Šaperons ir specifisks olbaltums šūnā, ļoti maza šūnas daļiņa, kas darbojas kā valsts kontrole. Šūnā šaperoni kontrolē olbaltumvielu sintēzi. Olbaltumvielu sintēze notiek ribosomās, un to strikti determinē DNS – dezoksiribonukleīnskābe.
Visi, kas iztēlojas šūnu, atceras tajā ietverto dubultspirāli DNS, bet tagad kopā ar kodolu, mitohondrijiem, Goldži kompleksu un citām tikpat būtiskām šūnas sastāvdaļām, būtu jāatceras arī šaperons. Varat to iztēloties kā mazu klimpu ķīselī.
Brīdī, kad šūna sāk sintezēt nepareizus (piemēram, onkoloģiskus) olbaltumus, šaperoni šo sintēzi aptur vai pat izlemj šūnu iznīcināt. Bet,, ja šaperonam kaut kādu iemeslu dēļ ar kontroli neveicas – viņš savīst. Nu gluži vai noģībst, atceroties Ingunas Sudrabas reakciju uz premjera demisiju.
Šaperons ir tik smieklīgi nenozīmīgs savā lielumā un sastāvā, ka lielie ķirurgi un veselības organizatori par to nav neko dzirdējuši. Lielajā organismā taču knapi var pamanīt šādu struktūru, kas, tiesa, ir katrā no mūsu 1014 šūnu.
Škiet, tieši tāds brīdis ir pienācis Latvijas politikā, kad derētu kāds šaperons. Jebkurš saprot, ka kaut kāda kontrole Latvijā ir nepieciešama jebkurā līmenī, bet Latvijā pieņemts nenopietni izturēties pret jebkuru kontroli.
Nu, kā var nopietni izturēties pret KNAB priekšnieku Jaroslavu Streļčenoku, kura vienīgais panākums viņa vairāku gadu darbībā ir vietnieces Strīķes darbības izmeklēšana vai atlaišana ar vidējo intensitāti divās nedēļās reizi. Būtu dzīvs Rūdolfs Blaumanis, viņš, KNAB darbību vērojot, būtu sasmēlies tik daudz iedvesmas, ka Jāņu vakarā visi latvieši vērotu KNABdienas Nacionālajā teātrī.
Valsts kontrole Latvijā izveidota tā, lai tā varētu iebilst, varētu pētīt, bet lai tās darbība nekādi nevarētu ietekmēt realitāti. Valsts līdzekļi, bet īpaši pašvaldību vai valsts uzņēmumu līdzekļi tiek tērēti tā, ka rada vismaz izbrīnu, Valsts kontrole ziņo par līdzekļu nepamatotu tērēšanu, bet paredzētais apšaubāmais iepirkums no nodokļu maksātāju tiek divkāršots. Un grūti iztēloties vispārnacionālu taupību, ja Rīgā ir 1000 tukšu skaistu māju, kas prasīt prasās remontu, bet par valsts līdzekļiem tiek uzbūvēta gigantomāniska VID ēka vai Iekšlietu ministrijas ēka.
Un man ļoti gribētos šaperonu valdības šūnā. Tādu, kas vērotu un apturētu, nu, piemēram, jaunu superdārgu trolejbusu iegādi Rīgā, visai apšaubāmo jauno vilcienu īri vai vismaz milzīga džipveidīga automobiļa iegādi Drošības policijai, ar kuru policistiem aizbraukt iepirkties uz Spici. Tādēļ nedaudz skumji, ka Inguna Sudraba politikā ienāk ar partiju, kas nevis „zaglim atraus kājas”, bet gan, maigi dūdinot, ieklausās savos sirdspukstos.