Latvietis "Saskaņas" mītiņā pie Rīgas domes

Pēteris Apinis
09.02.2019.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Nelīdz mani iebildumi, ka Rīgā šodien nav un nevar būt drošākas vietas par Vecrīgu, jo vismazāk Nilam Ušakovam ir vajadzīgas nekārtības, un viņš noteikti ir nodrošinājies ar visdažādākā veida kārtības uzturētājiem. Vārdu sakot, līdz Vecrīgai mani aizved, bet mājup nāksies braukt ar tramvaju.

Apstājamies aiz diviem autobusiem, no kuriem kāpj laukā veci cilvēki, nu pa gabalu šķiet pārliecinoši, ka ar autobusiem „Saskaņa” ved mītiņa dalībniekus. Nē, šie izrādās lietuviešu tūristi, kas vēlas savu ekskursiju sākt ar Melngalvju nama apskati, taču nonāk viņiem nesaprotamā pūlī. Mītiņotāju masa plūst galvenokārt pa Kaļķu ielu, un visai ātri no nācējiem izdodas noskaidrot, ka viņus izlaiduši otrpus Vecrīgai – Meierovica bulvārī. Liela daļa mītiņotāju tā arī Rātslaukumā, kaut tas pustukšs, netiek un stāv uz Kaļķu ielas.

Mītiņš ļoti atšķiras no visiem dominējošas krievu valodas publiskajiem pasākumiem, ko līdz šim esmu redzējis. Pirmkārt, nav tās draudīgās masas un pašapziņas, kas vērojama 9. maijā Uzvaras bulvārī. Nav Georga lentīšu, nav Krievijas karodziņu, toties visiem izdala Rīgas balti zilās lentītes. Arī es pie tādas tieku.

Tuvu Rātsnamam plīvo 11 Latvijas karogi. Uzraksti uz plakātiem – latviešu valodā. Uzraksti veltīti Kariņam, Šuplinskai, VL/TB/LNNK un citiem „sliktajiem”. Priecē nošņurcis vīrs ar plakātu „es esmu Ušakovs”. Būtiskākā atšķirība – pasākumā nav klaiņojošās mednieku rūgtā plakanpudelītes, kas tiek nodotas no rokas rokā. Zolitūdē brauciena organizators esot stingri piekodinājis: nekāda alkohola.

Vispār jau mani uzrunātie dalībnieki nav pārāk runīgi. Tiesa, laukumā ir vairāk latviešu, kas sarunājas ar sanākušajiem ļaudīm, galīgi neesmu vienīgais. Kāds puisis ar velosipēdu iztaujā tantiņu, kura skaidrā latviešu valodā stāsta – cik Ušakovs labs, jo viņa varot bez maksas dejot un vingrot. Ir filmētāji. Redzams, ka tas, ko pasaku, nav tas, ko mans intervētājs vēlējies dzirdēt.

Šķiet, „Saskaņas” mērķis ir bijis pierādīt, ka viņi nav saistīti ar Kremli. Tik slikti organizētu mītiņu Kremļa sabiedrisko attiecību speciālisti nebūtu pieļāvuši. Apskaņošana ir tik slikta, ka lielākā daļa mītiņa dalībnieku tikai aptuveni nojauš – kas tiek teikts, bet nekādi – kurš ir sacītājs. Uzrunas tiek teiktas no kāpnītēm, nevis Rātsnama balkona, tādēļ runātāji aiz plakātiem nav redzami.

Pasākuma vadītāji Andris Morozovs un Regīna Ļuņova – Ločmele, iespējams, ir atrunājuši kaut kādas vadlīnijas, bet, tieši ko un kāpēc teikt, nav saskaņojuši. Nepiedienīgi būtu salīdzināt ar tādiem pasākumu vadītājiem kā Valteru Krauzi un Baibu Sipenieci Gavari, bet šķiet – nākamreiz Nilam jāpaskatās pēc kāda Čehova teātra aktiera, kas varētu iztikt bez lapiņas un būtu ar skaidrāku dikciju.

Scenārija autors ir mācījies no Supernovas, proti, pēdējo laiku sērijas – sliktāka scenārija nemēdz būt. Mēģinājums sasaukties – nu, piemēram – „vai šeit ir cilvēki no Liepājas?”, „vai šeit ir cilvēki no Āgenskalna?” paliek nesaprasts pašiem aicinātājiem, kur nu vēl mītiņa dalībniekiem. Mani iepriecina iesildīšanas pasākums ar kāju sišanu un aplausiem, bet, kā jau teicu – blašķīšu nav, un stāvētāji turpina salt. Runātāji cenšas runāt abās valodās, bet latviešu valoda skan biežāk. 

Ļoti vāji ir „iesildošie runātāji”, īpaši jau „Saskaņas” kandidāts Valsts prezidenta amatam Vjačeslavs Dombrovskis, kurš pēc darba par izglītības un zinātnes un ekonomikas ministru (braši dalot OIK) varēja tomēr papildināt savas ļoti vājās latviešu valodas zināšanas un izteiksmes iespējas. 

Nils Ušakovs. Pasākuma kulminācija. Runa divās valodās, gandrīz pilnībā pazaudēts krievvalodīgais akcents. Neapšaubāmi ļoti laba runa gan politiski, gan cilvēciski. Ievērojami labāka runa par visām, ko esmu pēdējos gados dzirdējis no valsts prezidentiem, premjeriem un vairuma ministru. Šo runu būtu vērts analizēt – tā parāda „Saskaņas” viedokļa maiņu, pozīcijas maiņu, iespējams – bailes un nedrošību.

Runa tiešām bija virzīta uz saskaņu starp Latvijas iedzīvotājiem, pret cilvēku pretnostatīšanu. Ne pirmo reizi dzirdēju Nila runā lepnumu par Latviju. Varētu teikt, ka retorika bija latviešiem draudzīga. Zinot Nila ietekmi uz krievvalodīgo iedzīvotāju prātiem, šis pavērsiens ir nozīmīgs un labs. Un, protams, ziedošā un smaidošā Iveta Strautiņa Ušakovam blakus kā tēls un simbols. 

Divas lielas politiskas problēmas – pārlieku bieža (daudzi runātāji) kūdīšana par tēmu – tie sliktie (droši vien domāta Domes opozīcija, valdība vai latvieši kopumā) grib atņemt mūsu sagādātās brīvpusdienas skolās no 1. līdz 4. klasei. Patiesībā daudzās Latvijas pašvaldībās brīvpusdienas ir visiem bērniem līdz 12. klasei, arī Rīgas domes opozīcijas līderis Vilnis Ķirsis virzīja šādu priekšlikumu, bet to noraidīja tieši saskaņieši. Un vēl runātāju un pasākuma vadītāju putrošanās ap Latgales tēmu – no mēģinājuma runāt par kaut kādu Latgales autonomiju līdz izglītības ministres Šuplinskas kritikai (kura patiesi cīnās par latgaļu valodu).

Otrā reālā problēma bija pulciņš (15 cilvēku) dzeltenās vestēs ar skaidru pretenziju organizēt Parīzes nekārtībām līdzīgas nekārtības Rīgā. Viņiem bija plakātiņš „Miers, Mир, Peace”, un viņi staigāja apkārt, izdalot Latvijas Krievu partijas uzsaukumus. Un šie uzsaukumi nav samiernieciski un nav virzīti uz jelkādu mieru. Paņēmu vairākus.

Mājup ar tramvaju devos, pirms runas noslēgušās, jo pēc Ušakova tribīnē kāpa runātāji „es arī gribu parunāt” vai „es gribu lai mani ievēl Rīgas Domē, ja nu pēkšņi ārkārtas vēlēšanas”, vai „es esmu Ušakova labākais draugs un jums par to mani jāmīl”. Uz tramvaju plūda liela ļaužu masa, kas arī bija godam izpildījuši savu pienākumu (pret ko?), tagad ņēma nost Rīgas balti zilās bantītes un meklēja rīdzinieku kartes, lai samaksātu par braucienu un tādējādi pavisam reāli atbalstītu bēdu leju – „Rīgas satiksmi”.

Seko mums