Iesaki rakstu: 
Elites centieni uzdot 1918. gada 18. novembra republikas nodibināšanas datumu kā vienīgo īsto un pareizo ir saprotami un tiks izskaidroti vēlāk. Un tātad – kas notika Latvijā uzreiz pēc boļševiku apvērsuma Krievijā?
Lūk, ko par to saka Vikipēdija, kurai parasti uzticamies, jo esam jau pieraduši pie pūļa daiļrades:
„No 1917. gada 29. novembra līdz 2. decembrim (pēc vecā stila 16.-19. novembris) Valkā sapulcējās lielākās latviešu partijas un sabiedriskās organizācijas, kur tika apspriesta Latviešu Pagaidu nacionālās padomes nepieciešamība. Tā kā sapulcē nebija pārstāvētas minoritātes, tad organizāciju nevarēja nosaukt par Latvijas Nacionālo padomi. Tika noteikti tās galvenie uzdevumi - Latvijas Satversmes sapulces sasaukšana, autonomijas projekta izstrādāšana, Latvijas teritoriālo apvienošana, ārvalstu informēšana. 2. decembrī padome formāli deklarēja, ka līdz Satversmes sapulces sasaukšanai tā būtu vienīgā un pilntiesīgā latviešu tautas un Latvijas iedzīvotāju pārstāvētāja.
Paziņojumā ārvalstīm Latviešu Pagaidu nacionālā padome norādīja: „Ievērojot latvju tautas sensenās tieksmes pēc politiskas brīvības un autonomas Latvijas, kas jo spilgti parādījās 1905. gada atsvabināšanas cīņās, un nostājoties uz tautu pašnoteikšanās tiesību principu pamata, Latviešu Pagaidu nacionālā padome uz visstingrāko protestē pret jebkuru Latvijas sadalīšanu un it īpaši pret Kurzemes vai arī visas Latvijas pievienošanu vai kaut kādu saistīšanu pie Vācijas, un līdz ar to pasludina, ka Latvija, kurā ieiet Vidzeme, Kurzeme un Latgale, ir autonoma valstsvienība, kuras stāvokli, attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes sapulce un tautas plebiscīts.” Latviešu Pagaidu nacionālā padome (LPNP) dibināja arī pirmos diplomātiskos kontaktus, cenšoties panākt ārvalstu un jo sevišķi Antantes valstu labvēlību saviem politiskajiem centieniem.
Par LPNP valdes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zāmuēlu, par viņa biedriem Kārli Pauļuku, Jāni Rubuli, Jāni Palcmani. Par sekretāru ievēlēja Kristapu Bahmani, viņa biedriem Jāni Akurateru un Kārli Skalbi. Tika izveidotas astoņas nodaļas, kurām būtu jāatrodas Valkā, bet Ārlietu nodaļas centram — Petrogradā. Tika nolemts uz ārzemēm sūtīt delegāciju (Zigfrīds Meierovics, Jānis Čakste un Jānis Kreicbergs).”
Daži vēsturnieki 1917. gada 2. decembri uzskata par neatkarības pieteikumu, un šo datumu varētu pat traktēt kā Latvijas valstiskuma sākumu.
Kāpēc oficiālā vēsture un propaganda cenšas noklusēt savas valsts pirmsākumus? Tāpēc, ka tur parādās jēdzieni, kas viņus šausmina tikpat gauži kā pīlādža miets velnus! "Autonoma valstsvienība, Satversmes sapulce un tautas plebiscīts"... ieklausieties šajos vārdos! Kas no tā visa ir realizējies šodien? Pat plebiscīta slieksnis ir pacelts tādā augstumā, ka nebūtu pa spēkam pat ASV ar 250 miljoniem iedzīvotāju.
Varu šausmina pat pats jēdziens - Nacionālā padome, kas balstās uz vietējām padomēm... Un šīs padomes netiek veidotas pēc partiju principiem, tātad elites kontrole pār tautas gribu nav iespējama, jo šī griba tiek realizēta no apakšas uz augšu. Viegli iedomāties, kas notiktu, ja šobrīd tauta sāktu realizēt savu gribu no apakšas uz augšu, viegli iedomāties, kur atrastos liberāļi un 3% reitingu labējās partijas. Labākajā gadījumā - trimdā Briselē, sliktākajā - zem Daugavas ledus.
Vietējās padomes ir vienīgais veids, kā realizēt īstu tautvaldību, tāpēc nekavējoties tika aizstātas ar viegli vadāmo parlamentāro demokrātiju, kuras pamatos jau ieprogrammēts korupcijas vīruss. Proti, partiju uzturēšanai, vēlēšanām un reklāmai ir vajadzīga nauda, ko dod partiju sponsori - partijām tā jāatstrādā, pieņemot lēmumus, kas visbiežāk nav tautas interesēs. Tā rodas noslēgts aplis, no kura nav izejas - ar katru soli vara attālinās no tautas, sasniedzot to šodienas absolūti amorālo stāvokli, kad cilvēki izvēlas balsot par "mazāko ļaunumu", vairs nemaz nejūtot visa notiekošā patoloģiskumu.
Latvijas partijas ar to 250-500 biedriem ir ne vairāk kā vēlēšanu ekonomiskās apvienības naudas maisu interešu realizācijai - reālās pārstāvniecības tautā nav, jo visas partijas kopā nepārstāv pat 0,5% no valsts iedzīvotājiem. Ja tā izskatās latviešu demokrātija, tad Franko ar Hitleru vēl bija forši puiši.
Kāda ir izeja?
Pavērot vēsturi un dažādu tautu tradīcijas- skandināvu altingu vai tos pašus tuaregus, no kuriem bāleliņi varētu daudz , daudz mācīties. Tuaregu cilšu padomes un pārvaldes sistēma ir nemainīga tūkstošiem gadu un nodrošinājusi viņiem izdzīvošanu ļoti skarbos apstākļos, kad nepareiza lēmuma cena ir nāve. Svarīgus jautājumus izlemj, izvirzot reģionālos cilšu pārstāvjus, kuri savukārt izvēl vecajo padomi. Katram reģionālajam deputātam plecā karājas AK, kas garantē godīgas vēlēšanas un cilvēka cieņu - šādos apstākļos vietējā cimdara darbība nav iespējama. Savukārt ietekmēt vecajo padomi nav iespējams - ko var piedāvāt 80 gadus vecam tuaregam apmaiņā pret viņa godu?
Situāciju sarežģī tas, kas latvieši nav tuaregi un ar valstiskuma un neatkarības stāžu ir švaki - pārāk daudzi uzķērušies uz nedabīgā patēriņa filozofijas āķa un materiālās lietas stāda augstāk par morāli. Nacionālā kopprodukta augums nav nekas, ja ir cilvēki, kuri nespēj garantēt saviem bērniem skolas pusdienas, un tauta emigrē, jo nespēj pārtikt no algas. Tauta ir slima, ja nespēj parūpēties par ikvienu sava organisma šūnu. Tautsaimniecība nav pašmērķis un skaitļi, kurus braši raportēt Briseles salašņu priekšā, bet līdzeklis nodrošināt mums visiem cilvēka cienīgu dzīvi savā zemē! Mēs esam komūna, kas deleģējusi šaubīgiem tipiem pārstāvniecību un komūnas grāmatvedību, un šī saujiņa blēžu iedomājušies sevi esam svarīgāku par mums? Ir jāaiziet šai saujiņai, nevis mums jārāpjas Ryanair lidmašīnās uz Angliju!
Ko darīt nākošajās vēlēšanās 2018. gadā?
Situācija ir ļoti smaga, tuvojas recesija, kas smagi varētu skart visu pasauli un īpaši smagi - Austrumeiropu, nekādu zāļu pret to nav, jo kontroli pār eiro valūtu realizē Brisele un FRS.
Tas nozīmē, ka nāksies vēlēt "krīzes Saeimu", kurai būs, visticamākais, jāstrādā ekstremālos apstākļos. Tāpēc ir ļoti svarīgi, kādi cilvēki tur iekļūs. Saprotams, ka liberāļu atrašanās Saeimā garantēs to, ka viss krīzes smagums tiks uzlikts uz iedzīvotāju pleciem, bet bankas un tās apkalpojošie bandīti - glābtas. To neapstrīdami apliecina iepriekšējā krīze.
Situācijas traģikomisms ir apstāklī, ka visā politiskajā spektrā ir tikai liberāļi - tiek pieteikti "jauni spēki" kā "Jā", "Par", "JKP" un citi spīdīgi mānekļi, lai dotu iespēju visām sen bankrotējušajām LGBT personālijām no "Vienotības" atkal sagrupēties ap sili. Cerams, ka LV iedzīvotājiem pietiks prāta izslēgt viņus no vēlēšanu procesa. Tāpat bez ierunām ir izslēdzama "Saskaņa", VL-LNNK un ZZS...
Īpaši pretīgi šajā paketē izskatās VL, jo nacionāļus, vērtējot pēc viņu balsojuma Saeimā, varētu uzskatīt par totalitāru geju sektu - viņi paraksta LGBT sagatavoto Stambulas konvenciju, paraksta vārda brīvību ierobežojošus Satversmes grozījumus, bet savā 25 gadus ilgajā varas periodā nav pieņēmuši pat vienu lēmumu, kas mēģinātu uzlabot tautas stāvokli un pasargāt to no lielkapitāla varmācības.
Rezumējam - partiju sistēma Latvijā un pasaulē ir bankrotējusi. Balsot par mazāko ļaunumu ir amorāli un neefektīvi. Atliek mēģināt atdzīvināt tautvaldību Latvijā, vēršoties pie LR Satversmes punktiem, kurus nozagusi tautai 4. maija republika - proti, pie punkta, kurš vēsta, ka uz Saeimu var tikt izvirzīti arī individuāli, bezpartejiski deputāti, kurus nesaista partijas "disciplīna", "koalīcijas" normas un citi antikonstitucionāli jaunievedumi. Un tad nebūs iespējama demokrātiskās valstīs neiedomājama situācija, kad absolūtais vairākums LR iedzīvotāju neuzticas Saeimai, valdībai un partijām. Protams, ka neuzticas, jo ir balsojuši nevis "par", bet "pret". Pret lielāko ļaunumu, nevis par gudrāko, uzticamāko un respektablāko.
Bezcerīgās situācijās var sākt ar mazumiņu - pietiek Interneta vidē (varbūt der pat šaubīgā "Mana balss") izveidot virtuālu komūnu - vēlētāju apvienību XY, kas par savu vienīgo mērķi izvirza 1922. gada Vēlēšanu likuma atdošanu tautai, tiesības izvirzīt bezpartejiskus, reģionālus kandidātus un veidot reģionālās padomes. Ja visi, kuri neredz nekādu iespēju balsojot par esošajām partijām, uzlabot un glābt valsti, nobalsotu par šo vēlētāju apvienību, tad XY noteikti dabūtu nomācošu pārākumu 2018. gada Saeimas vēlēšanās, spētu atgūt oriģinālo, komunistu nolaupīto Vēlēšanu likumu un reāli mainīt lietu kārtību valstī.
Protams, ka uzdevums ir ārkārtīgi grūts, jo pret tautu un XY nostātos visa Sorosa nauda, LGBT un banksteru blīvās rindas, bet mūsu ir par 99,5% vairāk. Mēs varam atcerēties un atgūt to pleca sajūtu, kad bijām viena tauta 1991. gadā, tikai šodien mēs esam daudz gudrāki un savu nākotni neuzticēsim globālistu kontrolētām partijām un ideoloģijām. Ir laiks savai, Latvijas, ideoloģijai!
Par no globālistiem un augļotājiem brīvu Latviju!
Pārpublicēts no tvriga.com
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
