Kuram politiķim ir bijusi un joprojām ir vislielākā ietekme uz drošības arhitektūru?
Gatis Eglītis29.10.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kuram politiķim ir bijusi un joprojām ir vislielākā ietekme uz drošības arhitektūru? Viennozīmīgi Edgaram Rinkēvičam. 11 gadus Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs: ministri nāk un iet, bet valsts sekretārs ir nozares “smadzenes” un de facto persona Nr 1.
Prezidenta Valda Zatlera kancelejas vadītājs trīs gadus ar piekļuvi vissensitīvākajai informācijai valstī un pastarpinātu ietekmi uz valdības lēmumiem, vismaz noteikti drošības jautājumos. Zatlera Reformu partijas līdera V.Zatlera absolūtā uzticības persona (nezinu gan, kuram bija ideja vilkt “ar tankiem” Saskaņu valdībā?).
11 gadus ārlietu ministrs ar piekļuvi visaugstākās slepenības informācijai valdības “bunkurā”, koalīcijā, NATO samitos utt. 11 gadus piedalījies visos ar drošību saistītos lēmumos. Ministrs, kura teiktais koalīcijā un valdībā tiek respektēts un realizēts ar ~90% garantiju (zinu kā bijušais ministrs).
9 no pēdējiem 11 gadiem pārstāvējis valdošo partiju – Jauno Vienotību ar premjera, finanšu un, protams, ārlietu ministra portfeļiem. Milzīga politiskā jauda, var dabūt gatavu gandrīz visu, ja grib.
Diemžēl droša austrumu žoga vēl nav, jāceļ militāri civilā gatavība krīzes situācijām, de facto divvalodu sabiedrība utt.
Gandrīz pusgadu valsts prezidenta amatā, kas labi zināms no V.Zatlera laika. Premjere un visi ministri klanās gudrā un populārā politiķa priekšā: atkal var valdībā izdarīt visu, ko sirds un prāts vēlas. Laiks rādīs, vai izmest NA un AS no koalīcijas un atvērt durvis ZZS un PRO bija atbildīgs gājiens šajā laikā.
Ar visu šo bagāto drošības jautājumu pieredzi un augstākā līmeņa politisko ietekmi, E.Rinkēvičam, es ceru, ir skaidrs plāns un vīzija, kā izkuģot šodienas drošības un ģeopolitisko pārmaiņu bangojošajos ūdeņus. Atbildības nasta ne pa jokam, bet kurš teica, ka būs viegli.
Pārpublicēts no Twitter
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
