Kur meklēt taisnīgumu parastiem Latvijas iedzīvotājiem: vēstule Rīgas mēram

Iesaki rakstu:

Kopš kāda laika ar manu mājokli sāka norisināties dažādi notikumi, kuri nekādā veidā nav interpretējami likumu ietvaros, nerunājot jau par vienkāršu elementāru godīgumu.

Vienreiz es jau vērsos pie jums pēc palīdzības saistībā ar sava dzīvokļa problēmu, un jūsu vēstule uz kādu laiku aizturēja nelikumību uzbrukumu, par ko esmu jums pateicīga. Atgādināšu situāciju.

Sakarā ar restitūciju mana ģimene zaudēja dzīvokli un mākslinieka darbnīcu pilsētas centrā. Mans tēvs – Viktors Karnauhs, tajā laikā zināms mākslinieks, darbnīcu izbūvēja mūsu iepriekšējās vecās mājas bēniņos. Par dzīvokli saņēmām nelielu kompensāciju, bet darbnīcu atņēma vispār bez jebkādas kompensācijas izmaksāšanas.

Saņemto kompensāciju mana ģimene izmantoja, lai noformētu īres tiesības un 1998. gada 11. martā noslēgtu īres līgumu uz 99 gadiem. Par tā dēvētajām „īres tiesībām” mēs samaksājām tiem laikiem lielu naudas summu. Mēs izvēlējāmies divistabu dzīvokli faktiski centrā, ar krāsns apkuri un ar visām pārējām ērtībām. Istabas dzīvoklī bija lielas, un vienā varēja ierīkot darba vietu māksliniekam.

Faktiski mēs iegādājāmies mājokļa īres tiesības uz 99 gadiem. Līgumā arī tika norādīts īres maksas visam īres periodam, proti, uz 99 gadiem. Mājas pārvaldnieks tajā laikā bija Arvīds Dārziņš. Nauda par dzīvokli dokumentu noformēšanas laikā viņam tika nodota liecinieku klātbūtnē, par ko tika sastādīts liecinieku akts.

Saskaņā ar likumu uz visiem līgumiem, kas noslēgti pēc konkrētas mājas denacionalizācijas, neattiecas vienpusēja nomas maksas paaugstināšana pēc iznomātāja iniciatīvas. Visi jautājumi un domstarpības var tikt risināti vai nu pēc vienošanās starp mājas īpašnieku un īrnieku, vai nu tiesā. Turklāt līgumā ir punkts par to, ka mums ir tiesības pārdot šo īres līgumu vai iznomāt, saskaņojot to ar namu pārvaldi vai ar mājas īpašnieku.

Gāja laiks, mainījās mājas īpašnieki. Namu pārvalde, pārkāpjot 1998. gadā noslēgto īres līgumu, vairakkārt vienpusējā kārtībā mēģināja paaugstināt īres maksu. Sākotnēji mūs apkalpoja namu pārvalde „Niagars” un pārvaldnieki Arvīds un Gatis Dārziņi, vēlāk „Ģertrūdes māja”, bet šobrīd „Rentējas” un pārvaldnieks Kārlis Gabrilovičs.

Mūsu mājas iedzīvotāji, kuri ievākušies tur dažādos laika periodos, uz īres maksas paaugstināšanas mēģinājumiem reaģēja dažādi – vieni piekrita jaunajiem namu pārvaldes noteikumiem, citi – atteicās.

Daži īrnieki bija ar mieru maksāt vairāk, jo vairāk, ka mums tika solīts remonts un visās kvītīs, ko izsūtīja iedzīvotājiem, tika iekļauti izdevumi kapitālā remonta veikšanai. Par remontu papildus īres maksai namu pārvalde bija aprēķinājusi pa 150 latiem mēnesī. Tomēr laiks gāja, bet remontdarbi pat netika plānoti. Māja tika pilnībā pamesta. Jo vairāk, mājā pakāpeniski sāka atslēgt ūdeni, gāzi un elektroenerģiju. Dūmvadi netika tīrīti un kurināšana kļuva ugunsnedroša. Turklāt arī malku nebija kur glabāt, jo kopš zināma laika malkas šķūnīši tika nojaukti.

Pēc tam 2011. gadā mājā notika avārija. Tā kā daudzi iedzīvotāji, neizturējuši šīs grūtības, izvēlējās izvākties, tad daudzi dzīvokļi vairāk netika apsaimniekoti, rezultātā pagrabā un augšējos stāvos saplīsa kanalizācijas caurules, daļa dzīvokļu tika appludināti ar kanalizācijas ūdeņiem.

Atlikušie mājas iedzīvotāji bija spiesti patstāvīgi risināt šo problēmu, jo namu pārvalde „Niagars” klusēja un nesniedza nekādu palīdzību, pat uz laiku pārvākušos iedzīvotāju meklēšanā, lai informētu viņus par notikušo. Šāda situācija ilga ne vienu vien mēnesi.

Plašāk par avāriju. Vairāku mēnešu laikā no 2010. gada decembra līdz 2011. gada martam māja atradās antisanitāros apstākļos. Nebija ūdens, bet pa caurulēm sanitārajā mezglā, vannā, izlietnē kāpa augšā kanalizācijas ūdeņi. Kanalizācijas ūdeņus nācās izsmelt ar rokām un ar spaiņiem iznest ārā no mājas. Tas notika visos stāvos. Namu pārvalde nepievērsa uzmanību sūdzībām, pat neatbildēja uz telefona zvaniem. Tā rezultātā daudzi īrnieki pameta dzīvokļus, pārtrauca tīrīt kanalizācijas ūdeņus, kas kāpa pa caurulēm visās vannas istabās, tualetēs un izlietnēs, šādos tukšos dzīvokļos to neviens nedarīja. Sākās dažu dzīvokļu griestu appludināšana, tajā skaitā arī mūsu dzīvoklī. Mums praktiski visās telpās uz griestiem izveidojās dzelteni pleķi, kanalizācijas ūdeņi tecēja pa sienām. Mājas iedzīvotāji vairakkārt sauca visdažādākos dienestus, tomēr rezultātā avārija tika novērsta pašu īrnieku spēkiem.

Vēl par vienu situāciju – ūdens atslēgšanu mājā un to, kā es izsaucu Īres valdes komisiju, lai sastādītu aktu par to. Kad pirmo reizi mums atslēdza ūdeni, es izsaucu komisiju, lai konstatētu šo situāciju. Un tajā dienā, kad tika nozīmēta komisija, ūdens tika pieslēgts, bet pagalmā negaidīti parādījās atkritumu konteiners, kāpņu telpas izslaucītas. Rezultātā komisija nevarēja apstiprināt ūdens atslēgšanu. Uzreiz pēc komisijas aiziešanas es uzrakstīju oficiālu pieprasījumu uzņēmumam „Rīgas ūdens” un saņēmu atbildi, ka patiešām viņi ir fiksējuši nesankcionētu ūdens pieslēgumu tajā dienā, un man tika atsūtīts atzinums.

Neliela grupa atlikušo mājas iemītnieku, tajā skaitā arī es, vēl kādu laiku mēģināja cīnīties par savām tiesībām, kas paredzētas īres līgumos. Kad man bez brīdinājuma paaugstināja īres maksu un ne vienu vien gadu nācās cīnīties par tās atcelšanu, es vērsos visās iespējamajās instancēs un vācu dokumentus attiecībā uz to, ka īres maksa man ir paaugstināta nelikumīgi.

Ar šo jautājumu es vērsos arī pie jums, Ušakova kungs, ar lūgumu izskatīt manu lietu. Rezultātā es saņēmu juridisku atzinumu ar jūsu parakstu, ka likums ir manā pusē, jaunais nama īpašnieks pārkāpj visus spēkā esošos likumus, ka īres maksas paaugstināšana manā gadījumā ir nelikumīga, bet līgumā atrunātās ērtības ir jānodrošina, pretējā gadījumā īpašniekam tiks piemērotas nopietnas soda naudas. Šis dokuments atrodas Rīgā pie mana pārstāvja Denisa Gorbas (mob. tālr. 26441152).

Diemžēl šis juridiskais atzinums izrādījās nesaistošs nama īpašniekam "Danske bank", kas iegādājās mūsu māju. Neviens nepievērsa uzmanību maniem dokumentiem un norādītajiem faktiem, bet tālāk par draudiem un iebiedēšanu nama īpašnieks negāja – spēkā bija oficiāli dokumenti un jūsu atzinums. Es godīgi katru mēnesi saskaņā ar līgumu maksāju par dzīvokli.

Pēc kaut kāda laika māja kārtējo reizi tika pārdota SIA „Millers&Gabrilovičs”, mainījās arī namu pārvalde. Jaunā namu pārvalde – SIA „Rentējas” izskatīja mūsu dokumentus un anulēja manu fiktīvo dzīvokļa parādu, kuru bija aprēķinājusi iepriekšējā namu pārvalde. Tomēr, kā izrādījās vēlāk, visus manus ikmēneša īres maksājumus jaunā namu pārvalde neieskaitīja kontā.

Uzzinājis, ka es īslaicīgi dzīvoju ārzemēs, bet Rīgā mani pārstāv pilnvarotā persona – jurists Deniss Gorba, jaunais īpašnieks paziņoja, ka man nebija tiesību pamest valsti un ka es esmu zaudējusi īres tiesības. Ar šādu argumentu tagadējais ēkas īpašnieks pamatoja savu lēmumu nepieņemt ikmēneša maksājumus. Visi no mana konta veiktie maksājumi tika sūtīti atpakaļ.

Pēc tā konstatēšanas es vērsos Īres pārvaldē (2014. gada 11. septembrī), uz ko no turienes saņēmu atzinumu, ka, tā kā es visu esmu apmaksājusi, bet namu pārvalde vienkārši nav ieskaitījusi naudu, tad man, precīzi saskaņā ar saviem pienākumiem, nav jāatmaksā summa, no kuras namu pārvalde atteicās nevienu vien mēnesi, un ka man tāpat kā iepriekš ir jāturpina maksāt īres maksa. Visi finanšu pārskati par šiem gadiem man ir saglabājušies.

Jaunā namu pārvalde „Rentējas” piedāvāja man kompensāciju 5 000 EUR apmērā par līguma laušanu. Es atteicos, tāpēc ka par šādu summu patlaban Rīgā nav iespējams iegādāties pieņemamu mājokli.

Par psiholoģisko spiedienu: laiku pa laikam namu pārvaldes „Rentējas” pārstāvji, piemēram, Diāna Ščurovska, īrnieku prombūtnes laikā uzlauza dažus dzīvokļus nolūkā izdarīt psiholoģisko spiedienu. Tas tika izskaidrots ar to, ka viņiem it kā vajag pārliecināties, ka dzīvoklis nav pamests. Īrnieki uz karstām pēdām sauca policiju, bet tā neko nedarīja – tikai plātīja rokas un teica, ka tā nav policijas kompetence. Vienlaicīgi citos mājas korpusos tika uzsākts remonts, celtniecības brigāžu strādniekus izmitināja mājā tukšajos dzīvokļos. Viņi uzvedās nepiedienīgi, regulāri uzlauza atlikušos dzīvokļus, laupīja. Policija neuzsāka nekādus pasākumus, un nekas nemainījās. Mans dzīvoklis tika izlaupīts 3 reizes. Latgales priekšpilsētas policija pēc mana lūguma sastādīja aktu un pat uzsāka krimināllietu (2013. gada 24. decembrī), bet lieta tālāk nevirzījās.

Galu galā no visiem dzīvokļiem mūsu korpusā pēc avārijas tikai 3 dzīvokļi turpināja cīnīties par savām tiesībām. Turklāt mājā pastāvīgi atradās tikai viens vecāka gadagājuma cilvēks Eduards Sergeja d. Staņiševskis, kurš dzīvoja 5. dzīvoklī. Viņam nemitīgi tika draudēts ar fizisku vardarbību, ko izteica namu pārvaldes noalgoto brigāžu nepiedienīgie strādnieki. Strādnieki pļēguroja, draudēja, teica, ka vienalga izmetīs viņu no mājas, lai turpinātu remontu arī viņa dzīvoklī. Vienreiz šī jaunekļu banda ļoti stipri piekāva veco vīru. Viņš notikušo fiksēja policijā. Tas viss turpinājās katru dienu, tā ka pagaidu strādnieku ālēšanos un rupjības, kā arī viņu turpmāko aizturēšana, ko veica policija, pat piefiksēja policija. Sižets tika parādīts 2014. gada 23. aprīlī. Saite: http://rus.tvnet.lv/novosti/kriminal_i_chp/255769-muzhiki_poshli_na_policiju_s_armaturoy_kirpichami_i_dubinami

Galu galā firmas pārstāvis Kārlis Gabrilovičs lika viņam izvēlēties: vai nu viņš dzīvokli atbrīvo pats, vai nu 2014. gada 1. septembrī namu pārvalde uzlauzīs viņa durvis un izmetīs viņu ar mantām uz ielas. Izskatās, ka tas bija pēdējais piliens, vecais vīrs piekrita saņemt kompensāciju un izvākties. Kārlis viņam piedāvāja, ka jaunais nama īpašnieks – austrietis nopirks viņam dzīvokli kredītā, kuru Eduards Sergejevičs pats izvēlēsies, un tas astoņu gadu laikā maksās par kredītu šā dzīvokļa īpašniekam. Turklāt uz Eduarda Sergejeviča pārcelšanās brīdi līgums rakstiski nebija noformēts.

Šā gada oktobra sākumā mēs kārtējo reizi izsaucām Īres pārvaldes komisiju, lai apsekotu māju un dzīvokli, sastādītu aktu par to, ka mums netiek sniegti līgumā atrunātie pakalpojumi. Kad ieradās komisija apsekošanas veikšanai (2014. gada 2. oktobrī), izrādījās, ka jaunais īpašnieks patvarīgi ir uzlauzis dzīvokļa durvis, izlauzis logus, visas manas mantas izmetis atkritumos un uzsācis remontu. Kārlis Gabrilovičs šo situāciju komentēja tā, ka viņi vairāku gadu laikā plāno izremontēt visu māju, bet es pēc tam varu ievākties atpakaļ, bet īres cenu viņi man noteiks pēc saviem ieskatiem. Visas šīs nelikumības uzskatāmi liecina, ka nama īpašnieks pilnībā ignorē likumu.

Nezinu, ko man tagad šajā situācijā darīt. Es esmu vienkārši izmisumā. Aizbraukt projām no Kanādas un ievākties atpakaļ savā dzīvoklī, lai apsargātu to, es nevaru. Mans pārstāvis – jurists var rīkoties tikai saskaņā ar likumu. Agrāk ar visu dzīvokļa jautājumu kārtošanu man palīdzēja mans tēvs, bet viņš pirms 2 gadiem ir miris. Viņa laikā, protams, namu pārvalde uzvedās nedaudz humānāk, bet tagad es, izskatās, esmu nonākusi neatrisināmā situācijā.

P.S. Dažas pēdējās dienas bija notikumiem bagātas. Īres valdes kārtējā sēdē noskaidrojās, ka jaunais īpašnieks jau gadu atpakaļ ir iesniedzis tiesā prasību pret Tatjanu Karnauhu, bet klusēja par to. Tas ir divkārt dīvaini, jo pirms pusgada mēs zvanījām uz tiesu, lai uzzinātu, vai ir lieta uz manas mammas vārda. Bet tad mēs saņēmām noraidošu atbildi. Tagad noskaidrojās, ka tiesa jau ir nozīmēta uz 2015. gada 25. martu.

Pēdējo 10 gadu laikā es neatlaidīgi vācu dokumentus un rīkojos saskaņā ar likumiem, lai būtu vairāk iespēju aizstāvēt savas tiesības tiesā. Lūdzu jūs, Ušakova kungs, šajā situācijā palīdzēt ar savu padomu vai juridisko atzinumu, kas palīdzēs man vēlreiz akcentēt savu tiesību likumību un nevēlēšanos tā vienkārši zaudēt to, ko ar savu darbu bija nopelnījuši mani vecāki.

Lūdzu jūs kā Rīgas pilsētas mēru palīdzēt man šajā situācijā ar manu dzīvokli. Ceru, ka Latvijā joprojām darbojas likumi un to izpildītāji, ka taisnība un likumība uzvarēs. Ļoti ceru uz jūsu palīdzību šajā jautājumā.

Seko mums