Iesaki rakstu: 
Kurš gan pēdējās trīs nedēļās nebūs dzirdējis par netaisno un nežēlīgo izrēķināšanos, par kuras upuri kļuvis savu sabiedriskā medija darbu nevainojami veicošais, lielākoties no nodokļu maksātāju naudas uzturētais Latvijas radio.
Ja nu kāds tomēr palaidis garām, īsumā atgādināšu: politisko pasūtījumu slēpti pildošā Nacionālā radio un televīzijas padome, pirms tam neizsacījusi nekādus pārmetumus līdzšinējam Latvijas radio godprātīgajam, augsti profesionālajam vadītājam, nu necaurspīdīgā, neatklātā un negodīgā pseidokonkursā viņam uzteikusi neuzticību.
Savukārt vēl siltajā vietā, pat nepakonsultējoties ar "darba kolektīvu", šī te apšaubāmā padome neizprotamu iemeslu dēļ ievēlējusi trīs citus, vēl apšaubāmākus indivīdus, kuru savukārt pilnīgi neapšaubāmais mediju pieredzes un redzējuma trūkums met melnu šaubu ēnu uz visu notikušo un iezvana sabiedriskā radio kapličas zvanu.
Sabiedriskā radio kolektīvs, latviski izsakoties, nav ar pirkstu taisīts un pret notikušo netaisnību cīnās tā, ka... Nē, nekādu streiku vai akciju - pēc divu nedēļu bubināšanas patiesības cīnītāji ir tikuši tiktāl, ka uzrakstījuši un parakstījuši (parakstītāju un jo īpaši neparakstītāju saraksts ir atsevišķas politekopsihoanalīzes vērti) prezidentam un citiem svarīgajiem cilvēkiem adresētu vēstuli.
Šajā vēstulē, kas acīmredzot iecerēta kā brīdinātāja un lietu virzītāja uz labu, spēcīgākais izteikums savukārt ir - "jo stiprākas kļūst aizdomas, ka padomes deklarētais mērķis – atrast iespējami spēcīgāko Latvijas radio vadību – nav sasniegts". Tāpēc, lūdzu, lūdzu, lūdzu, - kaut arī mēs īsti neko nelikumīgu notikušajā konkursā saskatīt nespējam, uztaisiet vienalga atkārtotu...
Kāpēc es šeit pieminu šos pietiekami labi zināmos notikumus? Tāpēc, ka tie izcili labi raksturo ne tikai tos ļaudis, kas darbojas tajā, kas mūsu greizo spoguļu karaļvalstī tiek dēvēts par sabiedriskajiem medijiem, bet arī to, ko var dēvēt par klasisko "latvisko problēmiņu".
Ar ko tad pēdējos gados ir nodarbojies tā līdzšinējā vadītāja vadītais sabiedriskais radio - ja skatīties pēc būtības?
Domāju, ka vismaz deviņas desmitdaļas tā darbinieku ar radio gandrīz izbijušo vadītāju priekšgalā būtu līdz sirds dziļumiem aizskarti, ja viņiem pārmestu - jūs, mīļie, esat cītīgi strādājuši, lai nostiprinātu viena konkrēta politiskā spēka un vienas konkrētas politiskās konstrukcijas varu.
Nu, cik zemu kritušai jābūt tai pērkamajai dvēselei, kas kaut ko tādu apgalvo, - tā viņi ne tikai atbildētu, bet patiešām arī justos līdz sirds dziļumiem. Jo viņi taču, vairāk mazāk domubiedri būdami, ir pārliecināti, ka šos pēdējos gadus tikai kārtīgi, godīgi un centīgi darījuši savu darbu un rūpējušies par sabiedrības vispusīgu informētību.
Protams, uz kaut kādiem maziem kompromisiņiem ir nācies iziet. Šo un to ir nācies nepamanīt, šo un to piegludināt, šo un to biežāk aicināt parunāties, šādus un tādus nesaprātīgos pakušināt. Bet tas, protams, tikai kopējās lietas vārdā - lai valstij būtu labi, lai sabiedrība būtu informēta, lai pats sabiedriskais medijs varētu sekmīgi strādāt.
Un, tā strādājot, viņi arī ir bijuši pilnīgi pārliecināti - kamēr mēs diezgan godīgi darām savu darbu un vienlaikus, tā sacīt, ņemam vērā arī ģeopolitisko situāciju, "tur augšā" to novērtēs un, lai nu ko, bet mūs jau nu neaiztiks. Jo mēs taču kārtīgi darām savu darbu, - par ko tad mūs aiztikt?
Kad jau pieminētā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome izsludināja savu radio vadības konkursu, kurš tagad pēkšņi ir izrādījies apšaubāms, dīvains, neatklāts, neskaidrs un tamlīdzīgi, neviens pats sabiedriskā medija augsti profesionālais darbinieks pat neiepīkstējās un šo pasākumu neapšaubīja - lai gan labi zināja gan konkursa nolikumu, gan padomē sasēdušos purnus.
Kāpēc? Jo bija taču pārliecība - ja reiz mēs sargājam sētu, bet bez īpašas vajadzības nekožam rokā, kas mūs baro, kas gan ar mums slikts var atgadīties? Bet redz, ka atgadījās - vismaz viņu izpratnē.
Kāpēc? Tāpēc, ka, kaut arī līdzšinējais Latvijas radio vadītājs un arī viņa līdzšinējie padotie ir mīlējuši vietā un nevietā pieminēt savu "sabiedrības interešu sargsuņa" lomu, šim apgalvojumam patiesībā nav bijis nekāda sakara ar realitāti.
Patiesībā Latvijas radio ir pildījis visādu, tikai ne sabiedrības interešu aizstāvja lomu, un realitātē tam ir bijusi gluži cita nenovērtējama loma - pašreizējās aizvien pieaugošās netaisnības, melu un autoritārisma sistēmas veidošanā.
Tas, kas pēdējos gados ir bijis Latvijas radio, nekādā gadījumā nav bijis sabiedriskais medijs - neatkarīgs, pret visiem pilnīgi vienādi prasīgs, principiāls, nevienam - ne "savējiem", ne "svešajiem" - nekādas atlaides nedodošs medijs ar savām skaidri definētām un visās dzīves situācijās ievērojamām vērtībām. Ar visām no tā izrietošajām sekām.
Ko šī "sabiedriskā" medija darbinieki un vadība vai nu vēstures nezināšanas vai naiva optimisma dēļ nav ņēmuši vērā, - ka jebkura netaisna, negodīga sistēma agri vai vēlu sāk vērsties arī pret tiem, kuri tai aktīvi vai klusuciešot ir palīdzējuši izveidoties, nostiprināties un attīstīties.
Būtu pašlaik runa tikai par vienu konkrētu savu vietu zaudējušu Latvijas radio valdes locekli, nebūtu vērts datora klaviatūru deldēt. Bet, protams, viens par savu izbirdināšanu no aptveres patiesi izbrīnīts "profesionālis" ir tikai tāds nieks. Būs vēl un vēl - aizvien vairāk un pamatīgāk. Kā Latvijas vēsturē ne vienreiz vien ir bijis.
Viss būs tieši tā kā vecajā labajā pusanekdotē par indivīdu, kurš priecājas, ka pats nav ne žīds, ne nēģeris, ne čigāns, ne pediņš, ne komunists, ne aizsargs, ne karikatūrists, ne vēl viss kas, un attiecīgi neredz ne mazāko jēgu iepīkstēties pret netaisno sistēmu, kad pēc viņiem atnāk un viņus aizved tālēs zilajās. Bet, kad atnāk pēc viņa paša, klasiski latviski īd par to, ka neviens, lūk, viņu, nabadziņu, neaizstāv.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
