Iesaki rakstu: 
Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze, klimata krīze, jauniešu mentālās veselības krīze, ekonomikas krīze… Taču, manuprāt, mums patiesībā ir tikai viena, galvenā un svarīgākā krīze – un tā ir attiecībās.
Es savā profesijā ar to saskaros diezgan jūtami. Naids vai vismaz nepatika pret problēmbērniem ir plaši izplatīta mūsu sabiedrībā un sastopama arī profesijās, kur strādā ar viņiem (varbūt pat tur visvairāk). Bērns, kam vajadzīga drošāka klase vai prasmīgāka skolotāja, ir ģimenes problēma. Vai izlaistība. Vai diagnoze.
Pusaudzis, kurš aug bez vīriešu klātbūtnes, nespēj ieraudzīt savu vietu dzīvē un taisa mēslus, ir mammas problēma. Vai gēni. Vai narkotikas. Vai ko tad tur vispār var gribēt, un tā jau nav atrisināma problēma.
Ja nu galīgi striķi trūkst, tad šie bērni kļūst par policijas, sociālo dienestu, psihiatrijas un citu institūciju problēmu. To sāk risināt multi-institucionāla sadarbības komanda. Risinājumam ir nepieciešama daudzdimensionāla, kompleksa pieeja (vislabāk kāda struktūrfonda ietvaros) un desmit nodrošinātas psihologa konsultācijas. Bet galvenais, protams, ir prevencija, lai līdz tam nemaz nenonāktu… Tikmēr tas bērns, kas līdz tam ir nonācis, nekad īsti nekļūst par mūsu problēmu. Tādā ziņā, ka personiski.
Bet bezpersoniskas institūcijas nekad neatrisinās personisku attiecību problēmas. Es dziļi esmu pārliecināts, ka visam šim pamatā ir attiecību plaisa. Kādas ir sabiedrības attiecības ar ģimenēm, kas prasa no mums vairāk, jo pašas netiek galā? Ar pusaudžiem, kas mums pretojas pat tad, kad mēs vēlam tiem labu? Ar bērniem, kas nav mūsējie, vai kuri nav pierakstīti mūsu pašvaldībā, vai kuriem nav piešķirts atbalsta pasākumu kods. Vai kurus vecāki nav laikus aizveduši pie labiem speciālistiem un par spīti MK noteikumos ierakstītajam nav iemācījuši lasīt un mācīties, un uzvesties, un cienīt pieaugušos, un būt patriotiski noskaņotiem, un celties uz skolu no rītiem priecīgiem, ar izpildītiem mājasdarbiem …
Vai mēs to redzam kā ģimenes atbildību, kurā mēs varam iesaistīties kā institūcijas un eksperti likumā noteiktajās kārtībās. Mācot. Sodot. Ierobežojot.
Vai arī mēs bērnus redzam kā mūsu kopienas, sabiedrības atbildību, kur klasē haju sacēlušais, neuzvedīgais bērns vai parka stūrī ar sliktiem nodomiem paklīdušais tīnis nav tās vienas vientuļās mammas, bezatbildīgā tēta vai kaut kādas mītiskas neesošās atbalsta sistēmas, bet arī mūsu dalītā vaina un problēma.
Un tad mēs to arī līdzdalām personiski.
Ienīst vai noniecināt var tikai to, ar kuriem nav personisku attiecību. Mūsdienās mēs aizvien vairāk pārvēršam cilvēciskas nodarbes institūcijās, kurās attiecības kļūst aizvien neiespējamākas.
Bērnus audzina skolu institūcijas ar lielām klasēm, kuras mēs mēģinām padarīt aizvien lielākas.
Palīdzību sniedz institucionalizēti sociālie dienesti, kuru kapacitāte ir vienmēr tikai audzējama.
Bērnu pieaugšanas problēmām mēs aizvien atbildam ar aizvien pieaugošiem kvantumiem medikamentu, kas neprasa nekādas personiskas attiecības.
Un pat psihoterapeitiskais atbalsts – sabiedrības pēdējais, profesionalizētais tuvo attiecību bastions, kas mēģina kompensēt pašķīdušās radniecības, reliģijas un citu kopienu struktūras – kļūst masveidīgi štampēts visiem pēc kārtas, dienestu noteiktajos skaitos un formās, atbilstoši virspusēji un tehnokrātiski.
Kā nepazaudēties šādā laikā un pašam nekļūt vēsam un atsvešinātam kā sociālo tīklu algoritmam?
Šodien mēs svinam Lieldienas. To stāsta centrā ir milzīgs paradokss. Kāds, kuru visi atmetuši, pazemojuši, nogalinājuši un aizmirsuši, pēkšņi ienāk atpakaļ dzīvē. Un kļūst par šīs dzīves lielāko notikumu. Kā tas varēja notikt?
Atgādināšu, ka Jēzum pirms soda izpildes bija iestājusies attiecību krīze – aizbēguši draugi un mācekļi, sekotāji atsekojuši, atbalstītāji kancelējuši. Viņa atgriešanās arī nenotika caur institūciju atbalstu – tās viņu drīzāk nogalināja. Bet Viņš atgriezās caur ļoti dzīvām, ļoti īpašām un ļoti personiskām attiecībām ar kaut ko lielāku un augstāku.
Domāju, no šī mūsu kultūras tūkstošiem gadu nestā stāsta mēs šodien joprojām svinam divas lietas.
Apziņu, ka cīņa par dzīvi nekad nebeidzas: mēs nekad nezinām, kurš pazudīs un kurš dzīvē atgriezīsies, un bieži tieši visvairāk norakstītie piedzīvo spilgtākās augšāmcelšanās epizodes.
Un to, ka mēs varam izdzīvot tumšākos kritienus un dažādākā veida nāves, kamēr esam dzīvās, personiskās attiecībās ar ko augstāku un lielāku par sevi. Ideju, mērķi, pārliecību vai ticību. Bet kaut ko tiešām svarīgu, ārpus mūsu mazās ikdienas pasaules un ierobežotās uztveres esošu.
Tieši to ietver senais Lieldienu sveiciens, kuru cilvēki simtiem gadu ir teikuši viens otram šajās dienās: “Kristus augšāmcēlies” – lai izdodas izveidot un pieredzēt tādas attiecības, kuras palīdzēs izdzīvot un nest labāku dzīvi arī citiem.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
