Iesaki rakstu: 
Gudri un zinātniski valsts pārtikas drošībai būtu jābūt vienai no nacionālās drošības sastāvdaļām. Teorētiski Latvijai kā valstij būtu jānodrošina valsts pārvaldes nepārtrauktība visas valsts teritorijā arī ne īpaši patīkamos brīžos, pie kuriem būtu pieskaitāmas dažādas ķibeles un likstas kā plūdi, meteorīta (pardon, jaunākajā versijā - drona) uzkrišana uz galvas, par dažādiem kariem un citām baisām šausmām, nedod Dievs, pat nerunājot.
Savukārt, lai veiktu šo pārvaldi īpašā vai ārkārtējā situācijā, pašiem veicējiem un tautai kopumā regulāri būtu jāsaņem izdzīvošanai nepieciešamais kaloriju daudzums, citvārdsakot, regulāri rītā un vakarā kas jāliek uz zoba. Saprotams, ka ne restorāna "Vincents" ēdienkartes līmenī, bet katram vietējam bāleliņam savai ikdienas garoziņai cibā tomēr būtu jābūt. Teorētiski it kā viss vienkārši un pat Pabrikam saprotami, bet kā ir realitātē?
Sāksim ar to, ka 2019.gada 1.janvārī (29 gadus pēc valsts izveides, ja kādam patīk labāk - atjaunošanas) stājies spēkā "Valsts materiālo rezervju likums", kurā it kā svētku vakariņu saņemšanas kārtība mēra laikos smalki aprakstīta. Nozīmēts atbildīgais par šo lietu - "Nodrošinājuma valsts aģentūra".
Nevaru nepieminēt, ka to vada kāds Ēriks Ivanovs, kurš 2010.gada jūlijā - 2012.gada augustā pabijis par Rīgas domes Birokrātijas apkarošanas centra vadītāja padomnieku, vecāko ekspertu, kas, manuprāt, rada nelielu Hugo Diega brauciena uz Bambāļiem pieskaņu šai visnotaļ nopietnajai Iekšlietu ministrijas pakļautībā esošajai tiešās pārvaldes iestādei.
Pieļauju iespēju, ka katrs bāleliņš vēlas zināt, ko konkrēti liks uz zoba stundā "X", kur šo liekamo, kādā kārtībā un apmēros saņems, ne mazsvarīgi - arī cik ilgi saņems? Te, kā jau pierasts mūsmājās, viss elementāri banāli noslepenots: Ministru kabineta (MK) noteikumu Nr. 887 "Valsts noslēpuma objektu saraksts" 2.1.13. apakšpunktā noteikts, ka informācijas apkopojums, kopēja uzskaite un pārskats par mobilizācijas rezervju un neaizskaramo krājumu apjomu un glabāšanu atzīts par valsts noslēpumu objektu un informācijai piešķirta slepenības pakāpe "konfidenciāli". Šī iemesla dēļ nav iespējams noskaidrot nedz to, kas konkrēti ir valsts materiālās rezerves, nedz to, kā un kur tās uzglabā." Tā rakstīts neta ailēs.
Citiem vārdiem sakot, vai man ar draudzenēm kāds Pēcis kopā ar Jēci izsniegs no valsts materiālajām rezervēm vītušu burkānu vai puskaltušu snikersu, paliek miglā tīts. Faktiski pat vairāk nekā miglā tīts paliek jautājums, vai vispār ko izsniegs, ņemot vērā nu jau piedzīvoto satīras pārpilno sāgu ar pandēmijas sejas aizsarglīdzekļu iegādi un piegādi.
Ierosinu nedaudz papētīt, kas tad tomēr kopumā atbild par valsts, kas manā izpratnē, pirmkārt, asociējas ar Latvijas pilsoņiem, drošību? Izrādās, ka šajā lauciņā viss ir nopietnāk par nopietnāko. Mums ir "Nacionālās drošības likums", mums ir "Nacionālās drošības padome", kopā ar to ir "Nacionālās drošības padomes likums", mums ir Saeimas Nacionālās drošības komisija un pāri vai virsū ''Nacionālās drošības koncepcija ", kuru apstiprina Saeima. Izpalikusi vien doktrīna, tiešām dīvaini, ka Jēkaba ielas simts radošie prāti ne ko tādu nav uzcepuši.
Šodien topā ir gāzt negācijas pār viena it kā Vācijas pilsoņa bez pabeigtas augstākas izglītības, kas amatu apvienošanas kārtībā prezidents, aubi, pie viena paķerot līdzi šiverīgo Ilzīti ar uzvārdu Viņķele. Skaidrs, ka minētie personāži nav mātes terēzes, bet neba tukšā vietā veidojusies pandēmijas laika karma.
Sāksim ar to, ka Nacionālās drošības padome (NDP) saskaņo augstāko valsts institūciju un amatpersonu īstenotu vienotu valsts politiku nacionālās drošības jomā un izskata tās pilnveidošanas gaitu un problēmas, izskata likumā noteiktos ar nacionālo drošību saistītos plānus un koncepcijas, citus likumos noteiktus jautājumus. Pašreiz NDP darbojas saskaņā ar Nacionālās drošības likumu, Valsts drošības iestāžu likumu un citiem Latvijas Republikas likumiem.
NDP vada Valsts prezidents, kurš sasauc padomes sēdes. Līdz šodienas importētajam prezidentam Rīgas pilī sēdēja Andris Bērziņš (2011-2015) un Raimonds Vējonis (2015-2019). Vējoņa laikabiedrs Māris Kučinskis vadīja Ministru kabinetu (2016.gada 11.februāris - 2019.gada 23.janvāris).
Nav jāskaidro, ka viss, kas saistīts ar pārtiku (un - pārtikas drošību), valsts politikas līmenī ir Zemkopības ministrijas atbildības lauciņš. Kas bijis šeit? Lūdzu - Jānis Dūklavs, no 2009.gada 12.marta zemkopības ministrs Valda Dombrovska valdībā, 2014.gada janvārī - zemkopības ministrs Laimdotas Straujumas valdībā, tāpat zemkopības ministrs Laimdotas Straujumas otrajā valdībā un Māra Kučinska valdībā no 2016.gada.
Pilnīgi konkrētas un absolūti precīzas valsts amatpersonas, kuru pienākumos bija nodrošināt Latvijas valsts pārtikas drošību. Kas kopīgs Andrim Bērziņam, Raimondam Vējonim, Mārim Kučinskim un faktiski Brežņeva laiku cienīgam ministrēšanas ilgdzīvotājam Jānim Dūklavam? Atbildu - trīs vēl pavisam nesen maģiskie un varenie burti „ZZS”.
2002.gada jūlijā LZP 12.kongresā tika nolemts veidot kopīgu sarakstu 8.Saeimas vēlēšanās ar Latvijas Zemnieku savienību. Kopš tā laika Latvijas Zaļā partija un Latvijas Zemnieku savienība turpina strādā Zaļo un Zemnieku savienībā (ZSS), sadarbojoties ar reģionālajām partijām „Latvijai un Ventspilij" un „Liepājas partiju".
ZZS mērķis ir panākt, lai zaļa, stipra un plaukstoša Latvija ar attīstītu tautsaimniecību kļūtu par pamatu visas sabiedrības labklājībai. Lai sasniegtu augstāku dzīves līmeni, īpaša uzmanība tiek pievērsta izglītībai. Izvērtējot sekmīgu kopīga darba pieredzi iepriekšējos Saeimas sasaukumos, arī uz 11. Saeimas vēlēšanām LZP startēs kopā ar Latvijas Zemnieku savienību. Vēlēšanu saraksta nosaukums ir Zaļo un Zemnieku savienība.
Zaļo un Zemnieku savienības 4000 zīmju priekšvēlēšanu programma: „Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) mērķis ir Latvijas tautas garīgā un materiālā labklājība. Tā sasniedzama gādājot par cilvēku intelekta, ideju un gara spēka apvienošanu, par dzīves telpu, kurā cilvēki jūtas vajadzīgi un novērtēti, par iespēju strādājošam cilvēkam gan pilsētās, gan laukos nodrošināt iztiku sev un tuviniekiem, kā arī veidot iekrājumus, lai justos drošs par nākotni. Tikai tā mēs spēsim atgriezt dzimtenē tos, kuri devušies svešumā, savus spēkus, gudrību un pieredzi atdod ne savas, bet citu valstu izaugsmei."
Nu tāda makten gruntīga partija vecā labā Kārļa Ulmaņa stilā un garā. Kas var būt labāks, ja desmit gadus par pie varas ir īsteni latviešu zemnieki (tiesa, ar tādu nekādu ekoloģisku piesitienu) - zemnieks-valsts prezidents, zemnieks-ministru prezidents un zemnieks – zemkopības ministrs!
Vispār, ja atklāti, tad ar to zemnieku zemkopības ministra krēslā ir, kā ir, jo vikipēdijā atrodu: „Jānis Dūklavs (dzimis 1952. gada 24. novembrī[1]) ir latviešu lauksaimnieks, uzņēmējs un politiķis. Bijis Saeimas deputāts, kā arī zemkopības ministrs vairākās valdībās. Pārstāv Zaļo un Zemnieku savienību, nebūdams apvienībā ietilpstošo partiju biedrs." Aptuveni kā tāds SIA"ZZS" prokūrists pie Saeimas.
Domāju, ka pārtikas drošība ir ne tikai zināmas bāzes (izdzīvošanas) pārtikas produktu nomenklatūras rezerves konkrētam termiņam visiem valsts iedzīvotājiem gadījumā, ja pilnībā tiek slēgta sauszemes, gaisa un jūras robeža, bet arī tādi faktori un aspekti kā lauksaimniecībai derīgo zemju īpašumtiesības (mūsējie vai ārzemnieki), vadošo pārtikas ražotāju un pārstrādātāju uzņēmumu nacionālā vai nenacionālā piederība, importa procentuālā daļa pārtikas produktu tirgū (atkarība, daļēja atkarība no pārrobežu piegādēm un spēja šīs piegādes maksimāli īsā laikā aizvietot ar vietējiem ražojumiem).
Tiešām kas interesantāks par šo tēmu būtu sakāms dažiem doktoriem: „Zemkopības ministru Jāni Dūklavu (ZZS) un Saeimas deputāti, bijušo premjeri Laimdotu Straujumu (V) nu var uzrunāt par Doctor honoris causa jeb Goda doktoru. Abiem politiķiem Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Senāts piešķīris Goda doktora grādu.
Straujumai, kurai ir ekonomikas doktores zinātniskais grāds, sadarbība ar LLU sākusies 1993. gadā. Viņa "devusi ieguldījumu lauksaimniecības politikas īstenošanā un izglītības attīstībā, savulaik veidojot Latvijas lauksaimniecības centru. Būtisks ir Straujumas kā Ministru prezidentes atbalsts bioekonomikas virziena attīstībā, kuru LLU šobrīd sākusi īstenot", iepriekš skaidrojusi universitāte.
Tāpat universitāte uzteic Dūklava, kurš ieguvis inženiera mežkopja grādu, un viņa vadītās ministrijas atbalstu nozares politikas dokumentu un normatīvo aktu izstrādē. "Turklāt Dūklava kā ministra darbība veicinājusi lauksaimniecības, meža, pārtikas un veterinārmedicīnas zinātnes sekmīgu attīstību," paudusi Zemkopības ministrijas pakļautībā esošā LLU."
Turpinājums sekos...
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
