Līdzšinējās un tagadējās Saeimas, valdības un nozaru administratori apzināti iznīcina vēstures zinātni Latvijā
Ineta Lipša08.03.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Es atsakos no balvas „Gada vēsturnieks Latvijā”. Jo – metaforās runājot – ir kritis pēdējais piliens.
Vārdu sakot, manuprāt, tāpat kā vēsturiskās spēlfilmas un seriālus, dažādus raidījumus un populāros rakstus par vēsturi, arī šo nomināciju “Gada vēsturnieks” cilvēki parasti uztver kā tādu apliecinājumu, ka vēstures izpētē, citējot klasiķi, “mēs ejam stāvus gaisā”. Galu galā vēsturnieku konsultantu atrast var, kaut kādus vecus rakstu galus par tēmām atrast var utt. Bet tam, ka “atrast var”, ir iluzors sakars ar vēstures zinātni.
Es nevēlos izlikties, ka Latvijas valstī ar vēstures zinātni viss ir kārtībā; es nevēlos turpināt uzturēt to ilūziju, ka Latvijas politiķi nodrošina valsts finansējumu, lai vēsturnieki strādātu, pētot Latvijas pagātni.
Parasti balsotāji redzējuši izdotās grāmatas. Man tās pagājušajā gadā bija divas – “Latvijas Bankas vēsture, 1922–1940” un “Viena. Grozāmo sarakstu slazdā: sieviešu politiskā vēsture, 1922–1934”. Ne viena, ne otra nav tapušas, pateicoties lieliskajam – pēdiņās – finansējumam, ko deputāti un ministri ir atvēlējuši – precīzāk būtu teikt: noskauduši – Latvijas vēsturei un kopumā – humanitārajām zinātnēm Latvijā.
Vēstures izpēte drīzāk nenotiek nekā notiek. Bet ilūziju par to, ka vēstures izpēte notiek, uztur politiķu organizētās publiskās diskusijas, kurās piedalās arī vēsturnieki un runā par jebkuru tēmu, ko politiķi piedāvājuši. Visi diskusiju dalībnieki parasti apliecina: jā, jā, mums vajag pētījumus par okupācijas laiku 20. gadsimtā, mums vajag par iepriekšējiem gadsimtiem.
Tā dedzīgā gaisotne it kā paredz, ka kaut kur otrajā plānā vēsturnieki katru darbadienu to vagu dzen uz priekšu – katrs savā laika periodā, katrs savā tēmā utt., kā tam normāli vajadzētu notikt. Bet – Latvijas valstī tā otrā plāna vienkārši nav! Karalis ir kails!
Saeimas un valdības un ministriju jeb nozaru administratori Latvijas valstī ir izveidojuši tādu zinātnes sistēmu, ka tā neapmaksā zinātnieku ikdienas darbu ne viduslaiku vēstures, ne agro jauno laiku vēstures, ne jauno laiku vēstures, ne 20. gadsimta vēstures izpētē!
Es teiktu pat vairāk – līdzšinējās un tagadējās Saeimas, valdības un nozaru administratori apzināti iznīcina vēstures zinātni Latvijā. Jo – kā citādi vērtēt faktu, ka Latvijas Zinātnes padomes administrētajā pēdējā zinātnisko projektu konkursā finansējumu izpētei piešķīra tikai 7% no iesniegto projektu skaita?! Tas turpinās jau gadiem.
Un – ko tas nozīmē dzīvē? Piemēram, to, ka Latvijas vēstures institūtā pēdējos gados ir atlaista virkne vēsturnieku! Ja kādam šķiet, ka mēs ikdienā uz priekšu dzenam pagātnes izpētes vagu viduslaikos, agrajos jaunajos laikos, jaunajos laikos un jaunākajos laikos, respektīvi, pētām pagātni no brīža, kad šeit parādījās rakstītie vēstures avoti, līdz valsts atjaunošanai 1991. gadā, tad – ziniet, ka nekas tāds nenotiek!
Nupat, beidzot institūts izdeva 20. gadsimta Latvijas vēstures 3. un 4. sējumu; no 1944. līdz 1964. gadam – 20 gadus pēc otrā sējuma, kuru izdeva 2003. gadā! Vai mums būtu vajadzīgs 5. sējums par laiku no 1965. gada līdz 1985. gadam un līdz 20. gadsimta beigām? Man vajag! Vai vēsturnieki strādā, lai to izpētītu un uzrakstītu? Nē!
Latvijas politiķu rīcība liecina, ka Latvijas valsti viņi uzskata par nabagmāju, kas – lai tā nesabruktu pavisam – nedrīkst atvēlēt regulāru finansējumu, kas nepieciešams fundamentāliem pētījumiem. Proti, tādiem pētījumiem, kuriem vajag daudz vairāk nekā trīs gadus un vajag pilnas slodzes atdevi.
Nominācija ir devusi man iespēju publiski aicināt nošķirt ilūziju no īstenības – nošķirt vēstures komunikāciju no vēstures zinātnes.
Kā saka, esmu to izmantojusi.
Seko mums 
Valsts amatpersonas īpaši jau vēlēšanu laikā daudz runā par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, palīdzību uzņēmējiem, tiesiskumu un tā tālāk, un tā joprojām. Praksē gan mēdz būt citādāk, un valsts iestāžu vērsanās pret mani, manas ģimenes locekļiem un manis vadīto uzņēmumu liecina, ka realitāte var līdzināties absurda lugai.
Konkrētā piemērā – Balvos. 2022.gada oktobrī uz ceļa, kuru kā taisnāko vairāk nekā 30 gadus lieto mazdārziņu īpašnieki, bez brīdinājumiem tika nostiepta ķēde, kurā par laimi nelaimē ar salīdzinoši lēnu ātrumu (ap 15 km stundā) ietriecās motocikla vadītājs kurš guva nopietnas kakla traumas.
Vēlos Jūs informēt, kas notiek Valmieras policijā un prokuratūrā.Jau neskaitāmas reizes pēdējo pāris gadu laikā tiek ierosinātas krimināllietas par izvarošanu. Tiek aizturēti cilvēki, kuri pēc pāris mēnešiem tiek atbrīvoti. Bet tajā pašā laikā cietušās personas saņem no valsts atlīdzību, kas paredzēta cietušām personām
Pirms vairāk nekā desmit gadiem politiskajā dienaskārtībā pirmoreiz nonāca jautājums par Latvijas sabiedrisko mediju apvienošanu. Toreiz Latvijas Radio iestājās pret to, jo apvienošanās sākotnējais ambiciozais plāns toreizējā resursu trūkuma situācijā bija nerealizējams, savukārt apvienošanās, neieguldot nepieciešamos finanšu līdzekļus attīstībai, solīja vairāk risku nekā ieguvumu. Procesa virzītāji aizrautīgi runāja par sinerģiju, kas veidosies apvienotajā medijā, tajā pašā laikā nespējot kliedēt bažas par to, vai:
Pirms ejam tālāk, ir jāuzsver, ka sazvērestības teoriju patiesums šeit nav būtisks. Vārdu savienojums “sazvērestības teorija” sākotnēji nenozīmē, ka šī teorija pauž nepatiesību, vien to, ka tā apraksta vairāku spēlētāju sazvērēšanos. Taču skaidrs, ka mūsdienās šim vārdu savienojumam ir negatīva konotācija — ar to apzīmē stāstus, kurus publiskajā telpā nav pieņemts uzskatīt par patiesiem.
16.martā Ogres muzejā notika pasākums “Demokrātijas akadēmijai”. Tā ir programma, kuru par dažādu fondu, tostarp Sorosa fonda “DOTS”, naudu īsteno vairākas biedrības. “Akadēmiķi” apmeklēja muzeju, bet “aizmirsa” par to samaksāt.
Uzstādījums, ka, pirms nav veiktas reformas, veselības aprūpes budžetu ir racionāli papildināt vien tehniski, vedina minēt, vai tiešām valdība sāk cīņu ar lielāko šķērsli nozarē, proti, hroniski samilzušo administratīvo vājumu. Gadiem ilgi Nacionālais veselības dienests un Veselības ministrija apzināti vairījušies veikt reālu pārraudzību, cik lietderīgi ārstniecības iestādes izmanto piešķirtos līdzekļus, kas paredzēti deleģēto valsts pārvaldes uzdevumu izpildei, lai sniegtu iedzīvotājiem valsts nodrošinātos veselības aprūpes pakalpojumus. Ja tiks īstenota reāla padotība, iestādes riskēs aizskart medicīnas establišmenta intereses.
