Kur pazuduši lauksaimnieku protesti?
Valters Zelčs, lauksaimniecības eksperts10.05.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
Par ko protestēja lauksaimnieki?
Apskatot lauksaimnieku izvirzītās prasības dažādās Eiropas valstīs, ir pilnīgi saprotams daudzu cilvēku apjukums un neizpratne – izvirzītās prasības ir kā raibs, kopā sašūts lupatu deķis, kurā kādas likumsakarības grūti saskatīt. Vācijas lauksaimnieki cīnās par akcīzes atlaidi dīzeļdegvielai, Nīderlandē zemnieki pieprasa atkāpes no nitrātu direktīvas, Spānijā lauksaimnieki nav mierā ar lētiem trešo valstu tomātiem, poļi iestājas pret Ukrainas graudu importu, savukārt Latvijā tiek runāts par PVN, ierobežojumiem, krievijas graudiem un birokrātiju.
No šāda rakursa vērtējot, lauksaimnieku prasības tik tiešām varētu šķist bezsakarīgas, taču koordinētība protestu laika un veidu ziņā bija acīmredzama, kas lielai daļai apskatnieku lika sākt attīstīt dažādas teorijas par to, kas tad ir “patiesais protestu kūdītājs”, piesaucot gan krievijas vēlmi destabilizēt Eiropu, gan galēji labējo partiju centienus tikt pie varas dalībvalstīs. Jāsaka, ka, kaut arī abām iepriekšminētajām pusēm zemnieku protesti visticamāk neraisīja galvassāpes, primāri protestu iemesli rodami pašā Eiropā – neskaidrā un līdz galam neformulētā lauksaimniecības politikā, vājā tirdzniecības politikā un mākoņus stumjošā zaļajā politikā.
Neskatoties uz to, ka katras dalībvalsts lauksaimnieki protestu priekšplānā izvirzīja savas individuālās vēlmes, Eiropas lauksaimnieku protestiem tik tiešām bija un joprojām ir vienojošas Eiropas līmeņa problēmas – dubultie pārtikas standarti, milzīgā birokrātija un praktiski nerealizējamas zaļā kursa prasības
Dubultie pārtikas standarti ir joma, kur acīmredzami konfliktē Eiropas lauksaimniecības politika un Eiropas noslēgtie tirdzniecības līgumi. Eiropas Savienībā pārtikas tīrības, drošuma un nekaitīguma standarti ir nesalīdzināmi augstāki kā citos pasaules tirgos. Vēl jo vairāk Eiropas Savienībā uzmanību vērš ne tikai uz gala rezultātu – saražoto burkānu vai kartupeli –, bet arī uz procesu, kā tas ražots. Eiropā papildus tūkstošiem citu lietu tiek regulētas augsnes apstrādes metodes, mēslošanas līdzekļi, laiki, devas, izmantotie augu aizsardzības līdzekļi, izmantotie veterinārie medikamenti, uzraudzīta dzīvnieku labturība, regulēts ainavu elementu un neražojošo platību daudzums. Bez šaubām katra no šīm prasībām sadārdzina ražošanas procesu, kā rezultātā lauksaimniekiem pazūd peļņas marža, kuru uz katru burkānu, kartupeli, piena litru vai graudu tonnu var iegūt. To būtu iespējams risināt, izolējot Eiropas pārtikas tirgu un ļaujot Eiropā ražoto pārtiku pārdot par augstāku cenu. Proti, jā, tā ir dārgāka, bet veselībai, videi un klimatam labāka.
Tomēr šeit arī slēpjas Eiropas Savienības dubultā morāle. Veicot tirdzniecību ar citiem pasaules reģioniem, Eiropas Savienība konstanti atļauj Eiropas tirgū ienākt lētai produkcijai no trešajām valstīm, kura ražota ar līdzekļiem un metodēm, kuras Eiropas Savienībā ir aizliegtas jau gadu desmitiem. Tā kā citviet pārtikas ražošanas regulējums ir ļoti brīvs, trešo valstu zemnieki pārtiku spēj saražot gana lēti. Rezultātā Eiropas lauksaimniekiem ar savu produkciju, kas saražota, ņemot vērā augstus kvalitātes kritērijus un līdz ar to arī ar augstāku pašizmaksu, veikalu plauktos jākonkurē ar pārtiku, kura ir ražota lēti. Lieki teikt, ka tas ir ļoti grūti un aizvien biežāk noved pie tā, ka Eiropas zemnieki savu produkciju veikalos izvieto ar zaudējumiem – tas arī provocē akcijas ar izlietu pienu vai izmestiem dārzeņiem.
Birokrātija ir aspekts, par kuru zina visi, taču neviens nevēlas uzņemties atbildību. Eiropas Komisija saka, ka nevienu no apjomīgajām birokrātijas atskaitēm tā nav uzspiedusi, taču dalībvalstis saka, ka nevienu no atskaitēm tās nav pašas izdomājušas un spiediens nācis no Eiropas Komisijas. Tas ir futbols, kuru šobrīd spēlē institūcijas, taču paralēli lauksaimnieki "plēš matus", mēģinot saprast, kas, kādā formā un kad ir jāiesniedz. Lauksaimnieki ļoti labi saprot, ka, saņemot publisko finansējumu, ir korekti pretī iesniegt arī atskaites. Un tās arī vēsturiski ir tikušas iesniegtas. Lauksaimnieki ziņo par dzīvnieku skaitu, šķirnēm, identifikācijas numuriem, pakļaujas regulārām pārbaudēm. Tiek iesniegti dati par lauku platībām, identifikācijas numuriem, iesētajiem kultūraugiem, izmantotajiem līdzekļiem, ainavu elementiem un citām lietām. Lauksaimniekiem pret to nav bijuši izteikti iebildumi. Tomēr, ņemot vērā mūžīgi pieaugošo atskaišu skaitu un to jēgpilnuma trūkumu, Eiropas lauksaimnieki neizprot, kādēļ katru dienu vai katras nedēļas beigās ir jānodod informācija par uz lauka esošo tehniku un tās reģistrācijas numuriem, kāpēc par katras izejvielas lietojumu ir nepieciešams tūlītējs tiešsaistes ziņojums, kādēļ ir jāfotografē savi lauki, savu traktoru vadības termināļi, savas kūtis, pakaiši un virkne citu lietu. Ir brīži, kad atskaites no saprotamām un jēgpilnām kļūst par liekām, neizprotamām un nejēdzīgām. Tādām, kuras būtiski sāk apgrūtināt primāro zemnieku uzdevumu – pārtikas ražošanu. Acīmredzot jaunās atskaites, kuras ar šo gadu lauksaimniekiem jāsniedz un par kuru bezjēdzīgumu neviens nevēlas uzņemties atbildību, ir vieta, kur zemnieki ir novilkuši sarkano līniju.
Zaļās vienošanās vietā kurss. Šķiet, personai, kura terminu “European Green Deal” iztulkojusi kā „Eiropas zaļais kurss”, nevis „Eiropas zaļā vienošanās”, ir visnotaļ liels potenciāls kļūt par gaišreģi, jo vienošanās aspekts Eiropas dabas aizsardzības likumdošanā ir izpalicis. Formāli Eiropas Komisijai par diskusiju trūkumu pārmest nevar. Ir organizēti simti vai pat tūkstoši dažādu semināru, diskusiju un priekšlikumu iesniegšanas pasākumu. Tomēr, cik formāli šie pasākumi bijuši, tik formāli arī ir bijuši rezultāti. Lauksaimnieku iebildumi, priekšlikumi vai jautājumi saistībā ar dažādām vides un klimata politikām ir tikuši ignorēti, tā vietā aktīvi turpinot uz priekšu virzīt dažādas regulas, stratēģijas un direktīvas. Piemēri tālu nav jāmeklē.
Piemēram, “No lauka līdz galdam” stratēģija paģērē lauksaimniekiem par 20% mazināt mēslojuma apjomus, par 50% mazināt augu aizsardzības līdzekļu apjomus, par 50% mazināt antibiotiku lietojumu un līdz 25% palielināt bioloģiski sertificēto platību īpatsvaru. Tomēr neviens nav spējis atbildēt lauksaimniekiem, kā kompensēt ražas zudumu, kurš rastos, nemēslojot laukus, neviens nav pateicis, kā efektīvi cīnīties pret miltrasu, lakstu puvi, melnplauku vai kolorado vabolēm, ja nevaram lietot augu aizsardzības līdzekļus. Neviens nav paskaidrojis lopkopim par to, kā ārstēt dzīvnieku, ja tas savainojies un sākusies bakteriāla infekcija. Neviens nav arī iedevis skaidru ceļa karti, kā atrast uzticamus bioloģiskās pārtikas noieta tirgus, lai izvairītos no situācijām, kur bioloģiski ražotā produkcija maksā faktiski tikpat, cik konvencionālā.
Tā vietā lauksaimnieki un mežsaimnieki tiek pasniegti kā merkantili, egoistiski uzņēmēji, kuri iestājas pret zaļu nākotni. Patiesībā visu šo noliegumu caurstrāvo neziņa, neizpratne un absolūts jēgpilna dialoga trūkums, kur mērķi tiek uzspiesti no augšas, taču risinājumi tiek sagaidīti no apakšas. Diemžēl risinājumus, kuri nodrošinātu ekonomiski pamatotu lauksaimniecību, reizē sasniedzot ambiciozos mērķus un esot konkurētspējīgiem globālā tirgū, vēl nav izdevies atrast, taču izvirzīto mērķu sasniegšanas datumi ar katru dienu tuvojas.
Kāpēc protesti pēkšņi izbeidzās?
Analizējot protestu daudzskaitlību, virzienu uz kulmināciju, bet pēkšņu un neizprotamu protestu apsīkumu, varētu rasties sajūta, ka lauksaimniekiem kaut kas ir apsolīts un tā rezultātā protesti izčākstējuši. Zināmā mērā tā tas arī ir – Eiropas Komisija ir devusi pilnvaras dalībvalstīm veikt būtiskas izmaiņas savās lauksaimniecības politikās, lai atvieglotu birokrātiskos slogus. Papildus arī pati Eiropas Komisija ir gatava veikt izmaiņas Kopējās lauksaimniecības politikas pamataktos, lai no atkārtotiem protestiem izvairītos.
Tomēr patiesais protestu apsīkšanas iemesls ir pavisam vienkāršs – ir sākusies lauksaimniecības aktīvā sezona. Tiek sēts, stādīts, pļauts, mēslots un smidzināts, līdz ar to lauksaimniekiem vienkārši nav iespējas savu neapmierinātību manifestēt ielās. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rudenī protesti neatkārtosies. Protestu atsākšanās būs tiešā mērā atkarīga no tā, vai Eiropas institūcijas spēs izpildīt dotos solījumus par lauksaimniecības politikas sakārtošanu.
Seko mums 
Pēdējā laikā kļūst arvien redzamāka Agitas Zariņas-Stūres, Saeimas deputātes un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājas, nekompetence. Lai gan visa viņas profesionālā dzīve ir bijusi saistīta ar izglītību, šķiet, ka viņa neizprot pat elementāras izglītības tendences Latvijā un pasaulē.
Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noliedz publiskajā telpā izskanējušos apgalvojumus par iestādes it kā iejaukšanos atsevišķu plašsaziņas līdzekļu redakcionālajā neatkarībā un cenzūras īstenošanu. KNAB savas funkcijas, tostarp priekšvēlēšanu aģitācijas uzraudzību, veic saskaņā ar normatīvajos aktos noteiktajām pilnvarām un tiesībām.
Es te paklausījos Ivo Butkeviča podkāstu ar bijušo AirBaltic padomes priekšsēdētāju Klāvu Vasku. Doma bija saprast, kur mans un amatpersonas viedokļi varētu atšķiras. Vai arī viņš lies bleķi kā Jānis Ošlejs un dezinformēs sabiedrību?
Zaļo un Zemnieku savienība atbalsta iespēju Latvijā izveidot musulmaņu mošejas. Partija paziņoja, ka tā aicinās partijas, kas ir koalīcijā ar to, atbalstīt šo ideju. Īsāk sakot, jo tuvāk vēlēšanas, jo vairāk bezjēdzīgu, populistisku ideju dzird vēlētāji.
Par ko balsot pašvaldību vēlēšanās 7.jūnijā Salaspilī? Šāds jautājums nodarbina daudzu salaspiliešu prātus, un daudzi arī jautā man, lai es skaidri pasaku, par ko balsot. Baznīca ir šķirta no valsts, bet nav šķirta no sabiedrības, tādēļ neaģitēšu ne par vienu konkrētu partiju, bet kā Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests došu savu vērtējumu par visām partijām, kas kandidē šajās vēlēšanās.
Apvienotais saraksts Ropažos lepni sevi sauc par “komandu”. Spēcīgu, profesionālu, godprātīgu un ar augstāko cieņas līmeni. Taču kādu cieņu pret novada iedzīvotājiem var gaidīt, ja pat šīs “komandas” iekšienē valda savstarpēja konkurence, ambīcijas un čuksti par varas dalīšanu?
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
