Latvijas ārpolitika. Skaistas runas – citiem, reālus darbus – sev

Iesaki rakstu:

Piemēram, mums patīk runāt par savu Eiropas Padomes (EP) prezidentūru 2015.gadā, esam jau tai paredzējuši desmitiem miljonu no sava budžeta. Bet tā arī joprojām nav dzirdēts, ko tad īsti mēs šajā laikā, kad tiks iztērēti desmitiem miljonu nodokļu maksātāju naudas, taisāmies paveikt savas valsts, savas tautas interesēs? Kur ir konkrēti projekti, kā ir paredzēts tos virzīt, ar ko ir vienošanās par to atbalstu, kādi sagatavošanas darbi tam tiek darīti?

Ir tikai saldkaira trīcēšana par to, kā mēs spēsim pienācīgi noorganizēt šo pasākumu un kā mūs par to novērtēs. Tā ir sulaiņu domāšana.

EP prezidentūru vajadzētu uztvert nevis kā godu - iespēju uz brīdi pasēdēt pie kungu galda, bet gan kā pienākumu - ar uzviju atstrādāt savai valstij tos daudzos miljonus, ko mēs par šo dīžāšanos esam gatavi iztērēt.

Diemžēl nekādi konkrēti priekšlikumi nav pat dzirdēti.

Mums patīk runāt par Baltijas vienotību, bet nevaram panākt pat to, ka tiek atjaunotas lietuviešu nojauktās sliedes pie Reņģes, lai šajā virzienā no Lietuvas caur mums atkal varētu iet tranzīta kravas. Tad cik ļoti mēs varam paļauties, ka, piemēram, Rail Baltica projektā būs ievērotas Latvijas intereses?

Ar konkrētiem ticamiem aprēķiniem par šī projekta ekonomisko izdevīgumu Latvijai sabiedrību joprojām neviens nav spējis iepazīstināt.

Tas, ka šis projekts ir izdevīgs Igaunijai, jo tādejādi tā iegūst tiešo tranzītkoridoru Tallinai no Krievijas uz Helsinkiem, un tāpēc tā aktīvi virza to, izmantojot, ka tai pašlaik pieder ES Transporta lietu komisāra portfelis, bet tas nepavisam nenozīmē, ka šis projekts būs izdevīgs arī mums.

Vēl vairāk, šis projekts var radīt nopietnus riskus mūsu tranzītnozares attīstībai, ja izrādīsies, ka, īstenojot Rail Baltica projektu uz sev neizdevīgiem nosacījumiem, mēs vairs nebūsim spējīgi veikt Austrumu-Rietumu tranzītkoridora modernizāciju, tādejādi zaudējot savā konkurētspējā gan Igaunijai, gan Lietuvai.

 Ne velti Lietuva ir pamodusies un atsākusi diskusiju par Rail Baltica projekta izdevīgumu, un tagad arī vēlas panākt vismaz atzaru uz Viļņu, tas ir, lai tai tiktu uztaisīts atzars uz austrumiem. Šeit mums būtu svarīgi jau laikus saprast konsekvences. Ja Lietuvai izdosies panākt iecerētās izmaiņas, tad pēc tam tā kopā ar Igauniju spiedīs mūs virzīties tālāk ar šo projektu, un tad mēs būsim sevi nolikuši neapskaužamas izvēles priekšā: būt par muļķīšiem – ja paklausīgi piekritīsim turpināt projektu uz sev neizdevīgiem nosacījumiem, vai būt par sliktajiem – ja tikai tad pamodīsimies un pieprasīsim veikt tajā izmaiņas, lai tas būtu izdevīgs arī Latvijai. Turklāt neaizmirsīsim, ka par to būsim paguvuši vienoties - šis projekts būs ne tikai jāuzceļ, bet pēc tam arī jāuztur, pat ja mums tas būs neizdevīgi.

Mums patīk runāt par savu „veiksmes stāstu”, bet neviens tā arī nespēj dot skaidru atbildi uz galveno ārpolitisko izaicinājumu - kā, turpinot šo veiksmes stāstu, nosargāsim savu valsti, savas vērtības, lai tās netiktu samaltas globalizācijas dzirnavās?

Ir skaidrs, ka globalizācijas procesi neapstāsies. Tas nozīmē, ka mums nākotnē ir jārēķinās ar aizvien pieaugošām un globālākām gan preču, gan kapitāla, gan cilvēku plūsmām.

Mēs iegūstam ļoti izaicinošu ainu, ja lūkojamies uz šīm tendencēm kontekstā ar savu demogrāfisko un ekonomisko situāciju. Veidojas cilpa – lai panāktu vajadzīgās demogrāfijas un migrācijas izmaiņas, tam ir vajadzīgi ekonomiskie stimuli – nepieciešams nozīmīgi celt mūsu ekonomikas produktivitāti. Savukārt, lai celtu produktivitāti, ir vajadzīgi cilvēki – zinoši, radoši un uzņēmīgi. No kurienes tos ņemt?

Ja ņemam vērā (un tas mums noteikti ir jādara), ka līdzīgā demogrāfiskā situācijā ir gandrīz visas Eiropas valstis, tad mūsu situācija kļūst vēl izaicinošāka, jo tas nozīmē, ka pat par saviem cilvēkiem mums būs aizvien vairāk jācīnās, lai tie paliktu mūsu ekonomikā. Turklāt, ja mēs raujamies īstenot aizvien ciešāku integrāciju, paralēli nespējot nodrošināt atbilstošu savas ekonomikas līmeni, mēs veicinām sava ražīgā darbaspēka aizplūšanu, kur to gaida ar atplestām rokām un visādiem labumiem. Un tādejādi mēs savelkam sev cilpu arī no otras puses.

Nav grūti saprast, ka esošais „veiksmes stāsts” nav ilgtspējīgs. Var jau, protams, turpināt pie tā turēties, bet tad ir jārēķinās, ka ar šādiem nosacījumiem savu cilvēkresursu mēs nespēsim atražot, turklāt globālā pieprasījuma spiediena dēļ uz mūsu darbaspēku mums kļūs aizvien grūtāk izrauties no sev uzmestās nabadzības cilpas, jo ražīgākais darbaspēks un kapitāls dosies turp, kur tas var radīt lielāku pievienoto vērtību, bet mēs savukārt būsim spiesti specializēties uz zemākas pievienotās vērtības produktu ražošanu un veikt apjomīgu „lētā” darbaspēka imigrāciju no citām valstīm, jo bez tās mums vienkārši nebūs iespējams nodrošināt tādus savas tautsaimniecības apjomus, lai spētu uzturēt valstij un sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru, piemēram, pensiju sistēmu.

Vai ir iespējams cits risinājums?

Ir, ja vien pārstāt īstenot „veiksmes stāstu”, kas tiek panākts uz cilvēkkapitāla rēķina, un sākt mērķtiecīgi ieguldīt savus centienus un resursus produktīvas ekonomikas pamatu veidošanā – pirmkārt jau cilvēkos, ar atbilstošam prasmēm un zināšanām. Un tā būs nevis naudas tērēšana, bet gan auglīgas ilgtermiņa investīcijas savā attīstībā.

Apzinoties, cik ierobežoti ir mūsu resursi, ir jāizmanto visas savas iespējas, lai Latvija kļūtu par vietu, kur mēs varam veiksmīgi piesaistīt arī citu valstu „smadzenes”. Lūk, šeit tad kā reiz būtu viens konkrēts projekts, kura uzsākšanai mēs varētu izmantot savu EP prezidentūru un tajā iezīmēto prioritāti – Austrumu partnerību, lai nodarbotos ne tikai ar „Rietumu vērtību” eksportu mūsu austrumu kaimiņiem, bet arī izmantotu to kā iespēju radīt iestrādnes vērtīga cilvēkkapitāla piesaistīšanai.

Mums tam ir virkne priekšrocību, un virkne mājasdarbu izdarāmi – sākot no dažādiem pasākumiem prezidentūras ietvaros un beidzot ar koncepciju un reālas sistēmas veidošanu, kaut vai, lai pasmeltos tos miljonus no Eiropas programmas HORIZON 2020 finansējuma iespējām, kuras mums pašiem iet secen, jo vienkārši šeit vairs nav tāda zinātniskā potenciāla. Bet tiem, kuriem par to gribas taisīt nievājošas vai nosodošas grimases, lai reāli novērtē mūsu iespējas un palūkojas, ko sen jau dara citas Eiropas valstis, kuras rēķinās ar globalizācijas procesiem un cenšas izmantot tos, nevis perspektīvā kļūt par to upuriem.

Ja arī mēs nesāksim apņēmīgi rīkoties, tad pavisam drīz būsim sev atstājuši neapskaužamu izvēli starp sliktu vai ļoti sliktu iespēju, kā tālāk nodrošināt savu pastāvēšanu šajā globālajā pasaulē. Un tām vērtībām, kuras tā patīk dažādiem politiskiem spēkiem ekspluatēt, var vienkārši vairs neatrasties vietas, lai cik karstasinīgi tās kāds piesauktu - Latvija, kādu mēs to pazinām un mīlējām, tiks samalta globalizācijas dzirnavās uz mūžīgiem laikiem.

Vai mēs to vēlamies piedzīvot?

Tāpēc, lai politiķi skaidrāk spētu apjēgt šo nākotnes izaicinājumu skaudrumu, līdzīgi kā par Latvijas ārpolitiku būtu nepieciešama diskusija visaugstākajā līmenī (sākot ar parlamentu) par to, kā, izmantojot un mobilizējot visas mūsu iespējas, vislabāk uzcelt mūsu Latvijas glābējzirdziņu - „zināšanu ekonomiku”, kura, starp citu, jaunās valdības deklarācijā ir minēta kā pirmā prioritāte!

Nu tad, ja tie nav tikai skaisti solījumi, tad šī ir iespēja, kā to pierādīt ar reāliem darbiem.

Jo tikai radoši un uzņēmīgi cilvēki var būt tas pamats, uz kura mēs varam balstīt savu valsti un šajā globālo izaicinājumu pasaulē nosargāt tās vērtības, kuras mums ir patiesi dārgas.

Līdz šim par savu veiksmes pamatu mums uzstājīgi ir bijis piedāvāts kas pavisam cits. Varbūt tāpēc, ka tiem, kas mums to piedāvā, radošums un uzņēmība ir kaut kas pavisam svešs?...

Seko mums