Latviešu strēlnieku stratēģija un taktika

Iesaki rakstu:

Krievu karavadonis A. Suvorovs bija pirmais, kurš pirms kaujas karavīriem lika rakt ierakumus. Viņš uzskatīja, ka panikas pārņemts karavīrs nebēgs no kaujas lauka, ja visdrošāko patvērumu atradīs ierakumā. Tur karavīrs varēs atgūties no piedzīvotā šoka un pēc kāda laika atkal kļūt par kaujas vienību. Jaunās stratēģijas pielietošana bija tik veiksmīga, ka A. Suvorova vadītās armijas nezaudēja nevienu nopietnu cīņu. 

Pirmais pasaules karš bija ierakumu karš. Armijas gadiem ilgi sēdēja ierakumos, nevarēdamas pārvarēt aizsardzības radītos šķēršļus. Ja uzbrūkošai armijai, ciešot lielus zaudējumus, izdevās ieņemt pirmo aizsardzības līniju, tad tai vēl bija jāpārvar nākamo ierakumu pretestība. Uzbrukumu plāni tika sastādīti, taču to izpildījumi bija līdzīgi paukotājam, kurš, izdarot izklupienu uz priekšu, tūlīt pat atkāpās atpakaļ.

Cariskās Krievijas armija bija izstrādājusi uzbrukuma plānu ar nosaukumu „Mītavas operācija”. Tajā piedalījās arī visi astoņi  latviešu strēlnieku pulki, kuri bija apvienoti vienā divīzijā. Pirmo ierakumu līniju kopā ar latviešu divīziju izdevās pārvarēt vēl trijiem Sibīrijas strēlnieku pulkiem, taču turpmāko virzību latvieši turpināja vieni paši. Ziemassvētku kaujās viņiem izdevās pārraut frontes līniju un Janvāra kaujās to noturēt.

Vēsts par frontes pārrāvumu pāršalca visu Eiropu. Itāļu prese latvieša strēlnieka vērtību salīdzināja ar zelta daudzumu, cik viņš pats sver. Tikmēr paši strēlnieki bija neapmierināti ar armijas vadību, kura neizmantoja iespēju turpināt uzbrukumu un atbrīvot Kurzemi, kā pirms uzbrukuma bija solījis ģenerālis R. Dmitrijevs. Armijā brieda dumpis, tomēr ģenerālštābs neuzdrošinājās sodīt nemierniekus. Tika nosūtīta komisija, kuras uzdevums bija atrast un sodīt vainīgos virsniekus. Līdz tribunālam šī lieta nenonāca, jo Krievijā notika Februāra revolūcija un varu valstī pārņēma Pagaidu valdība.

Monarhijas likvidēšana radīja vēl nebijušu pacilātības un brīvības sajūtu krievu armijas pārvaldītajā teritorijā. Karavīri vairāk mītiņoja un sapulcēs veidoja domubiedru grupas, nevis uzturējās frontē. Marta mēnesī sāka izplatīties boļševiku paziņojumi par Krievijas Satversmes sapulces un Latvijas Saeimas vēlēšanām.

Aprīlī V. Ļeņins atzina, ka demokrātiskā ceļā to nav iespējams izdarīt, tāpēc varu valstī ir jāpārņem vienai partijai – komunistiem. Maijā strēlnieku daļās sāka parādīties pirmie sarkanbaltsarkanie karogi un parādījās saukļi – par brīvu Latviju brīvā Krievijā. Tie latviešu strēlnieki, kuri devās uz Krievijas galvaspilsētu īstenot šos uzsaukumus, kļuva par sarkanajiem strēlniekiem.

Krievijā bija lielāki plašumi nekā Rietumeiropā, tāpēc ierakumiem vairs nebija tik lielas vērtības. Latviešu strēlnieki veidoja Sarkanās armijas trieciengrupas, un šajās cīņās ļoti noderēja Ziemassvētku kauju pieredze. Īpaši iespaidīgas bija kaujas Dienvidu frontē pret biedu, no kura tolaik baidījās visa Eiropa, – Donas kazakiem.

Pēc Pirmā pasaules kara mākslas likumiem kavalērijai bija jāizvietojas frontes malās, lai vajadzības gadījumā atbalstītu uzbrukumu vai likvidētu frontes pārrāvumu. Strēlnieki uz zirgu pajūgiem novietoja ložmetējus un tos atstāja trieciengrupas beigās, lai piesegtu aizmuguri. Kad kavalērija steidzās palīgā, lai uzbruktu frontes pārkāpējiem, to jau sagaidīja zirgu pajūgi – tačankas. Kamēr vieni tuvojās, lai uzsāktu tuvcīņu, bet to nevarēja izdarīt, tikmēr otri jau cīnījās no attāluma. Kazaki cieta lielus zaudējumus, bet apkārtējo acīs vienas leģendas vietā dzima jauna leģenda, un tačanka kļuva par boļševiku apvērsuma simbolu.

Krievijas pilsoņu kara laikā triecienvienībām bija vēl viens ļoti praktisks uzdevums – iegūt pretinieka lauku virtuvi. Zemākā ranga karavīri pēc šī panākuma vai neveiksmes sprieda par kaujas iznākumu. Karaspēka daļas, kurām tas izdevās regulāri, kļuva ļoti populāras visā armijā.

Latviešu strēlniekus bieži vien uzskata par nežēlīgiem attieksmē pret civiliedzīvotājiem. Tuvāk izpētot konkrētos notikumus, rodas atšķirīgs priekšstats.

Pēc boļševiku apvērsuma Krievijas galvaspilsētā sākās masveidīga veikalu laupīšana. Strēlniekiem tika dots uzdevums iznīcināt spirtoto dzērienu krājumus, un viņi kanalizācijā izlēja vairākus tūkstošus vīna mucu krājumu, kā arī sasita miljoniem pudeļu. Tas noteikti neapmierināja pilsētas iedzīvotājus. Strēlniekus būtu nepareizi uzskatīt par žandarmiem, jo šie paši karavīri Petrogradas pievārtē palīdzēja sasist ģenerāļa N. Judeniča armiju, klajā laukā uzbrūkot tankiem!

1918. gada 6. jūlijā (pēc vecā stila) strēlnieki izbrauca ārpus pilsētas svinēt Jāņus. Šajā laikā Kremlī varu pārņēma kreisie eseri, un pagāja gandrīz diennakts, līdz strēlnieki atkal atguva varu Maskavā. Šo uzbrukumu daudzi preses izdevumi izmantoja kā apliecinājumu latviešu pastrādātajām zvērībām.

1918. gada decembrī divas Sarkanās armijas divīzijas iebruka Latvijā (no 20 000 karavīriem 12 000 bija latviešu strēlnieki) un kaujās pret vāciešiem līdz pavasarim pārņēma savā kontrolē gandrīz visu Latvijas teritoriju, izņemot Kurzemes rietumu daļu. Latvijas Pagaidu valdība Rīgas aizstāvēšanai sapulcināja 8 brīvprātīgo rotas. Aptuveni puse no brīvprātīgajiem pārgāja sarkano strēlnieku pusē, pārējie O. Kalpaka vadībā atkāpās un nostiprinājās Ventas krastos.

 Vietējie iedzīvotāji sākumā ar sajūsmu uztvēra strēlnieku atnākšanu, taču, redzot, kādas reformas tiek veiktas, strauji mainījās noskaņojums. Arī daudzi sarkanie strēlnieki dezertēja no armijas un devās aizstāvēt savus tuviniekus. Armijas cīņasspars kritās, un karavīri vairs nevēlējās cīnīties. Tomēr viņiem nebija lemta mierīga dzīve - tie strēlnieki, kuri noticēja Pagaidu valdības solījumiem un padevās vācbaltu landesvēram, Dzelzsdivīzijai un Igaunijas valsts armijai, tika nošauti. Tie, kuri padevās Latvijas armijas dienvidu grupai, turpināja cīņu par neatkarīgu valsti.

Pēc miera līguma parakstīšanas starp padomju valsti un Latviju dzimtenē atgriezās un ļoti labi tika sagaidīti daudzi sarkanie strēlnieki. Diemžēl ievērojamākajiem karavadoņiem atgriezties Latvijā bija liegts. J. Vācietis, pat kļūdams par pirmo Sarkanās armijas virspavēlnieku, neiestājās komunistiskajā partijā, taču dzimtenē atgriezties nevarēja.

1937. gadā padomju Iekšlietu tautas komisārs N. Ježovs atklāja „latviešu kontrrevolucionāro organizāciju” valsts spēka struktūrās, kuras mērķis esot Latvijas robežu paplašināšana un „lielas Latvijas” izveidošana. Pēc krievu vēsturnieku N. Ohotina un A. Roginska pētījumiem „latviešu jautājuma” ietvaros tika arestēti 22 360 cilvēki, no kuriem 16 573 saņēma nāvessodu.

Lielākajā Latvijas vēstures daļā latviešu strēlnieki tika iekļauti citu valstu -  Austrumu vai Rietumu kopīgajā vēstures izpratnē. Strēlnieki tika dalīti labajos un sliktajos, un uzskatīja, ka viņi cīnījušies par vai pret lielvalstu idejām. Patīkami, ka pēdējos gados arvien biežāk virsroku gūst pārliecība, ka visi latviešu strēlnieki ir cīnījušies par brīvu Latviju, tikai dažādu armiju sastāvos. XX. gadsimta sākumā bija daudz izglītotu latviešu, taču viņiem nebija savas valsts. Šī valsts radās cīņās pret krieviem un vāciešiem, un ar savu augsto patriotismu latvieši pierādīja, ka ir pelnījuši neatkarīgu valsti.

Globālajā pasaulē visi kļuvuši draudzīgāki, un šķietami tikai nedaudz ir mainījies uzskats par vēsturi. Pagātnes notikumi, kuri izskaidro tagadni, nevar tikt uzskatīti par zinātniski pareiziem. Mēs pārāk tuvu esam pagātnei, lai šie notikumi tiktu saistīti ar vēstures vārdu. Toties pareizs ir pretējs apgalvojums – tā vēsture ir pareiza, kuras nemaz nav bijis. Rodas sajūta, ka dzīvojam sirreālā vidē, kurā Sarkanajai Karalienei jāskrien arvien ātrāk, lai paliktu uz vietas. Pārvērst apkārtni īstenībā traucē sabiedrības grupa, kurai ir kopīga vēsturiskā atmiņa un kura savā starpā sazinās nesaprotamā valodā.

Seko mums