Lato Lapsas grāmatas kā Latvijas kompromitēšanas ieroči
Olivers Everts (Sandra Veinberga)*08.12.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijā ir lielas problēmas ar mediju pratību, jo citādi nevar izskaidrot, ka ir daudz cillvēku, kas pērk un lasa Lato Lapsas provokācijas pret Latvijas valsti un tās demokrātiski ievēlētiem vadītajiem. Cilvēki neprot atšķirt Krievijas viltus ziņu provokācijas no uzticamiem medijiem un autoriem, bet gatavi maksāt naudu par primitīvu naida dezinformāciju pret savu valsti un tautu.
Lato Lapsa savu jaunāko darbu Nāve anotē, ka tā darbība notiekot Latvijas valstī, cik nu no tās vairs esot palicis pāri, un ka mums vajagot pierast pie Latvijas valsts nāves. Uz grāmatas vāka ir prezidenta Levita attēls un LGBT un padomju simbolika, kas gan ir diezgan pretrunīgi tēli, jo PSRS nekādas LGTB tiesības nebija. Un maldinošs teksts, ka šīs provokācijas dēļ esot pie Lapsas un Liepnieka notikušas kratīšanas.
Pat neverot to vaļā ir pilnīgi skaidrs, ka mums darīšana ar Krievijas propagandas naratīvu fikcijas žanrā, kas sludina Latviju kā neizdevušos valsti, kuru vada nekompetenti Rietumu tautieši, čekas aģenti, komunisti, marksisti, geji, lesbietes un muļķi. Ir vēlme atstrādāt pasūtītāju naudu, cerot, ka tauta nobīsies un sauks Lembergu atpakaļ un pagriezīs Latviju Krievijas vai vismaz Ungārijas virzienā. Gan Lembergs, gan Kremlis ir gandarīti, jo vēl viens ieguldījums šīs prorietumnieciskās Latvijas vadības destabilizēšanā.
Cerams, ka Latvijas drošības dienesti un saeima pratīs novērtēt, kādu kaitējumu nacionālai drošībai var radīt neierobežota melnā PR ģenerāļa Lato Lapsas plosīšanās Latvijā.
Lato Lapsa kā Krievijas aģents un/vai noderīgais idiots
Faktiski patiesais 10. augusta kratīšanas un aizturēšanas iemesls pie Lato Lapsas un Jurģa Liepnieka bija ne tikai VID aizdomas par noziedzīgu ekonomisko darbību, bet gan Latvijas slepeno drošības iestāžu darbs, meklējot pierādījumus šo kungu darbībai Krievijas izlūkdienestu un/vai vispār Krievijas interesēs. Parastam skatītājam un lasītajam no malas ir tāpat nojaušams, kā interesēs Lato Lapsa strādā, bet drošības dienestiem ir jāmeklē dokumentāli pierādījumus un gali, lai turpinātu monitorēšanu un zinātu, kādā virzienā.
Paši kungi skaļi klaigāja, ka viņus aizturot un datorus izņemot prezidenta Levita interesēs, lai netiktu izdota Lapsas plānotā grāmata par Levitu. Taču nezin vai viņi tam paši noticēja.
Taču ticami fakti liecina ka Lato Lapsa ilgstoši ir bijis Krievijas vēstniecības / FSB ( Федеральная служба безопасности Российской Федерации (ФСБ), Federal’naya sluzhba bezopasnosti Rossiyskoy Federatsii, Krievijas Federālais drošības dienests, agrāk KGB) uzmanības lokā kā potenciāls aģents. Vai nu informatora vai ietekmes aģenta vai abos statusos. ‘
Visticamāk viņš tika savervēts, kad strādāja Latvijas ziņu aģentūrā LETA 2008. gadā vai kad no tās bija spiests aiziet. FSB tā tiek klasificēta ļoti ietekmīga un informācijas vākšanas vieta. Un lai arī Lapsa nekad žurnālistiku un medijus nav studējis, tas netraucēja FSB uzskatīt viņu par noderīgu informācijas avotu. Jo žurnālistikā strādājošie ir jebkura izlūkdienesta medusmaize. Tāds FSB bija un ir arī Lapsa, jo jau tolaik varēja piekļūt gandrīz jebkurai informācijai, kas interesēja arī Kremli un labi zināja, kas ir kas Latvijā. Viņš jau tad visticamāk bija dosje autors par Latvijā ietekmīgām un Kremlim bīstamām vai noderīgām personām. Šī informācija lieti noderēja Antonijas ielas darbiniekiem.
Kad Lato Lapsa no LETA bija spiests aiziet, acīmredzot, tieši viņa draugi no Kremļa iekārtoja viņam labu amatu Krievijas un Latvijas oligarhiem piederošajā, bet Kipras ofšoros noslēptā firmā AS News Media Group, kas izdeva avīzi krievu valodā Telegraf un citas lietas. Tur viņš rosījās kopā ar Latvijas bijušo ārlietu ministru Jāni Jurkānu, kas arī tiek vērtēts kā Krievijai labvēlīga persona.
Melnais PR kā nacionālās drošības drauds
Kad arī no Telegraf bija jāaiziet Lapsas attīstība notika sekojoši – no sākuma viņš ķengājās par Lembergu un citiem ietekmīgiem, par kuriem bija plašas iespējas kaut kur parakties. Viņš sevi pierādīja, kā ļoti spējīgu racēju, un Lembergs saprata, ka Lapsa var kalpot arī viņam un viņš Lapsu nopirka, lai viņš kalpo Lembergam. Kāpēc gan šādu netīru personāžu neizmantot savās interesēs?
Tagad Lato Lapsa aiz “žurnālista” maskas pilnībā apkalpo pret Latviju vērstus spēkus, tiražējot Krievijas propagandas naratīvus, kas adaptēti Latvijas videi. Viņa vietnē pietiek.com netradīsiet nekādu būtisku Krievijas politikas kritiku, bet tur atradīsiet tenkas, no sociāliem tīkliem sazagtus gabaliņus par sliktajiem Latvijas politiķiem, ierēdņiem, žurnālistiem, kas “zog, melo un izliekas”. Tieši to, kas patīk Kremlim.
Tā nu ir sanācis, ka Krievijai neizdevīgākie un naidīgākie ir liberālie politiskie, ekonomiskie un intelektuālie spēki, kas veicina Latvijas integrāciju Rietumu vērtību un drošības sitēmās. Bet Lembergam un Krievijai – ne. Viņiem padodiet oligarhus, kurus var vadīt, konservatīvos, nacionālistus un šādus spēkus Kremlis atbalsta visā Eiropā. Šim naratīvam čakli kalpo arī Lapsa.
Spilgtākie piemēri grāmatas par Levitu un Nāve un viss portāls pietiek.com. Ar īpašu naidu, kas robežojas jau arī garīgu kaiti, viņš uzbrūk valsts drošības iestāžu vadītājiem, kā Stukānam, Maizītim un citiem. Tagad ļoti aktīvi interesējas un kuļ ūdeni par SAB potenciālo jauno vadītāju, jo tas, protams, visvairāk interesē viņa saimniekus tepat Latvijā un arī Kremlim šī informācija un manipulēšaas iespējas ir svarīgas.
Lato Lapsa ir profesionālis melnu dūmu aizsegu palaišanā, jo ar milzīgu entusiasmu viņš visur kliedz par komunistiem, čekistiem, kolaborantiem, liberastiem, gejiem un marksistiem, kas okupējuši prezidenta pili, saeimu, valdību, tiesas un medijus un esot posts un negals ar tiem, kamēr pie varas nav viņa Kremlim lojālie klienti Lembergs un Co.
Nevar nepamanīt, ka Lato Lapsa ar saviem Krievijas Kremļa tekstiem un ideoloģiju ir pastāvīgs viesis Latvijas medijos. Ne tikai Lemberga NRA slejās, Krievijas dezinformācijas medijā Sputnik, bet arī ar Latvijas nodokļu naudu finansētā TV kanāla TV24 gandrīz vai visos raidījumos, kas tur ir. Kremlis var būt gandarīts. Lato Lapsa ir labs noderīgais idiots Kremļa interesēm, pat ja viņš arī nav tiešs viņu aģents. Bet laiks rādīs, vai viņš kādreiz arī nesēdēs turpat, kur pašlaik Jānis Ādamsons.
* Publikācijā saglabāta autores (ne)pareizrakstība.
Seko mums 
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
Komentāru rakstu 5. maija pēcpusdienā. Ir svētdiena. Šonedēļ sanākušas trīs brīvdienas pēc kārtas – sestdiena, svētdiena un tad vēl pirmdiena, jo 4. maijs mūsu valstī ir svētku diena un, ja svētku diena iekrīt brīvdienā, tad nākamā pirmdiena arīdzan ir brīva.
Manā skatījumā 4.maijs ir Latvijas otrā dzimšanas diena. Un ne tikai svinīgā ziņā, bet arī tajā, kā to lieto cilvēki, kas par mata tiesu ir izvairījušies no nelaba gala. Tajā brīdī mūsos dzimst apņēmība kļūt labākiem un vairāk sasniegt.
Valsts policijas Latgales reģiona pārvaldes Ziemeļlatgales iecirknis no 15. marta līdz 14. aprīlim piefiksējis trīs epizodes, kurās kāds vīrietis pie tā sauktā “Aļoša” nojauktā pieminekļa vietā nolicis sarkanas un baltas neļķes. Sākotnēji par katru no epizodēm uzsākts administratīvā pārkāpuma process par militāras agresijas slavināšu, tomēr pēc personas identificēšanas, nopratināšanas un motīvu noskaidrošanas nolemts izdarīto pārkvalificēt kriminālprocesā par kara noziegumu attaisnošanu.
