie ir meli, otrkārt, ja nav, tad kāpēc neizveidoji?
Dekoratīvā suverenitāte
Līdzšinējā Eiropas Savienības ekonomisko panākumu atslēga un sasniegumi bija balstīti lētās izejvielās no Krievijas, kas ļāva dzīvot, pat samazinot ražošanu un citas ekonomiskās aktivitātes Eiropā.
Nākotnē Eiropai būs jāizlemj par Krievijas lomu Eiropā un pasaulē. Vai tu šajā lemšanā piedalīsies vai stāstīsi, ka tev ir svarīgāki darbi darāmi?
Ja nepiedalīsies, tad pastāv liela varbūtība, ka varneši ar kosmētiskām korekcijām mēģinās atdzīvināt iepriekšējo dzīvesveidu, izmantojot lētās izejvielas no Krievijas, aizvien vairāk kļūstot atkarīgi no tās, kā arī pieļaut, ka Krievija izmanto šo naudu, lai bruņotos, uzpirktu politiķus un plašsaziņas līdzekļus, tādējādi īstenojot Krievijas asiņaino imperiālismu. Prāvests A. Kavacis šo pat bija sarēķinājis litros!
Daudzi neiebilst pret šādu dzīvošanu, kad saņem Krievijas izejvielas un energoresursus, dzīvei nepieciešamo ražo Āzijā, bet mēs rūpējamies par biotopiem, par zaļu dzīvošanu, par vēja enerģiju, par sociālo taisnīgumu, par seksuālām minoritātēm... Diemžēl daudziem pietiek ar dekoratīvo suverenitāti.
Kas šo nodrošinās? Jāpiespiež Ukrainu piekrist teritoriāliem zaudējumiem, lai varētu atgriezties pie minētā dzīvesveida.
Bet, ja piedalīsies, ir taču iespējams panākt, ka Briselei un ne tikai nāksies piekāpties Baltijas valstu, Centrāleiropas valstu, Ukrainas, Skandināvu viedokļiem un ļaut tām reāli piedalīties ES vadībā, jo šīs ir valstis, kuras robežojas ar Krieviju, zina Krievijas patieso seju un draudu apmērus.
Iespējams, ka tad lielāku ietekmi guvušās minētās valstis neļaus ieslīgt atkarībā no Krievijas. Jo līdz šim Vācija, Spānija, Itālija u.c. atradās tālu no Krievijas, nepazina Krieviju, bet bija dominējošās ES.
Esmu pārliecināts, ka Dievam nav citu roku un citu acu kā tikai tās, kas ir mums. Reiz kāds putns pārāk tuvu ūdenim izdēja olas. Lai tās glābtu, tas ar knābi smēla ūdeni un nesa to tālāk no olām. Tu teiksi, bezjēdzīgas darbības, bet Dievs, to redzot, apžēlojās un pastūma okeānu tālāk...
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
