Iesaki rakstu:

Mēs, sociālo pakalpojumu nozares profesionālo organizāciju un nevalstisko organizāciju, kas sniedz dažādus sociālos pakalpojumus (turpmāk - nozares organizācijas) pārstāvji, paužam savu neapmierinātību ar LR Labklājības ministrijas (LM) līdzšinējo darba un komunikācijas stilu, vilcinot stratēģisku lēmumu virzīšanu un strīdīgās situācijās neiesaistot nozarei (gan klientiem, gan sociālā darba speciālistiem un sociālo pakalpojumu sniedzējiem) būtisku lēmumu pieņemšanā sadarbības partnerus - nozares organizācijas.

Nenoliedzot komunikācijas platformu esamību (Sociālo pakalpojumu attīstības padome, Sociālā darba speciālistu sadarbības padome, darba grupas u.c.), sadarbība tajās bieži vien ir formāla, LM vadības rīcība vairākkārt ir bijusi nedemokrātiska un neatbilstoša labai pārvaldībai. Tāpat nozares organizācijas kritiski vērtē LM vadības spēju aizstāvēt gan sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju, gan nozarē strādājošo (t.sk. sociālo pakalpojumu jomā) intereses.

Vēlamies uzsvērt, ka pēdējais, sociālā darba speciālistu un nozares organizāciju sašutumu izsaukušais notikums  (LR Finanšu un Labklājības ministrijas iecere uzlikt par pienākumu veikt pašvaldību sociālajiem dienestiem jaunu un neraksturīgu funkciju – vērtēt pašnodarbināto situāciju un sniegt apliecinājumu, ka viņi kvalificējas  iespējai nemaksāt minimālās obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas) bija tikai ilgstoša un pakāpeniska neapmierinātības augšanas procesa kulminācija, nevis vienīgais neapmierinātības cēlonis.

Skatoties pēdējo 10-15 gadu vēsturi, var konstatēt, ka LM nav spējusi aizstāvēt sociāli mazaizsargāto iedzīvotāju un nozares svarīgāko ieinteresēto pušu intereses.

To apliecina vairāki procesi, par kuru virzību ir atbildīga Labklājības ministrija.

Jau iepriekšējā sociāli - ekonomiskajā krīzē, kas sākās 2008.gadā un kuras sekas ilga vairākus gadu, valsts konsolidētā budžeta sabalansēšanas problēmas risināja uz sociālās apdrošināšanas budžeta un sociālo pakalpojumu nozares rēķina, ko apliecina 2009.gada lēmums samazināt pensijas (samazināt strādājošajiem vecuma pensionāriem pensijas par 70%, t.i., izmaksāt 30% apmērā no piešķirtās pensijas, un nestrādājošajiem samazināt par 10%, t.i., izmaksāt 90% no piešķirtās pensijas), ko LR Satversmes tiesa vēlāk atcēla; sociālās apdrošināšanas izmaksu griestu noteikšana (lēmums slimības pabalstu, maternitātes pabalstu, paternitātes pabalstu un bezdarba pabalstu izmaksāt ierobežotā apmērā), no 2010. gada novembra tika samazināts arī maternitātes un paternitātes pabalsta apmērs no 100% uz 80%, valsts sociālo pabalstu nosacījumu izmaiņas (piemēram, no 2009. gada 1. jūlija ģimenes valsts pabalstu, kurš līdz tam bija atkarīgs no bērnu skaita ģimenē,  noteica vienādā apmērā neatkarīgi no bērnu skaita, ģimenes valsts pabalsta izmaksas sākumu no bērna 1 gadu vecuma  (iepriekš no 8. dienas) un bērnam, kas mācās, vecumu, kas nepieciešams ģimenes valsts pabalsta saņemšanai, samazināja no 20 līdz 19 gadiem), sociālo darbinieku darbam ar ģimenēm ar bērniem mērķdotāciju neturpināšana no 2009.gada 1.jūlija u.c.^[1]

Sociālā darba speciālistu skaits nekad nav bijis tāds, kā ir noteikts Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā.  Sociālo pakalpojumu nozare jau ilgstoši strādā uz kapacitātes robežas, ir izteikti novājināta. Latvijā ir katastrofāls sociālo darbinieku un citu sociālā darba speciālistu trūkums! Ar šo problēmu saskaras tikpat kā visas pašvaldības un visi sociālo pakalpojumu sniedzēji. Jaunieši neizvēlas studēt sociālo darbu. No tiem, kuri pabeidz augstskolas, tikai neliela daļa strādā savā profesijā zemā atalgojuma, profesijas prestiža, neadekvātās slodzes un citu iemeslu dēļ. Trūkst sociālā darba izglītotāju, ir maz valsts budžeta vietas sociālā darba programmās augstskolās, nav noteikts maksimālais klientu skaits noteiktiem sociālajiem pakalpojumiem u.c. Ja cilvēkresursu kapacitātes jautājums netiks risināts, pēc 5-10 gadiem būs totāla sociālo darbinieku krīze.

Nenotiek sistemātiska un plānota sociālo pakalpojumu attīstība visā Latvijā. Tā kā faktiski sociālo pakalpojumu attīstība ir atstāta tikai pašvaldību ziņā, tad Labklājības ministrija faktiski neietekmē sociālo politiku šajā jomā. Tas veicina aizvien lielāku nevienlīdzību visu Latvijas iedzīvotāju tiesībās uz sociālo nodrošinājumu gadījumā, ja viņiem ir nepieciešami sociālie pakalpojumi. Tehniski eksistē Sociālo pakalpojumu attīstības padome, bet praktiski tā nenodarbojas ar sociālo pakalpojumu attīstības problemātiku.

Kļūdains deinstitucionalizācijas (DI) projekta dizains un iepriekš uzskaitītie neatrisinātie sociālo pakalpojumu sistēmas pamatjautājumi, kas neļauj sasniegt deinstitucionalizācijas mērķus. Šobrīd jau ir pilnīgi skaidrs, ka DI projekta sākumā bija nepieciešams investēt jaunu sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu sniegšanas vietu izveidē, bet tikai pēc tam vērtēt klientu vajadzības un dot cerības uz šo pakalpojumu saņemšanu.

Neskaidri un pat slēpti mērķi bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformai. Labklājības ministrija vairāk nekā gadu nav spējusi rast nedz dialogu ar speciālistiem, nedz risinājumu bērnu tiesību aizsardzības un bāriņtiesu reformai. Tas novedis pie tā, ka pašvaldību reformu priekšvakarā mūsu valstī nav skaidri formulētas nākotnes nedz bērnu tiesību aizsardzības jomā, nedz bāriņtiesu tālākā attīstībā.^[2] Nav izstrādāta valstiska mēroga stratēģija, lai bērni, kuri palikuši bez vecāku gādības, nonāktu ģimenēs.

Ģimenes valsts politikas neesamība.

Ilgstošā nespēja panākt Minimālā ienākuma līmeņa koncepcijas ieviešanu un adekvātas sociālās palīdzības nodrošināšanu (izmaiņas izdevās panākt tikai pēc Tiesībsarga iesaistīšanās un LR Satversmes tiesas sprieduma, kaut arī jau šobrīd ir redzams, ka atkal labklājības nozares intereses atkāpjas Finanšu ministrijas interešu priekšā.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstītību jauniešiem ar antisociālu uzvedību  virza LR Tieslietu ministrija nevis Labklājības ministrija.

Pašvaldībām nav nodrošināts līdzfinansējums sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu nodrošināšanai un attīstībai, kā to paredz Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums. Tā vietā, lai uzstātu Ministru kabinetā uz šīs normas izpildi, LM ir ieplānojusi to vienkārši piedāvāt izslēgt no likuma.

Fiasko ir cietis valsts asistenta pakalpojums, tas nesasniedz izvirzīto mērķi par sekmīgāku cilvēku ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, un ar to nav apmierināti ne pakalpojuma saņēmēji, ne sniedzēji, ne pašvaldību sociālo dienestu darbinieki, ne LM darbinieki.

Trūkst specializēto audžuģimeņu, bet ārpusģimenes aprūpes atbalsta centru nodrošinātais pakalpojumu apjoms ir nepietiekams, un audžuģimeņu atbalsta centriem ir uzlikta virkne funkciju, kuras netiek ne finansētas, ne sniegts procesuāls un metodisks atbalsts.

Valsts sociālās aprūpes centros nav nodrošināts kvalitatīvs pakalpojums, netiek ievērotas bērnu labākās intereses un personu ar invaliditāti tiesības uz cieņpilnu dzīvi.

Ir izteiktas starpnozaru sadarbības problēmas, kuras ilgstoši nacionālā līmenī netiek risinātas. Tieši otrādi - ir pazīmes, ka LM vadība izrāda nespēju pretstāvēt citu nozaru interešu realizēšanai uz labklājības nozares rēķina. Īpaši tas izpaužas attiecībās ar veselības aprūpes nozari. Piemēram, ar Veselības ministriju ilgstoši nav atrisināts jautājums par informācijas nodošanas juridisko regulējumu attiecībā uz kopīgiem veselības aprūpes iestādes un sociālā pakalpojuma sniedzēja klientiem; sociālās aprūpes pakalpojumu sniedzēji (īpaši ilgstošās) jau šobrīd nodrošina veselības aprūpes sistēmas funkcijas, par to nesaņemot valsts finansējumu no veselības aprūpes sistēmas.

Tas viss ir rezultējies kopējā nozares neapmierinātībā. Šī brīža asā reakcija un rezonanse no sociālajiem darbiniekiem, kā arī valsts, pašvaldības un nevalstiskajām organizācijām ir tikai sekas ilgstošai šīs jomas profesionāļu ignorēšanai sociālās politikas un sociālo pakalpojumu attīstības jomā.

Jā, ir atsevišķas LM amatpersonas, kuras cenšas iesaistīt nozares organizācijas lēmumu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, tomēr galējais rezultāts kopējās LM augstākās vadības rīcības dēļ kopumā ir vērtējams kā neapmierinošs.

Labi paraugi kā plānveidīgi un demokrātiski īstenot nozares attīstību, ir atsevišķi LM īstenotie ESF projekti - par profesionāla sociālā darba attīstību pašvaldībās, kas galvenokārt ir orientēts uz pašvaldību sociālo dienestu un sociālo darbinieku metodisko atbalstu un profesionālās kapacitātes stiprināšanu, kā arī projekts “Sociālo pakalpojumu atbalsta sistēmas pilnveide”, jo tieši šī projekta ietvaros tiek attīstīti inovatīvi pakalpojumi un pieejas. Piemēram, ir izstrādāts, nopilotēts un šobrīd izstrādes noslēgumam tuvojas Atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojums.

Tāpat tieši šī ESF projekta ietvaros ir notestēti individuālā budžeta modeļi bērniem un pieaugušajiem, un ir sagaidāmi turpmāki priekšlikumi individuālā budžeta pieejas ieviešanai. Šāda pieeja būtu pielietojama arī citās LM pārvaldītajās jomās, tādās kā bērnu tiesību aizsardzības politika, ģimenes atbalsta politika, sociālo pakalpojumu attīstība, invaliditātes politika un sociālo pakalpojumu cilvēkresursu kapacitātes vairošana. Ir nepieciešama pieeja, kas balstās uz nozares darbinieku un organizāciju iesaisti politikas plānošanā, veidošanā un ieviešanā, kas balstās visu pušu līdzatbildībā par rezultātu.  Jaunas idejas ir nevis jārada ministrijas kabinetos un pēc tam “jānomet” priekšā izpildītājiem īstenošanai, bet jāveido pilotprojekti ar iespēju kopīgi veidot iedzīvotājiem vislabākos risinājumus. 

Tomēr LM pašreizējā vadība (ne ministre, ne valsts sekretārs) nav aicinājusi nozari pārstāvošās organizācijas uz diskusiju par nozares attīstības jautājumiem. Līdz šim visas tikšanās ar ministri vai valsts sekretāru ir notikušas tikai pēc nozares organizāciju pašu ierosinājuma.

Tāpēc mēs, zemāk parakstījušies sociālo pakalpojumu nozares organizāciju pārstāvji, pieprasām Labklājības ministrijas vadībai nozīmēt tikšanās laiku, lai pārrunātu šādas sociālās nozares darbinieku prasības.

Nodrošināt regulāru, demokrātisku un labas pārvaldības principā balstītu nozares organizāciju iesaisti reformu un citu labklājības nozarei svarīgu lēmumu plānošanā. Šāda līdzdalība nozīmē ne tikai formālu procesu, bet arī reālu pausto viedokļu ņemšanu vērā. Apspriesties un diskutēt ar nozares profesionāļiem un viedokļu līderiem pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas. “Neko par mums, bez mums!”

Nodrošināt jaunu sociālo pakalpojumu vienmērīgu attīstīšanu visā Latvijā - jāveido sociālo pakalpojumu attīstības programma, kas ļautu investēt jaunu sociālo pakalpojumu radīšanā un nodrošināt vienlīdzīgas tiesības neatkarīgi no pašvaldības. Nav atbilstoši sociālo pakalpojumu attīstību saistīt tikai ar ESF projektu finansējumu, jo šādu projektu uzbūvē un īstenošanā ir ļoti daudz dažādu blakus problēmu (rigida administrēšana, nevienmērīgs teritoriāls tvērums, koncentrēšanās uz formālajām prasībām, novecojusi finanšu aprēķinu informācija, ilgtspējas nodrošināšanas problēmas u.c.).

Veidot bērnu tiesību aizsardzības sistēmas reformu tā, lai bērns patiešām būtu centrā, nevis kā tikai Bāriņtiesu reformu. Tas nozīmē reālu pakalpojumu attīstību ģimenei, kamēr bērns vēl nav izņemts no tās, kā arī citu sociālo pakalpojumu attīstību (piemēram, pakalpojumi, kas vērsti uz vardarbības prevenci). Stratēģiski attīstīt ārpusģimenes aprūpes sistēmu, nevis tikai uz papīra, bet nodrošinot atbilstošu finansējumu.

Nodrošināt DI projekta ilgtspēju un reālus rezultātus. Veikt reformas ietvaros iesaistīto cilvēku dzīves kvalitātes izmaiņu novērtējumu, pārvērtēt līdzfinansējuma adekvātumu un nodrošināt reālu, ne deklaratīvu, sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu attīstību.

Investēt sociālo pakalpojumu jomas cilvēkresursu attīstībā. Nodrošināt, ka visos turpmākajos politikas plānošanas dokumentos cilvēkresursu piesaistīšanai, sagatavošanai, prasmju pilnveidei, darbinieku motivēšanai un noturēšanai sociālo pakalpojumu nozarē tiek veltīta atsevišķa sadaļa. Nodrošināt valsts finansējumu mērķdotācijām sociālajiem darbiniekiem ģimenēm ar bērniem, lielāku skaitu budžeta vietu augstskolu studiju programmās “Sociālais darbs”, īpaši bakalaura programmās. Noteikt kvantitatīvās prasības sociālā darbinieka  - klientu skaita attiecībām (atkarībā no sociālā pakalpojuma veida). Turpināt nodrošināt padziļinātās apmācības, kas izstrādātas sociālā darba projekta ietvaros, t.sk. piedāvāt šīs apmācības arī nevalstiskajā sektorā strādājošiem pakalpojumu sniedzējiem, sagatavot jaunus ģimenes asistentus un citus sociālā darba atbalstam nepieciešamos speciālistus (asistenti bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, mentori jauniešiem utml.) Sagatavot jaunu topošās reformas mērķu sasniegšanai atbilstošu bērnu tiesību aizsardzības speciālistu apmācību programmu un nodrošināt speciālistu apmācības.

Nodrošināt sociālo pakalpojumu interešu aizstāvību attiecībās ar citām nozarēm. Tā kā visakūtākā un problemātiskākā ir sadarbība ar veselības jomu,  veidot kopīgu plānu ar Veselības ministriju, kā reāli piesaistīt valsts finansējumu veselības aprūpes funkcijai sociālajos pakalpojumos

Kā sociālo pakalpojumu nozares solidaritātes un vienoto prasību apliecinājums 19. novembrī pie LR Saeimas ēkas, LM ēkas un zibakciju veidā arī citās Latvijas pašvaldībās, notika sociālo darbinieku sapulces par sociālā darba nozīmīguma aktualizēšanu, kurās piedalījās vairāk kā 300 dalībnieku. Gan šajās sapulcēs, gan arī citos sociālo darbinieku saziņas kanālos ir izskanējusi viennozīmīga prasība - arī Labklājības ministrijas augstākajām politiskajām un administratīvajām amatpersonām ir jāmaina savs darba un komunikācijas stils. Mēs aicinām jūs beidzot būt paškritiskiem un uzsākt konstruktīvu, līdzvērtīgu dialogu ar nozares organizācijām.

Pieprasām norādīt tikšanās datumu un laiku, kurā visas zemāk parakstījušās organizācijas (un, iespējams, arī citas nozares organizācijas) vēlas apspriest ar LM politisko un administratīvo vadību turpmāko sadarbību ar nozares organizācijām un kvalitatīvas izmaiņas LM vadības un nozares organizāciju komunikācijā un sadarbībā kopīgu mērķu sasniegšanā.

* Latvijas Sociālo darbinieku biedrība

Biedrība “Latvijas pašvaldības sociālo dienestu vadītāju apvienība”

Biedrība “Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācija”

Nodibinājums “C Modulis”

Biedrība „Latvijas Samariešu apvienība"

Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija

Nodibinājums "Sociālā atbalsta un izglītības fonds"

Nodibinājums "Fonds Kopā"

Biedrība "Cerību spārni"

Biedrība "Nepaliec viens”

Nodibinājums Centrs Dardedze

Biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””

Biedrība “ Latvijas Kustība par neatkarīgu dzīvi”

Biedrība Resursu centrs cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem „ZELDA”

Biedrība "Centrs MARTA"

---

^[1] Vairāk par to ir rakstīts rakstā Latvijas sociālās drošības sistēmas ieceres un veidošanās gadsimtu mijā 19.-21.lpp., pieejams šeit: https://www.lm.gov.lv/lv/periodiskais-izdevums/izdevums_1_2019_gala1.pdf

^[2] Vairāk par to skatīt Latvijas bāriņtiesu darbinieku asociācijas  2020.gada 5.novembra vēstulē Nr. 2-1/70, kas adresēta arī Labklājības ministrijai.

Seko mums

Перевод страницы в Google Translate this page with Google