Kurš pirmais no politiķiem pateiks – ne centu SIF un Pūču ģimenei
Bens Latkovskis, Neatkarīgā06.11.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Uz Saeimu esot aiznests nobružātais ādas portfelītis ar valsts budžetu. Lietoju atstāstījuma izteiksmi, jo nav drošas pārliecības, ka tajā portfelītī esošos papīrus patiešām var saukt par budžetu. Vēl jo vairāk par “drošības un atspēriena” budžetu, kā tas nodēvēts valdību apkalpojošo PR kantoru apspriežu istabās.
Jau 30 gadus mūsu likumdevēji katru gadu apstiprina budžetu, kas skaitās valsts galvenais politiskais instruments, taču patiesībā politiskā komponente tajā ir ārkārtīgi niecīga. Faktiski visus šos gadus katru gadu tiek pagarināts tehniskais budžets, kurā politiskā (mainīgā) komponente ir nenozīmīga un visbiežāk situatīva.
Lai nerastos pārpratumi, jāpaskaidro iepriekšējās rindkopas doma. Latvijā valsts budžets gadu no gada tiek veidots, ņemot par pamatu iepriekšējā gada budžeta bāzi, to situatīvi papildinot tajos sektoros, kuros vai nu kāda sabiedriskā grupa skaļāk kliedz, vai arī rodas objektīva, nenovēršama nepieciešamība (piemēram, drošība). Tajā pašā laikā nopietnas budžeta izmaiņas nenotiek. Vēl vairāk. Nenotiek arī īstas diskusijas par pašu budžeta politiku. Gan ieņēmumu, gan izdevumu daļā.
Kas būtu jāsaprot ar nopietnām budžeta izmaiņām? Vispirms jāsāk ar vēlēšanām. Latvijā tradicionāli pieņemts, ka vēlēšanās tiek balsots par abstrakcijām. Politiskajā piedāvājumā tikpat kā nav nekā konkrēta. Nav dzirdēts, ka kāda partija ietu uz vēlēšanām ar skaidru un būtisku nodokļu izmaiņu plānu. Tos celsim, tos samazināsim. Nevis simboliski, bet jūtami. Vai būtisku budžeta pārdali - tiem ņemsim nost, tiem liksim klāt. Konkrēti pa punktiem, pa atsevišķām institūcijām.
Trakākais, ka šāda nekonkrētība valda ne tikai Saeimas, bet pat pašvaldību vēlēšanās, kur, varētu domāt, prevalē tīri saimnieciski, praktiski un konkrēti jautājumi. Bet nē. Tā ir Latvijas politiskās dzīves tradīcija, kuru kā normālu pieņēmuši visi. Gan politiķi, gan vēlētāji, gan politiskie apskatnieki un mediji. Partiju programmas sastāv no ārkārtīgi plašiem, vispārīgiem pat ne solījumiem. Tie drīzāk ir labas gribas vēlējumi. Visi šie slavenie - “veicināsim”, “atbalstīsim”, “apkarosim korupciju”, “samazināsim ēnu ekonomiku” utt.
Konkrētības ir ārkārtīgi maz, un tas ir saprotami, jo politiskās partijas par visu vairāk baidās kādu vēlētāju grupu aizbiedēt. Līdz ar to visas partijas izvairās kaut ko praktiskā ziņā konkretizēt un daudz labprātāk runā par abstraktiem, finansiāli mazietilpīgiem jautājumiem - nacionālajiem; LGBTQ+ problemātiku; dažādām sarkanām līnijām; kurš ar kuru nerunās; kuram kādas saiknes ar “vispasaules oligarhu sazvērestību”, “Rīdzenes gudro protokoliem” un tamlīdzīgām “aktualitātēm”.
30 gadu laikā vēl neviena partija nav uz vēlēšanām gājusi ar fundamentāliem budžeta pārskatīšanas piedāvājumiem. Tiesa, savulaik pirms 20 gadiem bija Repšes aicinājums veidot budžetu no nulles, bet tas tā arī palika tādā pašā abstrakciju līmenī. Nav dzirdēts, ka kāda no “nopietnajām” partijām uz vēlēšanām ietu ar lozungu - ne centa “Sabiedrības integrācijas fondam” (SIF) vai ne centa “Wolt” un “Bolt” tipa “pētījumiem”.
Vai, piemēram, būtiski samazināsim finansējumu sabiedriskiem medijiem, ja tie neatspoguļo un neaizstāv sabiedrības viedokļus un vērtības. Vai ne centu dažādām sociālās reklāmas kampaņām, par kuru efektivitāti ir lielas šaubas. Fundamentāli pārskatīsim augstākās izglītības finansējuma sadali.
Šādu konkrētu jautājumu ir simtiem, taču, tā kā tie ir stipri diskutabli un gaidāma ne mazāk nopietna pretdarbība, tad politiķi no jebkuras konkrētības izvairās. Lai ko par šīm lietām teiktu sabiedrība, politiķi baidās šīs tēmas aiztikt. Kā tas izskatīsies, ko par mums teiks “TV Panorāmā” un tā tālāk.
Rezultātā reālas diskusijas par budžetu pirms vēlēšanām nenotiek. Visi sola apmēram vienu un to pašu. Tāpēc nekas īpaši nemainās arī pēc vēlēšanām. Neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem un koalīcijas sastāva politiskie uzstādījumi un naudas piešķiršanas principi paliek tie paši.
SIF vadībā joprojām sēž Zaiga Pūce. Visi politiskie piesūcekņi, tā dēvētās nevalstiskās organizācijas finansējumu saņem neatkarīgi no tā, kādu partiju pārstāvji sēž Ministru kabinetā. Bet, ja tā, tad par ko balsojam vēlēšanās? Par kādu politisko izšķiršanos nododam savas balsis? Vai par to, kas kur sēdēs? Vai balsojam par savas valsts attīstības kursu vai par tā saukto politiķu vietu uz skatuves? Par viņu labklājību?
Patiesības labad var tikai piebilst - kāds pieprasījums, tāds arī piedāvājums. Ja sabiedrība no politiķiem neko neprasa, ja samierinās ar to politisko surogātu, ko tai priekšā liek politiskā šķira, tad acīmredzot visus viss apmierina. Nav ko kurnēt. Jādzied vienotā korī jaukā, sirdi sildošā dziesma - viss ir labi. Problēmu nav.
Seko mums 
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
