Iesaki rakstu: 
Kādā pagājušā gada saulainā atvasaras dienā, kad kļuva puslīdz pavisam skaidrs par Arņa Veinberga un “Ovostar” kopīgu nodomu Latvijā būvēt jaunu ražotni, šo tēmu ar rūpju nomāktu seju sāka pētīt un šķetināt neviens cits kā Tukuma Literātu apvienības biedrs, Ukrainas kara notikumu cilātājs, Lietuvas diplomātu piedzirdītājs, visādu neģēlību atmaskotājs un, kā viņš pats sevi dēvē, žurnālists, rakstnieks un sabiedriskais aktīvists Imants Liepiņš.
Liepiņš šai tēmai pieslēdzās ar tādu entuziasmu, ka paguvis ne tikai uzcept veselu pudu ar rakstiem dažādos medijos, kuros atklāti meties nospārdīt ražotnes projekta attīstītājus, bet arī ar kameru rokā apmeklēt visas iespējamās sabiedriskās apspriešanas šīs ražotnes projekta sakarā, lai uz šīm apspriešanām sanākušos iezemiešus apgaismotu par patiesajiem investoru ļaunajiem nolūkiem un iemūžināto to reakciju. Turklāt Liepiņu savās gaitās neiztrūkstoši pavadījis viņa uzticamais Sančo Pansa aka Rodijs Rododendrs, kurš plašākai publikai varētu būt zināms ne vien ar faktu, ka viņu kājstarpē ir sakodis suns, bet arī ar to, ka viņa pamata nodarbošanās ir publiska kašķa meklēšana ar dažādām valsts un pašvaldību iestādēm, ko ar lepnumu visai pasaulei atrāda savos sociālo tīklu kontos.
Liepiņš savos atmaskojumos bijis tiešs un mērķī trāpīgs kā Agris Baumanis, visai sabiedrībai izgaismojot, ka investoram nav ne naudas, ne darbinieku, ne arī pilnīgi nekādas pieredzes pat suņu patversmes būvniecībai, ko cieti apliecina uzņēmumu reģistra dati. Turklāt kā īpaši pretdabiska un ļaunu vēstoša zīme esot nesen dibināta, vēl neko neražojoša uzņēmuma niecīgais apgrozījums. Secinājums nepārprotams – tiek gatavota milzu afēra. Turklāt ikvienā vietā, kur investori sadomājuši ražotni būvēt – te grib mežu, te granti sazagties. Vienvārdsakot – pilnīgs murgs!
Kā zibens no skaidrām debesīm šie atmaskojumi nonākuši līdz kādas Tukuma domes opozīcijas deputātes, kas vien nejaušas sakritības pēc ir arī Tukuma Literātu apvienības vadītāja, modrajām ausīm. Zvanīti trauksmes zvani un ielās vesti domubiedri, lai nepieļautu šādu afēru. Atrasts arī galvenais vaininieks – domes priekšsēdētāja vietnieks, kurš drēgnā novembra dienas vakarā rātsnamā svinīgi giljotinēts, jo bija atļāvies sadarboties un visādi centies, lai ražotnes projekts tiktu īstenots Tukuma novadā. Rezultāts sasniegts – investoram pigu un ar pirkstu lepni norādīts uz izejas durvīm.
Pienāca pavasaris. Kusušais sniegs Liepiņa acīm pavēris neticamo - no Tukuma ar gavilēm padzītie ļaunie investori esot uzradušies Ogres novadā, kur pašvaldībai lūguši atļauju ražotnes būvniecībai sev piederošā zemes gabalā. Kāda nekaunība! Liepiņš turpinājis savus atmaskojumus, norādīdams, ka uzņēmumu reģistrā jopojām cieti stāv rakstīts - investoram naudas nav, darbinieku nav un pieredzes - ne tik. Papildus Liepiņš ķēries investora mātes uzņēmuma vētīšanai, beigās ar dziļu nopūtu gan atzīstot savu bezspēku atrast jelkādu informāciju par šo biržā kotēto uzņēmumu.
Kārtīgi vasarā vēderu apsauļojis, zemenes saēdies un kādu laiku noskatījies, kā ražotnes investorus no Liepiņa brīvajā laikā medijos turpinājusi spārdīt arī Latvijas olu ražotāju asociācija, kuras juridiskā adrese arī vien nejaušas sakritības pēc vēl līdz pagājušajam gadam atradusies kādas ražotnes teritorijā Iecavā, Liepiņš šajās jūlija dienās kā atomzemūdene ārkārtas izniršanas režīmā atkal ir uzradies. Šoreiz ar pavisam jauniem un sensacionāliem atklājumiem.
Proti, izrādās, biržā kotētā čaulas kompānija, kas ir ļaunā ražotnes investora mātes uzņēmums, jau pagājušā gada nogalē ir atļāvusies savu juridisko adresi pārcelt no ofšorīgās čaulistes Nīderlandes uz vēl daudz, daudz čaulīgāku ofšoristi Kiprā. Vēl vairāk, Liepiņš zina teikt, ka, salīdzinājumā ar Kipru, Nīderlande ir dzidra kā bērna asara. Turklāt šāds, neviena negaidīts notikumu pavērsiens visdrīzāk nozīmē nevis to, ka Kiprā ir draudzīgāka nodokļu politika, zemākas holdinga uzturēšanas izmaksas un, būsim godīgi, arī labāki laika apstākļi, bet tikai un vienīgi to, ka, izmantojot Latvijas tautas vispārējo labvēlību un līdzjūtību pret Kremļa agresijas skartajiem ukraiņiem, tiek gatavota īpaša augsne vēl nebijuša mēroga afērai – būvēt nemaz nesāktās ražotnes pārdošana ekskluzīvajā sankciju sarakstā iekļautiem krievu oligarhiem. Liepiņš šo nelietīgo plānu atmaskojis, pamatojot ar viņa rīcībā esošiem cietiem statistikas datiem, kā arī ar uz viņa bagātīgo pieredzi balstītajām plašajām zināšanām par starptautisko biznesu. Bravo, Imant!
Laiks rādīs, kādas vēl nelietības Liepiņš atmaskos. Tomēr ilgi, šķiet, jāgaida nebūs, jo droši vien arī pilnīgi nejaušas sakritības pēc Liepiņš savos atklājumos dalījies laikā, kad tiek pieņemti kādi valsts un pašvaldību iestāžu lēmumi vai norisinās sabiedriskās apspriešanas ražotnes projekta sakarā. Tāpat jācer, ka tomēr uzzināsim arī tos labdarus, kas atbalsta Liepiņu viņa cēlajā misijā, jo šāds pašaizliedzīgs darbs visas tautas labā nemaz nedrīkst palikt neatalgots. Tautai savi varoņi ir jāzina!
Piezīme: Imanta Liepiņa rakstnieka specialitāte ir dokumentālā, uz patiesiem faktiem balstītā literatūra (pazīstama arī ar starptautisko apzīmējumu non-fiction).
Saistītie raksti:
https://nra.lv/latvija/280993-atkal-uzpeldejusi-olu-rupnicas-minhauzeni-soreiz-madliena.htm
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
