Iesaki rakstu: 
Kopš nesenajām diskusijām par valsts budžetu un nodokļu izmaiņām, kas pārsvarā bija virzītas “vienos vārtos”, konkrētāk – uz to paaugstināšanu, mazo un mikrouzņēmumu, kā arī autoru un citu radošo ļaužu smacēšanu, eksistēja vēl mikroskopiska, kaut arī ļoti maz ticama iespēja, ka pēdējā “instancē”, proti, Rīgas pilī šis finanšu murgs tiks apturēts un “nācijas tēvs” kārtējo tautas priekšstāvju izcepto brāķi atsviedīs atpakaļ uzlabošanai.
Tomēr, kā bija sagaidāms, salikteņu un citu kalambūru sacerēšanā aizņemtais un attiecībās ar likumdevēja un izpildvaru allaž lunkani mīkstais tipāžs nelikās traucēties ar tādiem sīkumiem kā, piemēram, pusletāli kāpinātais nodokļu slogs, kas šogad neizbēgami uzvelsies mazā un mini biznesa pārstāvjiem tieši tā jēgtukšā un murgpilnā blāķa dēļ, ko radījis bariņš ministru izstrādājumu (no kuriem vairāki nav saņēmuši nevienu vēlētāju balsi vai vispār tikuši izbrāķēti no elektorāta puses) un apstiprinājusi bezmugurkaulnieku armāda Jēkabielā.
Varam tikai minēt, ko vietējais “latvju batja” vēl būs gatavs izdarīt aiz pateicības pret tiem “gaišprātiem”, kas viņu iecēluši dižajā amatā, un iztēloties, kādus domu daiļgraudus šis aprobežotais “elites prezidents” vēl varētu iekļaut savā “uzrunā tautai” jaunākā pusbrāķa budžeta likuma izsludināšanas sakarā.
Sak – es kā jūsu visu lielpaps negribīgi, mierīgas līdzāspastāvēšanas vārdā uzņemos puspilnu un valstsgribas pārlietu dižatbildību par šīs bezsaturīgās un nepārdomātās likuma lielparodijas un tajā absolūtā nelaikā iebīdīto izmaiņu izsludināšanu ar pāris nebūtiskiem komentāriem no savas puses. Turklāt – neskatoties uz to, ka tas lielā mērā atgādina nesakarīgu indivīdu praktizētas stulbumkopības paraugstundas visaugstāko pilotāžu.
Sak, esmu nonācis pie cieņtukša zerotolerances secinājuma, ka pār pasauli valda lielā nauda, nevis kaut kāds tur mazais bizness, individuālie komersanti vai autordarbu radītāji, un 80, 150 vai cik tur tūkstoši cilvēku (jeb vismaz desmitā daļa no visiem Latvijā nodarbinātajiem) lielas naudas pasaulē ir sīknaudas vērtē, tā ka viņu likteņlemto paputēšanu vai pašsadedzināšanos pārdzīvosim. Lai arī puse no šiem plukatām, varbūt arī no strādājošajiem pārcelsies uz pabalstu prasītāju rindu, no atlikušajiem kāda puse aizies tumšajā zonā, kazi, kāds ņems un arī apmirs, vismaz mēs sitīsim savas zaglīgās roķeles pa uzblīdušajiem kamiešiem un slavēsim sevi par nodokļu reformu!
Vai kaut kā tā. Jo, ja reiz vietējais “latvenbaši” (kā “augstas klases jurists”, kurš aizmirsis par tiesiskās paļāvības principu) ir gatavs izsludināt tādu murgu, laikam jau izjūt pateicību pret simts politperversajiem muļķkopības un tukšpaurības meistarklases indivīdiem par balsojumu sevis ievēlēšanas dienā, dodot iespēju no pieticīga mini mersedesa pārsēsties jaudīgākā tādas pašas markas braucamajā, kur pavizināt savu delikatesēm piebāzto kautķermeni. Lai arī šis amats nozīmē skaidru atkāpšanos no paša agrāk piekoptās “nulles atkritumu” politikas, tie jau tikai dzīves sīkumi. Sak, izgāztuvē visam vietas pietiks…
Kādā no savām televīzijas šovrunām nācijas papucis vēl varētu atgādināt “piekariņa” nesen kā mantru skandēto, ka galvenais nodokļu “reformēšanas” vadmotīvs joprojām paliek iedzīvotāju sociālā aizsardzība. Te vietā atgādināt par “sociālās aizsardzības” apokalipsi pirms ceturtdaļgadsimta, kad līdz konkrētam gadam strādājušie tika nostādīti praktiski pie vienas līnijas neatkarīgi no tā, vai darbmūžs pavadīts grūtā darbā vai “zonā”…
Nemaz nerunājot par to, kā salīdzinoši nesenā vēsturē sociālā budžeta pārpalikums tika vienkārši un brutāli izmantots valsts pamatbudžeta cauruma aizlāpīšanai. Tāda “sociālā aizsardzība”, ka tik turies. Viss kā iepriekš – no pensijas pēc apkures rēķinu nomaksas striķim un ziepēm varbūt vēl sanāk, cilvēcīgam ēdienam gan nē. Vai kāds no šiem “nācijtēviem”, “piekariņiem” vai “neapstājoties” dragājošajiem postkomunistiskajiem reiriem ir gatavs galvot, ka līdzīgas cūcības ar sociālajām “aizsardzības” iemaksām netiks sastrādātas nākotnē? Kur nu!
Starp rindām sadarītā vēstījums ir vismaz viegli nojaušams. Nodokļu “reforma”, kas tieši būtu dēvējama par “noziedzīgu un prastu, uz aptīrīšanu vērstu paaugstināšanu”, ir nekas cits, kā vien pasākums, kas vērsts uz valsts nepiepildāmo kabatu briedināšanu, lai no tās turpinātu barot jau sen pāruzrūgušo birokrātu, bezceru un bikšpakaļu deldētāju aparātu, no kuriem labuma sabiedrībai vien tik, cik sunim no piektās kājas.
Jo, kā labi zināms un saprotams, uz pasaules nav tādas naudas summas, ko šie valsts “pārvaldes” rīļas, kuru skaits pret iedzīvotāju skaitu valstī ir vienkārši kliedzošs, nespētu notērēt. Turklāt kaut kā jau jāaizlāpa arī tas robs, ko valsts makā radījusi prēmiju izmaksa “covid ierobežošanas” (vasaras bezdarbības kontekstā drīzāk – pakaļgala kasīšanas) izcilniekiem.
Savukārt īstās un pašpasludinātās inteliģences balstītajam tukšās mucas prezidentam pieklātos visiem arī vēlīgi atgādināt, ka sociālā aizsardzība attieksies tikai uz tiem, kuri sagaidīs savu aiziešanu pelnītā atpūtā; kā saprotat, tiem, kuri pirms pensijas vecuma sasniegšanas noliks karoti, sūri krāto pensiju tik un tā nebūs.
Un šādas “rūpes” tiek izrādītas, un nodokļu “uzskrūvēšana” tiek veikta laikā, kad valsts “parāda apkalpošanai” procentos gatavojas izdot miljonu eiro dienā! Turklāt mazā biznesa “čakarēšanas reforma” notiek laikā, kad nodokļu parādnieku valstij nenomaksātā summa sniedzas krietni pāri pusmiljardam eiro vēl pirms globālās “dižinfekcijas” izplatīšanās!
Pie tāda valstisko vadbiru intelekta nākotnē varam gaidīt ne vien ilgstoši auklēto un tikai pašā pēdējā brīdī atmesto prasību pat no nulles ienākumiem veikt sociālās iemaksas no minimālās algas (izcili “loģiska” matemātika!), bet arī likumā ierakstītu ultimātu katram pelnīt vismaz 3000 eiro mēnesī un no šīs summas maksāt visus iespējamos nodokļus. Ja kāds to nespēj – liekam aiz restēm un ieslēdzam “skaitītāju”!
Ar visu politisko pusbandītu varzu “astē” šī prezidentālā parodija valsti ir nemanot pataisījusi par mafiozi pārvaldītu struktūru 90. gadu “labākajās” tradīcijās. Tikai augstākā, neaizskaramākā līmenī. Jebkurā gadījumā – jo dienas, jo aizvien skaidrāk kļūst redzams, ka šim izbijušajam politikānim (tieslietu eksministram, kurš bandītiskajos deviņdesmitajos tā vietā, lai savu “ārzemju pieredzi” liktu lietā Latvijas tiesu sistēmas sakārtošanai un masīvās valsts izzagšanas apturēšanai, ar kājstarpē ierautu asti izvēlējās vieglāku un privileģētāku dzīvi diplomātiskajā dienestā) līdz apzīmējumam “tautas prezidents” ir tikpat tālu, cik cūkai līdz mikroķirurgam.
P.S. Pirms slaukt no citiem, tas pats (pie)Kariņš varētu no savas kabatas vispirms atmaksāt valsts budžetā tos tūkstošus, ko valsts izmeta vējā, ar iepriekš loģiski paredzamu iznākumu trīs instancēs tiesājoties pret Ventspils “ķeizaru”; tā bija tiesvedība tikai un vienīgi toreizējā “ekonomikas ministra izstrādājuma” Kariņa nekompetences un stulbuma dēļ; nekorekti sastādīts rīkojums nevar būt spēkā, un vismaz Latvijā to saprot katrs juristu pirmkursnieks. Aizokeāna Kariņš acīmredzot – ne.
P.P.S. Pirms turēt valsts maku, attiecīgajam ministram būtu jābūt elementāram priekšstatam par materiālu vērtību radīšanu uzņēmējdarbībā. Pašreizējam postkomunistam šajā krēslā, biedram Reiram, neskatoties uz CV atrodamajiem ierakstiem par amatiem privātstruktūrās, šķiet, šāda priekšstata nav vispār. Tikai komunistiska vīzija – paņemsim no tiem, no kuriem vēl kaut ko varam paņemt, un pārdalīsim. Vēlams, savā labā.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
