Lai rej

Iesaki rakstu:

Slavenā žurnāliste pat nemēģināja kaut kur, kaut ko noskaidrot, bet LTV tiešraides intervijā spēra to ārā kā savu otru galveno trumpi - uzreiz aiz pārmetuma par to, ka "Maxima" akcionāru privātmāju teritorijas, lūk, apšaubāmu mērķu vārdā apjožot žogi...

Kā jau varēja domāt, nekas no lielā trumpja nesanāca: Staškevičs godīgi atzina, ka esmu viņu intervējis - un viss. Taču slavenajai žurnālistei āķis bija lūpā - re, re, sasodīts, lapsas aste gandrīz bija rokā, un nekā.

Jau 11. decembrī glīti aizkacinātā žurnāliste saņēma pirmo e-pasta vēstuli no adreses [email protected], kuras sūtītāja aprakstīja tieši to, ko adresātam vajadzēja vēlēties lasīt, - ka viņa ir "Maxima" grāmatvedības darbiniece, kura savām acīm redzējusi dokumentus, no kuriem izriet, ka sliktais Lato Lapsa ir, ir, ir saņēmis no "Maxima" par saviem pakalpojumiem apaļu 1000 latu.

Ar lapsastes izsprukšanu nomotivētā sabiedriskās televīzijas žurnāliste, kā jau tam vajadzēja būt, bija sajūsmā: "Liels paldies par Jūsu vēstuli! Man Jūsu palīdzība ļoti noderētu. Ļoti priecāšos, ja atsūtīsiet šos dokumentus, jo, zinot LL, domāju, ka viņš šo lietu tik vienkārši neatstās. Lūdzu, turpmāk rakstiet uz manu epastu."

"Maxima" "grāmatvedības darbiniecei" nekavējoties tika dotas arī instrukcijas, kā pareizi rīkoties ar tik svarīgajiem dokumentiem: "Ja vēlaties, varat man piezvanīt. Mans ieteikums būtu šos dokumentus labāk nofotografēt. Varbūt ar telefonu un tad atsūtīt. Jo, skanējot (it sevišķi, ja to darīsiet darbā), var palikt pēdas un pēc tam var izskaitļot, kas tieši ar konkrēto tehniku skanēts. Gaidīšu no Jums kādu ziņu un paldies, Inga."

 "Grāmatvedības darbiniece" ieturēja nelielu pauzi, un aprēķins attaisnojās - nomotivētajai LTV žurnālistei entuziasms tikai auga: "Domājot par Jūsu drošību, labi būtu, ja Jūs man nezvanītu no sava, vai darba telefona. Varbūt varat piezvanīt no drauga, vai radinieku telefona numura. Arī darba kopētāju neizmantojiet. Es ļoti novērtēju Jūsu palīdzību, bet vienlaikus vēlos, lai arī Jums būtu drošība:) Gaidīšu no Jums kādu ziņu un paldies, Inga."

Kā nu nepalīdzēt sabiedrības informēšanā tik ieinteresētajai Ingai Spriņģei - un tā nu "olitis74", izmantojot saņemtās instrukcijas, LTV žurnālistei nosūtīja ar HTC telefonu nofotografētu (gan noņemot attēlam GPS koordinātes) ar 2. decembri datētu konsultāciju līgumu, ko bija parakstījis Lato Lapsa un "Maxima Latvija" valdes locekle Jeļena Kondrašova.

Līgums skaidri un gaiši apliecināja, ka konsultants Lato Lapsa "Maximai" 1. un 2. decembrī ir sniedzis konsultācijas par to interesējošiem jautājumiem, par ko arī godīgi nopelnījis apaļu tūkstoti latu, kas pārskaitāmi uz... jā, un te četrām līguma rindiņām priekšā bija aizlikts papīrītis. Uz entuziasma joprojām pilnās Ingas Spriņģes precizējošo jautājumu "olitis74" atbildēja, ka aizklāti ir personiskie konta dati.

Tiktāl viss bija kārtībā. Bija pienācis laiks nākamajam solim - man pašam maksimāli skaļi publiski paziņot un atkārtot, ka ikviens, kurš atļausies publiski paust ziņas, ka es, Lato Lapsa, par mediju treniņu rīkošanu vai organizēšanu esmu saņēmis no "Maximas" kādu naudu, nekavējoties tiks iesūdzēts tiesā.

Bija prieks skatīties, kādā ātrumā pazuda profesionālās un sabiedrības informēšanā ieinteresētās žurnālistes entuziasms. Nākamā viņas vēstulīte "olitim74" jau bija pilnīgi citā toņkārtā:

"Labdien, paldies par dokumentu. Apskatīju. Saprotu, ka ļoti riskējat, bet šaubos, vai mēs to varēsim izmantot. Teorētiski šādu dokumentu var sagatavot ikviens un mums tas (bez paraksta) nekalpos kā pierādījums. Tik pat labi šādu dokumentu var traktēt kā provokāciju pret Lato Lapsu. Ar cieņu, Inga."

Taču ar to stāstiņam vēl nebija gals. Principiālā žurnāliste pati gan nobijās, taču acīmredzot nespēja atturēties no vēlmes, tā sacīt, karstos kastaņus no ugunskura izvilkt ar citu rokām, - un tika "pieslēgts" Ivetas Elksnes vadītais Latvijas Televīzijas ziņu dienests, kuram tad nu arī tika nodots "oliša74" atsūtītais līguma fotoattēls.

Jau atkal - entuziasms iesākumā sita augstu vilni, it īpaši pēc tam, kad es nedaudz ļaunprātīgi pakacināju LTV ziņu dienesta vadītāju, atgādinot viņas pašas mediju treniņu vadītājas pagātni.

Taču jau atkal - atlika man tikai atgādināt par tiesu darbiem, ja kāds atļausies publiski paziņot par mani kā "Maximas" naudas ņēmēju, lai tik principiālais un drosmīgais ziņu dienests neuzdrīkstētos "oliša74" papīrīti parādīt pat man, kur nu vēl sabiedrībai. Drusku pa pasauli paskraidīja - un pierāvās.

Taču citkārt godprātīgajiem un objektīvajiem sabiedriskās TV profesionāļiem, kuriem nepietika drosmes kaut pamēģināt noķert lapsu aiz astes, tomēr bija un palika nepārvarama vēlme ar viņu rokās nonākušo papīrīti izdarīt kaut nu jel ko - nu, kaut druscīt.

Tā nu tika atrasts izcils tehnisks risinājums -  vai nu pati Inga Spriņģe vai kāds no sabiedriskās televīzijas ziņu dienesta principiālajiem profesionāļiem, vai kāda viņu uzticības persona 20. janvārī uzmeistaroja vienreizējās lietošanas tviterkontu @LtFreeLancer.

Šis personāžs savā vienīgajā tvītā publiskoja to pašu "oliša74" Ingai Spriņģei atsūtīto līguma bildīti ar aizsegtajām četrām rindiņām un piebildi: "Līgums, kas izskaidro Lato Lapsas pozīciju Zolitūdes traģēdijas izmeklēšanā. Lapsam var aizbāzt muti ar 1000 latiem."

Šo tvītu aši vien "pamanīja" cits vienreizējais tvitera personāžs @AivarsLazdans, kurš to jau izsūtīja veseliem septiņiem adresātiem. Bildīte tā pati, bet pavadteksts - "Interesants līgums par L.Lapsas sadarb.ar Maximu Zolitūdes sakarā. Ls1000 par "Lapsas konsultācijām"."

Tā īsti sabiedriskās televīzijas principiālajiem bailuļiem ar pludināšanu gan neveicās - ja neskaita kādu kaktu portāliņu, ar entuziasmu šo bildīti paķēra tikai Alda Gobzema un Alda Allika "Zolitūdes maitu liju" organizācija un vēl arī sabiedrība par atklātību "Delna" (kas gan pēc laiciņa tāpat nobijās un savu retvītu izdzēsa). Taču - ko darīt, vismaz centības netrūka...

Novērtējusi visu šo ainu, "Maximas" "grāmatvedības darbiniece" 23. janvārī no tās pašas [email protected] e-pasta adreses vēl aizrakstīja drosmīgajai un profesionālajai sabiedriskās TV žurnālistei Ingai Spriņģei noskumušu vēstuli - lūk, šādu:

"Labdien! Vakar pamanīju, ka fotogrāfija ar dokumentu, ko biju sūtījusi tikai Jums vienai ir izplatīta tviterī. Es tā Jums uzticējos - domāju, ka izmantosiet savā žurnālistiskajā darbā, ka Lato Lapsa nevarēs vairs krāpt cilvēkus ar savu dubultmorāli.

Bet Jūs - paliekat ar šādu rīcību tikai mani zem sitiena, bet tas liekulis paliek nesodīts. Kāpēc Jūs tā izdarījāt? Vai tiešām jūsu sabiedriskā Latvijas TV nevarēja pati atmaskot? Kāda jēga, ja jūs pati neizmantojat, un slepeni aizplūdināt tādam Gobzemam, kuram neviens neuzticas? Visas pūles veltas. Es esmu tiešām ĻOTI VĪLUSIES. Es tā uz jums cerēju."

Taču iepriekš lapsu apkarošanas entuziasma un "Maximas" darbinieces drošības jautājumu pārņemtā žurnāliste nu uz vēstuli pat neatbildēja - pietiekami skaidrs, kāpēc tieši...

Kā es to visu zinu? Tas jau laikam tik aizrautīgajām spriņģēm, elksnēm un gobzemiem nav skaidrs - protams, es biju tas, kas sabiedriskās TV žurnālistei caur trešajām un ceturtajām personām nodeva ziņu par manis it kā organizēto mediju treniņu, arī "olīša74" vārdā sarakstījos es, tieši es arī aizsūtīju slavenajai žurnālistei līgumu ar aizklātajām rindiņām un pēc tam ar viņu un viņas kolēģiem nedaudz paeksperimentēju labākajās tās pašas sabiedriskās televīzijas "aizliegto paņēmienu" tradīcijās.

Bet kāpēc es tā darīju? Paskaidrošu - un sākšu ar mazu līdzību.

Iedomājieties - kāds no brāļiem Kļičko izvirza prasību: pirms nākamā mača pretiniekam vēlams būt treknam un tizlam, bet galvenais - nekādu viņam pirmsmača treniņu! Un, ja kāds iedrošinās kaut ko iebilst, attiecīgais brālis sāk histēriski protestēt, spiegt un spārdīties kājelēm...

Nevarat iedomāties, vai ne? Tie taču brāļi Kļičko - čempioni, sportisti un kas tik vēl ne, kuri uzskatītu zem sava sportiskā goda kaustīt kādu, kurš acīmredzami ir no citas svara un visa pārējā kategorijas.

Latvijas žurnālistikā un ap to ir vesela suga ļaužu, kuri pēdējā laikā vācas kopā sabiedriskajā televīzijā un ir pilnīgi citās domās. Viņi ne tikai nav nekādi savas jomas Kļičko, bet ir tā norūpējušies par savu sniegumu un varēšanu, ka kategoriski pieprasa - tā ka lai pretinieks mums būtu iespējami tizls, citādi nebūs godīgi!

Bet, ja nu kāds arī saņemas pretinieku patrenēt, tad tas noteikti, noteikti, noteikti nedrīkst būt kāds, kurš tiešām māk boksēties, - citādi tak sanāks tā, ka žurnālistikas "zvaigznei" cīniņā viens pret vienu virtuāli saliks pa murmuli un būs liels nesmukums...

Skaļu un sava viedokļa paušanā enerģisku tizleņu un viduvējību diktāts mūsu valstī nav nekas īpašs ne valsts pārvaldē, ne virknē citu jomu - bet žurnālistikā man tas tomēr reizēm krīt uz nerviem. Un tā nu nenoturējos, kad pienāca izdevīgs gadījums.

Patiesībā bija pavisam vienkārši. Kad pēc Zolitūdes traģēdijas vēlējos nointervēt "Maximas" galveno akcionāru Neriju Numaviču, kurš no medijiem turas lielgabala attālumā, Lietuvas uzņēmuma preses pārstāvji vietā piedāvāja to pašu jau pieminēto Staškeviču.

Ne nu mani tas briesmīgi interesēja, ne nu kā - ja Numavičs ir tiešām izcils tīrradnis, kas var sarunāt jebko, tad Staškevičs, cik nu internetā palasījos, ir pat dažas grāmatas sarakstījis un arī visādi citādi raksturots kā jēdzīgs cilvēks.

Bet nu - ja Staškevičs, tad Staškevičs. 1. decembrī dabūju aizbraukt uz "Maximas" centrālo mītni pārrunāt nākamajā dienā gaidāmo interviju, un tur lietuviešu preses cilvēki man cita starpā ieminējās - viņi, rau, tā kā gribētu interviju ierakstīt arī savām vajadzībām.

Protams, momentā bija skaidrs - kāds ir novērtējis manas nejaukākās rakstura iezīmes un izdomājis, cik labi analīzei noderētu šāds ieraksts. Nu, ja jūs tā, tad es šitā - un no savas puses mīļi palūdzu tādā gadījumā noslēgt ar mani konsultāciju līgumu par apaļiem tūkstoš latiem.

Tā vietā, lietuvieši nošausminātos par nekaunīgo prasību un atšūtos, lūgums tika akceptēts, intervija notika, un pēc tās manā rīcībā bija divas apšaubāmas mantas - vismaz portālam pietiek.com ar tā specifiku nekur nederīga intervija (Staškevičs tiešām izrādījās cienījams cilvēks un godavīrs, neko sliktu nevaru teikt) un vēl līgums par tūkstoš latiem.

Tad nu nolēmu - ja reiz man dota tāda iespēja, paskatīsimies nu, uz ko ir gatavi pavilkties šie nodokļu maksātāju naudas tērētāji sabiedriskajā TV, ja viņiem pamet kaut ko par kādu no viņu visiemīļotākajām tēmām, un cik vienkārši ir viņus pēc tam piespiest atteikties no šīs tēmas, ja pietiek apņēmības un nekaunības.

Rezultātus nu jūs redzat -  visu aptuveni tā arī biju iedomājies, tik tas vien neienāca prātā, ka profesionāliem, bet drusku nobijušamies žurnālistiem pietiks veselīga zemiskuma, lai pašu neizmantotu pusdokumentu mēģinātu kaut kā nopludināt pēc labākajiem viņu nīsto "piristu" paraugiem. Bet nu - tā jau ir ar tiem "aizliegtajiem paņēmieniem".

P.S. Ak, jā, kur tad īsti palika tie tūkstoš lati un kas īsti bija aizsegts "oliša74" Ingai Spriņģei nosūtītajā līgumā? Mīļie, jūs tiešām iedomājaties, ka kāds normāls cilvēks, nebūdams no gobzemu, voiku un spriņģu sugas, var iebāzt kabatā šādu pēc būtības asinsnaudu? Precīzi atbilstoši noslēgtajam līgumam "Maxima Latvija" jau 5. decembrī - vairākas dienas pirms visu Spriņģu aktivitāšu sākuma - to pārskaitīja vienīgajam saņēmējam, kurš, manuprāt, bija morāli tiesīgs to saņemt.

Pilnu līgumu un maksājuma orderi varat apskatīt tepat zem šī raksta. Bet, ja kādam ir šaubas par šo dokumentu autentiskumu, varat droši uzzvanīt Ziedot.lv vadītājai Rūtai Dimantai - esmu rakstiski devis fondam atļauju sniegt pilnu informāciju par maniem un manā vārdā veiktiem ziedojumiem Zolitūdes traģēdijā cietušo vajadzībām.

Un kāda no tā visa morāle? Vienkārša - vienmēr droši dariet to, ko paši uzskatāt par pareizu un labu. Ja tas tiešām būs pareizi un labi, varat neuztraukties par dažādu sīku nelietīšu kori, kas jūsu rīcību mēģinās vērtēt pēc savas savtīgās un divkosīgās mērauklas. Lai rej.

Seko mums