Iesaki rakstu: 
Patiesi, Latvijā varētu būt visai padaudz cilvēku, kas nesapratīs priekšvēlēšanu debates, ja tās notiks tikai latviešu valodā. Katru dienu vairākus no viņiem redzu kur pagadās novietojam mazlitrāžas automašīnas ar svešādām numura zīmēm, ar lielu kantainu somu ieejam iestādījumos un drīz vien ar to pašu tarbu skrienam laukā. Redzu viņus ar elektriskiem gājējdrāžiem traucamies pa ietvi tā, it kā es būtu neredzams. Tāpēc neturiet ļaunu prātu uz Latvijas televīziju, kad jums šķiet, ka tā jūs neredz. Varbūt tā steidz izpildīt kādu pasūtījumu, kam nedrīkst ļaut atdzist.
Nē, labi, esmu sastapies arī ar tiem īpašajiem, ar brīvo gribu neapveltītajiem tumsoņiem, kuriem ceturtās varas pārstāvju ieskatā ir jāskatās rus.lsm.lv piedāvātais saturs, jo tas viņiem sniegs vienīgo pareizo, vienīgo valstisko vēstījumu. Pavisam nesen taču audiencē pie prezidenta visa LSM brigāde unisonā skandēja, ka jābūt vienotam vēstījumam. Latvijas valstij nepieciešams savs propagandas kanāls krievu valodā! Tad, lūk. Tiem pašiem tumsoņiem arī īpaši tiek atvēlētas veselas četras priekšvēlēšanu debates krievu valodā. Vienīgais, ka man kaut kā neticas, ka tie tumsoņi tās debates baudīs.
Lieta ir tāda, ka tas tomēr prasa zināmu inteliģences pakāpi – noskatīties Latvijas televīzijas, teiksim, ziņas. Spēja divdesmit minūtes nosēdēt televizora priekšā un neuzvilkties par blēņām, ko jums tur mēģina iegalvot, un manieri, kādā tas tiek darīts, — tas nav nieks. Un ar tādu inteliģences pakāpi nedz es, nedz manis novērotie pretvalstiski noskaņotie elementi nav apveltīti.
Tāpēc visdrīzāk, ka LSM krievu variants tomēr runā par un ar maķenīt izredzētāku publiku. Un tas, ko viņi šai jau zināmā mērā integrētajai publikai mēģina pateikt — galu galā jums ir jābūt diezgan integrētam vai vismaz tērētam, lai izvēlētos skatīties tieši atklātos gatavinātājus LSM — viņi mēģina pateikt, ka integrācijas procesu var neturpināt — jūtieties kā mājās, cienītie! Ir gan ziņas jūsu mēlē, gan arī, redz kur, "priekšvēlēšanu debates"! Paskat, mēs pat aborigēnu pārstāvjus iedrošināsim runāt jūsu valodā. Protams, tas izskatīsies mazliet komiski, un viņi izklausīsies mazliet pastulbi, jo īpaši uz krievu valodā runājošo politiķu fona, bet ko tu nedarīsi integrācijas vārdā!
Fui, nē, atvainojos, debates taču nav domātas integrācijai. Olga Dragiļeva, mana mīļākā Delfu žurnāliste, kura, kad pēdējoreiz viņu klausījos, vēl nebija iemācījusies konjugēt latviešu valodā, tviterī raksta šādi: “Debašu loma nav integrēt sabiedrību, bet izglītot par notiekošo un sniegt informāciju.”
Pareiz’ ir. Ja nav iedota nauda, kas iezīmēta ar vārdu “integrācija”, tad pasākums nevar būt integrējošs. Integrācija normāli izpaužas tā, ka ir uzrakstīts daudzmiljonu projekts, kuru vada jūsu sieva vai vismaz drauga mīļākā. Tad iekārto biroju, noalgo sekretāres, sapērk faksa aparātus un visu pārējo, kas vajadzīgs. Visbeidzot, kad naudas palicis tik maz, ka neviens ar jums vairs nedraudzējas, tad rīko pasākumus, uz kuriem cilvēki brīvprātīgi piesakās, kad viņi aiz gara laika grib integrēties. Katru nedēļu tad tu nāc uz tiem pasākumiem, un tevi tur stundu integrē. Beigās dabū sertifikātu, ka esi integrēts. Pēc tam ar šo sertifikātu var iet skatīties rus.lsm.lv.
Dragiļeva gan nav vienīgā, kas domā, ka priekšvēlēšu debates izglīto un sniedz informāciju. Tas ir Latvijas jaunāko laiku apgaismotajās aprindās ļoti izplatīts priekšstats par politisko procesu. Saskaņā ar viņu pārliecību politiķi ir kā tādas ielasmeitas, kurām nepieciešams dot platformu labumu izrādīšanai. Jūs tiekat informēts par piedāvājumu. Kā teiktu vēl viens jaunā kaluma politiskais alfabēts, SEPLP loceklis Jānis Eglītis, sabiedriskais pasūtījums tikai paredz, ka jums tiek atspoguļots vēlēšanu process. Atspoguļotājs Eglītis tādējādi arī izslēdz ideju, ka politika vispār ir jelkāda interešu sadursme un nepārtraukta salāgošana nebeidzamā sarunā sabiedrībā, kuru sabiedriskie mediji varētu tā kā veicināt.
Jūs domājāt, ka debatēs politiķi varētu kaut mazliet pamainīt savu pozīciju, izdzirdēdami citus redzējumus? Nebūsim naivi, draugi. Nē, politika ir tas, ko dara, lūk, šie te trakie, bet ceturtā konstitucionālā vara tos tikai apgādā ar publicitātes pakalpojumu. Kas esat jūs? Jūs esat skatītājs. Nu, un vēlētājs. Jūs varat izvēlēties gatavu produktu. Vienu despotu vai otru. Mums nav jānodrošina, ka šie te despoti kaut kā sarunātos, ka tā vispār būtu saruna. Visi ejam uz pilnu banku. Pilnīga uzvara un uzvarētāja programma. Tāpēc nav nekādas vajadzības, lai notiktu demokrātiska saruna vietējo aborigēnu valodā. Ne viņi jūs klausīsies, ne jūs viņus. Galvenais – savākt savu ciltsbrāļu balsis, lai gan "dūres" varbūt būtu precīzāk.
Jūsu valstī var sarīkot arī debates pavisam svešā valodā, un tajā izskanēs amizanti priekšlikumi, kas attiecas uz jūsu kopienas nākotnes pārvaldi, bet tā nav liela bēda. Jūs taču esat skatītājs. LTV madāmas neinteresē nedz jūsu kritika, nedz arī jūsu politiskie uzskati. Jo galvenais ir atspoguļot. Kā tagad pieņemts teikt par valsts finansētu mediju darbību — nepatīk, neskatieties. Nav taču obligāti jāskatās. Dodiet naudu un aizveriet mutes. Jo šitais ir redakcionāls lēmums.
Pārpublicēts no jazepsbasko.lv
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
