„Lai visa Latvijas tauta beidzot novērtētu, kā tai ir paveicies ar prezidentu…”

PIETIEK
30.08.2018.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

42. nodaļa. Raimonds Vājonis

Kāpēc, kāpēc, kāpēc viņš bija piedzimis šitāds – ar labiem nodomiem, bet bez pietiekama daudzuma smadzeņu pelēkās vielas? Kā tāds lācītis Pūks, joptvajumaķ… Prezidentam Vājonim gribējās sisties ar galvu pret sienu – bet arī tas, protams, nepalīdzētu.

Viss viņam bija. Bija amats – ideāli piemērots, lai darītu salīdzinoši lielas lietas. Varu šis amats nedeva milzumdaudz, tomēr pietiekami. Bija labi nodomi. Pats galvenais – bija laikam taču lieliska iespēja, kā sevi parādīt, kā izdarīt kaut ko izcili labu valstij, galu galā – kā saglabāt savu amatu uz nākamo termiņu.

Nebija tikai viena – sajēgas, kā tagad izmantot Mīzīša pastāstīto. Izmantot gudri un prātīgi, tā, lai visa Latvijas tauta beidzot novērtētu, kā tai ir paveicies ar prezidentu. Lai visi šie deputāteļi, kas jau kuro reizi izņirdza un atmeta atpakaļ kādu viņa labi domātu iniciatīvu, turpmāk uzskatītu par pagodinājumu saņemt vēstuli no paša Valsts prezidenta.

Viņa rīcībā bija tāda informācija, nu tāāāāāda informācija! Bet kāda jēga, ja viņš nejēdza, kā to izmantot. Un apkārt nebija neviena, kas spētu palīdzēt. Neviena paša.

Sasaukt uz rīcības sapulci savus Klaķus, Alnājus un citus lošus? Viņi tikai bolīs acis un gvelzīs blēņas par stratēģisko attīstību. Pakonsultēties ar Drāzeku? Viņai bija citi talanti, bet ne šāds. Sasaukt Nacionālās drošības padomes sēdi? Hahaha, nesmīdiniet.

Prezidentam Vājonim atlika tikai viens – atkal patraucēt savu diskrēto padomdevēju. Galu galā – ideja par lielās iespējas sagaidīšanu bija viņējā. Būtu tikai taisnīgi, ka tieši šis gudrais un pieredzējušais cilvēks uzzinātu par neaktuālo Kroni un viņa, iespējams, joprojām aktuālajiem dokumentiem. Kurš gan cits varētu dot jēdzīgu padomu, ja ne viņš?

Sazināties un vēl jo vairāk satikties ar padomdevēju nemaz nebija tik viegli: stingru konfidencialitāti saglabāt – bet patiesībā vienkārši slēpties un neatstāt nekādas pēdas – vajadzēja no pilnīgi visām svešajām acīm un ausīm. Jā, arī no tām, kas pieskatīja pašu prezidentu. Kontakti ar šo cilvēku netiktu atbalstīti, pārāk jau nu daudzšķautņaina bija viņa biogrāfija.

Ja tikšanās Vājonim kaut ko arī atstāja, tad vienīgi nepatīkamu neizpratnes un bažu pēcgaršu. Gudrais cilvēks šoreiz bija neparasti nervozs un nebūt ne tik vieds kā parasti.

Vēl vairāk – viss tas, ko Vājonis bija spējis saprast no Mīzīša stāstījuma un nu tālāk izklāstīja savam neformālajam padomdevējam, viņā acīm redzami izraisīja tikai nepatīkamu izbrīnu. Arī tas, kas viņam bija sakāms, šoreiz pēc vieda padoma nekādi neizskatījās.

– Redzi, Raimond… – Viņi abi jau no senseniem laikiem bija uz tu. – Tas viss, ko tu stāsti, ir ļoti savādi. Tikpat labi tajā visā kaut kas var būt, taču… vai tu pilnīgi izslēdz iespēju, ka tā varētu būt vienkārši provokācija pret tevi personiski? Nez vai tu uzticies tam resnajam āpsim, ko.

Nē, protams, ne. Vājonim vairākkārt bija radies iekšējs jautājums – kā vārdā un kā interesēs vienā vai otrā gadījumā strādā Mīzītis. Un, ja ne pats Mīzītis, tad dažs labs no viņa darbiniekiem.

– Nu, lūk, Raimond! – Ja pirmajā mirklī bija izskatījies, ka izdzirdētie jaunumi Vājoņa padomnieku ir pamatīgi satraukuši, tad nu jau viņš bija pilnībā nomierinājies un ierasti pussmīnēja, pussmaidīja smilškrāsas ūsās. Lūk, tāda viņam bija skola, ar apbrīnu nodomāja Vājonis. – Tas ir tāpat kā ar gāzes urbumiem. Tu urb un nekad droši nezini, kas tur apakšā īsti ir un kas iznāks ārā. Vai atkal neiznāks. Tev, protams, ir pētījumi un analīzes, bet tas neko pa īstam nenozīmē.

– Klau, Juri, bet ko man īsti darīt? Ir taču iespēja, ne? Viss, kā tu teici? – Vājonis vēl joprojām cerēja, ka tūlīt izdzirdēs pareizos vārdus un viss būs kārtībā.

Bet nekā tamlīdzīga. Izskatījās, ka viņa padomdevējs domās kavējas jau kaut kur pavisam citur un ir ne pa jokam norūpējies.

– Jāskatās, Raimond, jāskatās. Vajag padomāt, vajag pakonsultēties. Tu taču zini, kā viss notiek ar provokācijām – te viņa nav, te pēkšņi jau ir. Stāv tev priekšā tāds tusnis, kurš, izskatās, savu krānu gadiem nav redzējis un kurpes nespēj aizsiet. Bet tad pēkšņi viņš noliecas un iekož tev kājā, kad tu to vismazāk esi gaidījis.

Jā gan, pateicīgi nodomāja Vājonis. Tā īsti viņš Mīzītim nekad nebija uzticējies. Kāpēc pēkšņi noticēt tagad – vienkārši tāpat, sarežģītam, ļoti iespējams, sadomātam stāstam? Pasaciņai. Jā, Jurim, protams, bija taisnība. Vajadzēja pagaidīt, Juris pa to laiku painteresēsies, noskaidros, pakonsultēsies…

Oi! Pēkšņi smadzenēs iedūra līdz tam nez kur kavējusies doma – tas taču viss laikam skaitījās slepena informācija. Nē, Mīzītis neko nebija licis parakstīt, bet vienalga… viss bija tik noslēpumaini, saruna divatā un viss kas tāds. Un viņš, Vājonis, tagad to bija tā vienkārši izklāstījis savam padomdevējam.

Bet nu nē, nebija šādām bažām nekāda pamata. Jā, Juris nodarbojās ar sazarotu biznesu, un presē par viņu reizēm rakstīja nepatīkamas lietas, taču tas viss bija tikai aizdomas, nepārbaudītas baumas, nekas vairāk!

Protams, Jurim bija viņa biogrāfija, bet tā taču bija devusi to milzīgo pieredzi un kompetenci, ko Vājonis tik augstu vērtēja. Nē, nē, tur nebija, par ko uztraukties. Vajadzēja vienkārši gaidīt, ko Juris izdomās. Jo vairāk tāpēc, ka ap atvadīšanās brīdi Juris cita starpā ieminējās, ka kaut ko viņš varētu ieteikt jau tagad.

– Redzi, Raimond, par to, ko tev stāstīja tas resnais āpsis, es, protams, padomāšu un painteresēšos. Bet mans personiskais ieteikums tev – meklē citu tēmu, skaties pēc kaut kā cita. Nāk lielas pārmaiņas, un ir svarīgi tās paķert aiz astes, kamēr citi vēl nav paguvuši novērtēt un izmantot.

– Banku sfēra, piemēram. Lasīji pēdējā žurnālā “Irsa” rakstiņu par atmazgāšanu? Domā, amerikāņi vēl ilgi noskatīsies uz to bespreģelu, kas te notiek? Nē, nebūs ilgi. Un tad būs svarīgi – kurš būs tas, kas būs krīzei sagatavojies, kuram jau būs ar amerikāņiem viss nokārtots, kurš jau iepriekš ar viņiem būs uzņēmis sakarus un sagatavojis turpmāko scenāriju.

– Juri, tu taču zini, ka man kancelejā nav neviena, kas par to kaut ko jēgtu! – Vājonis pats juta, kā viņa balsī iezogas atklāti lūdzošas notis.

– A tu, Raimond, paskaties apkārt kādus neatkarīgus ekspertus. Ar pieredzi, ar biogrāfiju, ar reputāciju. Nu, šitā, piemēram, kā viņu… nu, no “Way Baltica”… Šnubesa, Raubesa, Bubesa, vo, Bubesa. Paprasi viņai padomu – gan jau neatteiks. Arī tas ministrs Pinkēvičs… Bungainis, to tu arī noteikti zini, Lezdiņš no FUKa. Ir jau vēl gudri un zinoši cilvēki palikuši, ir… ā, Rimēvičs galu galā.

Nez kāpēc Vājonim radās sajūta, ka šo sarunas daļu viņa padomdevējs jau sen bija izdomājis un pārdomājis visās detaļās un ka tieši tās dēļ viņš arī bija bijis gatavs tikties tik steidzīgi. Bet nu – kāda gan tam bija nozīme?

Savukārt nākamā diena atnāca ar jaunu pārsteigumu – Vājonim pat ienāca prātā, ka kāda augstākā vara viņu ir izvēlējusies par kaut ko līdzīgu citu augstāko valsts amatpersonu bažu un aizdomu uzklausītājam. Nu tur neko, tāds jau viņa amats pēc būtības arī bija. Šoreiz uz steidzamu tikšanos bija pieteicies padomdevēja pieminētais Latvijas Centrālās bankas prezidents Ilmārs Rimēvičs.

Cik tusnis Mīzītis uz tikšanos bija ieradies sakarīgs un racionāls, kaut grūti izprotams, tik Rimēvičs bija, latviski izsakoties, vienkārši putās. Parasti vienmēr nosvērts, gludi skūts, nevainojami izgludinātā uzvalkā, ar vēl nevainojamākām manierēm, šoreiz Rimēvičs izskatījās pēc cilvēka, kas uz paģirām noskrējis pusmaratonu. Turklāt viņš vēl mēģināja izlikties, ka viss ir labākajā kārtībā, no kā iespaids kļuva vēl neizprotamāks.

Sen, sen atpakaļ Vājonis bija lasījis par izšķirīgo valdības sēdi “Marex bankas” glābšanas vai neglābšanas lietā un ar to saistītajos jautājumos. Šajos dokumentos ar grifu “Dienesta vajadzībām” cita starpā bija detalizēti aprakstīts, kā, valdībai sākotnēji neatļaujot brīvu līdzekļu aizplūšanu no pusdzīvās bankas, Rimēviča kungs valdības sēdē sācis histēriski spiegt un tieši šādā veidā panācis savam viedoklim labvēlīgu lēmumu. Ļoti iespējams, spiegšana bija tieši tāda pati kā pašlaik.

Taču bija arī milzīgs pluss: atšķirībā no Mīzīša lēnīgā un iemidzinošā dudinājuma, kas bija gudru un mazsaprotamu terminu pārpilns, Rimēviča histēriskajā vārdu birumā Vājonim viss bija saprotams un skaidrs. Centrālās bankas prezidents bija saņēmis bezgala trauksmainu signālu no vairākiem avotiem, tostarp no Latvijas bagātāko cilvēku desmitnieka pārstāvja, un nu atskrējis ar situācijas vērtējumu un risinājuma variantiem.

– Raimond, jūs saprotat, kas notiek? – Vājonis iedomājās, ka arī šo jautājumu viņam sāk uzdot pārāk bieži. – Briest tādas lietas, tādas lietas, un no jums kā Valsts prezidenta ir vistiešākajā veidā atkarīgs, kā visa mūsu valsts no tā visa izkļūs! Ja jūs tagad gribat saglābt valsti un banku nozari kā tādu, jums ir iespēja strauji rīkoties – strauji un izlēmīgi! Viss ir aizgājis tik tālu, ka nepieciešami visdrosmīgākie pasākumi! Tikai tas mūs var glābt, tikai tad mūs sapratīs un mums palīdzēs!..

Kas palīdzēs? Kas un no kā glābs? Toreizējās valdības sēdes protokola nezināmajam rakstītājam patiešām bija taisnība – bija brīži, kad Rimēvičs patiešām histēriski spiedza, gandrīz vai bungādiņas sāka sāpēt. Bet viņu apturēt nešķita iespējami.

– Raimond, šī jums ir fantastiska iespēja! Krīze sāksies neatkarīgi no tā, ko mēs pirms tās izdarīsim. To nevar apturēt! Amerikāņi ir noskaitušies par to, ko mūsu bankas dara, un vēl vairāk viņi ir noskaitušies par to, ka mūsu iestādes neko nedara. Būtu es Finanšu tirgus komisijas priekšsēdētājs, varbūt vēl kaut ko varētu sasmelt, bet jūs taču labi zināt, ka tā ir neatkarīga institūcija, ko neviens nevar ietekmēt!

Nu, nu, Ilmāriņ, smīnīgi nodomāja Vājonis. Viņš bija pietiekami labi informēts par patieso lomu, kāda Rimēvičam bija banku jomas uzraudzībā. Nebija nekādu šaubu – Ilmāriņš ir sajutis tuvojošos sūdus un tagad mēģina no tiem laikus izsprukt, vietā noliekot kādu citu vainīgo. Ne jau pirmā reize galu galā.

Bet Ilmāriņš tikai spiedza un spiedza.

– Raimond! Prezident! Amerikāņi rīkosies jebkurā gadījumā, to apturēt vairs nevar! “CBLV” bankai ir beigas, varbūt vēl dažām, tur vairs neko nevar padarīt. Bet jūs, tieši jūs varat kļūt par to personu, kas izglābj visu Latvijas ekonomiku, nu vismaz banku nozari noteikti! Jums vajadzētu nekavējoties nosūtīt amerikāņiem vēstuli. Savā vārdā! Es jums varu palīdzēt to sagatavot, jūsu kanceleja laikam to nevarēs. Bez kādiem smalkumiem – tā un tā, ir dažas sliktās bankas, kas atmazgā un atmazgās, un tās vajag likvidēt bez vārda runas. Tev mafija neļauj, tāpēc nepieciešams stingrs amerikāņu norādījums – to neviens neatļausies neievērot! Protams, Raimond, neviens par šo jūsu vēstuli neuzzinās! Pilnīga konfidencialitāte! Un nekas tāds tur arī nemaz nebūs – vienkārši principiāls situācijas vērtējums un aicinājums rīkoties kā prezidentam pienākas. Bet tad, kad viss tā arī notiks, Raimond, kā tam jānotiek, jums jau būs gatavs rīcības plāns! Amerikāņi tās pāris sliktās bankas gribēs slēgt, visi sāks runāt, ka tūlīt būs banku krīze un valstij gals klāt, jā, visi būs panikā!.. Un tad – un tad jūs, Latvijas Valsts prezidents, parādīsieties baltā zirgā! Viss jums, prezident, būs nokārtots un gatavs. Gan Eiropas Centrālajā bankā, gan Briselē, gan visur citur. Visi respektēs lomu, ko būsit uzņēmies, – vietējie politiķi un visi pārējie. Jā, un vēl jums tad būs arī noorganizēta tikšanās ar Drampu – un jūs visu nokārtosiet. Tieši tā tas izskatīsies! Vājonis izglābj valsts ekonomiku ar saviem drosmīgajiem un enerģiskajiem lēmumiem – tieši tā un ne mazāk!..

Rimēvičs vēl turpināja runāt un runāt, bet Vājonim jau viss bija skaidrs – Jurim bija taisnība, tieši banku nozare bija tā, kas viņam solīja viņa lielo iespēju. Un nevis kaut kādas tur Mīzīša provokācijas. Te viss bija skaidrs – viņš to nepalaidīs garām! Nekādā gadījumā!

Seko mums