„Liepājas metalurgs”: kurš un par ko vainīgs. X daļa: administratora Velmera versija

Iesaki rakstu:

- Skatoties uz to, kas tagad notiek ap Liepājas metalurgu, ir divi jautājumi: kāpēc notika tā, kā notika, un kas tad ir vainīgs? Biežāk dzirdētā versija, ka jums bija svarīgi tikai vairāk nopelnīt, izvēlējāties to pircēju, kas varēja uzreiz samaksāt un īpaši neinteresēja, kas notiek tālāk. Kādos jautājumos jūs kā maksātnespējas administrators bijāt neatkarīgs savos lēmumos, un kuros jūs bijāt atkarīgs no lielajiem kreditoriem?

– Nav atšķirības no procesa. Jebkurā procesā ir atkarīgs no kreditoriem. Mantas pārdošanas plānu jebkurā procesā nosūta visiem kreditoriem. Es sagatavoju mantas pārdošanas plānu, kurā es paredzu, kādā kārtībā es pārdodu mantu, un tad kreditori var izteikt iebildumus – visi, gan lielie, gan mazie kreditori. Atkarībā no iebildumiem es tos ņemu vērā, neņemu vērā, norādu argumentus, kāpēc ne. Es neteiktu, ka tā ir nestandarta situācija. Šajā gadījumā, ņemot vērā, ka lielākā daļa - 98% mantas bija ieķīlāta, noteicošā loma bija nodrošinātajiem kreditoriem, kreditoriem, kuriem ir ieķīlāts, - tie ir Citadele, SEB banka un Valsts kase. Līdz ar to man ar viņiem kā nodrošinātajiem kreditoriem ir atsevišķi jāsaskaņo mantas pārdošanas veids. Es varēju izvēlēties pārdot izsolē pa lielam, likums paredz pārdošanu izsolē, ja nav vienošanās, ka var pārdot citādāk. Nodrošinātajiem kreditoriem mēs paredzējām mantas pārdošanu, un kreditori nav cēluši iebildumus. Pārdošana bez izsoles jeb pārdošana - tā kā es izvēlējos taisīt konkursu, tad tas ir jāsaskaņo ar visiem kreditoriem.

- Kāpēc konkurss, nevis izsole?

– Es tagad arī darītu tāpat. Pirmkārt, ir sarežģīti, ja grib pārdot uzņēmumu kopumā nevis sadalīt pa ēkām, pa molekulām, tad izsolē ir grūti pārdot. Likums it kā paredz, ka uzņēmumu var pārdot izsolē līdzīgi kā nekustamo mantu, bet problēmas ir tādas, ka tad pāriet arī atsevišķas saistības, teiksim, darbinieki, darba līgumi, līgumi ar pakalpojumu sniedzējiem – Latvenergo, Latvijas gāze. Būtībā būtu nepieciešams, lai uzreiz varētu turpināt darbību. Likums nenosaka, ka automātiski kaut kas pārjaunojas, it kā paredz, bet mehānisma nav. Tāpēc vispareizākais ir pieņemt šo pārdošanas veidu bez izsoles, rīkojot konkursu. Otrs apstāklis – izsoles gadījumā es nekādi nevarētu vērtēt pircējus, kas atnāk, tas arī nosola. Izsolē cena arī būtu krietni mazāka, jo pircējam būtu grūti, pat neiespējami iepazīties ar uzņēmumu. Lūk, pirmais, kas man bija jāsaskaņo ar kreditoriem, bija pārdošanas veids – gan ar nodrošinātajiem, gan arī, izsūtot mantas pārdošanas plānu visiem citiem.

- Neviens neiebilda, ka nenotiek izsole?

– Manuprāt, nē, bet es baidos sameloties. No lielajiem noteikti ne.

- Kas maksāja Prudentai – jūs vai...

– No atgūtajiem līdzekļiem.

- Tātad jūs? Tad iznāk, ka kreditori apmaksāja?

– Nu, precīzi – no parādnieku naudas, bet pēc būtības - jā, kreditoriem par šīm izmaksām samazinās atgūtās summas. Pēc likuma vispirms sedzas izmaksas un pēc tam kreditoru prasības, tāpat kā administratora atlīdzība sedzas no sākuma, tad izmaksas un tad kreditoru prasības.

- Kas pieņēma lēmumu, ka jāpiesaista Prudentia?

– Pirmām kārtām, arī tur bija konkurss, skaistumkonkurss priekš Prudentias. Bija pavisam pieci pretendenti. Prudentiai bija kaut kādas priekšrocības tāpēc, ka tā tajā procesā bija jau iepriekš, jau zināja uzņēmumu vairāk vai mazāk. Laika grafiks bija īss. Tā zināmā mērā bija priekšrocība, bet ne noteicošais. Jo bija šis skaistumkonkurss, kurā galvenais bija cena par šo pakalpojumu.

- Kas vēl piedalījās?

– Piedalījās privātbaņķieri, arī auditoru kompānijas lielākās, ja nemaldos, trīs ārvalstu un privātbaņķieri līdzīgi kā Prudentia. Es nesaukšu, jo tas bija nosacīti privāts konkurss un varbūt tās negrib, ka es nosaucu.

- Prudentiai bija zemākā cena, vai arī vērtējāt pēc viņu pieredzes?

– Man svarīga bija zemākā cena un spēja ātri uzsākt mantas pārdošanas procesu, jo decembrī bija pasludināta maksātnespēja, man ir pēc likuma divu mēnešu laikā jāizstrādā mantas pārdošanas plāns, līdz ar to man bija svarīgi, kurš no viņiem arī spētu, jo man, izstrādājot mantas pārdošanas plānu, jau ir jābūt skaidrībai, teiksim, ja ir skaistumkonkurss, tad kā tas noritēs. Tie bija galvenie priekšnosacījumi.

- Cena varbūt kādam bija zemāka?

– Nē.

- Tas bija jūsu lēmums vai kreditoru?

– Es rīkoju konkursu, pieņemu lēmumu, kreditori to akceptē vai nē.

- Vai bija kāds spiediens, lai ņem tieši Prudentiu?

– Nē.

- Tātad galvenais bija zemākā cena un spēja...

– ... ātri organizēt procesu.

- Ko īsti Prudentia darīja, un kas tai noteica šīs funkcijas?

– Funkcijas lielākoties bija atrunātas līgumā.

- Funkcijas tātad nāk no jums?

– Jā.

- Kas tur bija rakstīts, kas viņiem jādara?

– Pa punktiem neatcerēšos no galvas, bet galvenais uzsvars bija rīkot šo starptautisko tenderi, tam jābūt noteikti starptautiskam, noteiktā laikā bija jāizsūta piedāvājumi potenciālajiem pircējiem, jāizveido tā saucamā starptautiskā datu istaba, lai jebkurš pircējs varētu attālināti iepazīties ar uzņēmuma finanšu informāciju. Tad bija jāizstrādā metodika, kādā veidā tiks vērtēti pircēji no viņu piedāvājumiem. Netipiski maksātnespējas procesam Prudentia kā finansisti izvērtēja pircēju finanšu piedāvājumus, gan arī man un kreditoriem sniedza papildu informāciju par pircējiem, pareizāk – viņi sniedza man, un es sniedzu kreditoriem. Viņi gatavoja atskaites par visiem pretendentiem, nodrošina sarunas ar pretendentiem, ne jau vienpersoniski, ar mani kopā. Visās sarunās ar pretendentiem piedalās arī viņi. Tie bija galvenie uzdevumi.

- Prudentia tika galā ar saviem uzdevumiem?

– Pēc manām domām jā. Tās varbūt ir sekas, kāpēc ir tā, kā ir šodien, ka pārdošanas termiņš bija īss – pusgada laikā jāpārdod, nosaka likums. Otrs – katru mēnesi ir izmaksas. Tas viss spieda mūs īsā laikā apkopot, īsā laikā uztaisīt – bija tā kā trīs posmos šie piedāvājumi: nesaistošie piedāvājumi, pēc tam saistošie piedāvājumi, no kuriem izvēlējāmies labākos. Līdz ar to šajā īsajā termiņā viņi rīkojās profesionāli, man nekādu iebildumu par viņu darbu noteikti nebija. Turklāt, ko neviens nemana, bet kas ir būtisks apstāklis, ka lielākie kreditori ir trīs, un, ja ir trīs galvas, tad katra galva domā citādāk, visu laiku ir jādomā, kā panākt kaut kādu kompromisu, kādu pareizāku risinājumu, kā pēc piedāvājumiem strukturēt darījumu. Tas, starp citu, arī bija Prudentias darbs pēc tam strukturēt līdz galam pašu darījumu. Viņu darbs nebeidzās ar pretendentu atlasi, bet līdz pat pieņemšanas-nodošanas akta parakstīšanai. Viņi piedalījās arī pie paša darījuma slēgšanas.

- Vai pretendenti bija arī kādi no Rietumiem vai tikai no Austrumiem un vietējie?

- Saistošo piedāvājumu neiesniedza neviens no Rietumiem. Bija viens pretendents, viņš tā kā bija otrais, varbūt atceraties, viņš arī publiski sevi nosauca, viņa uzņēmums formāli bija no Rietumiem, bet tāds īsti Rietumu metalurģijas uzņēmums neviens saistošo piedāvājumu neiesniedza. Interesenti bija, bet līdz piedāvājuma iesniegšanai netika.

- Kas ir piedāvājums?

– Tas, ir kad tu jau pasaki: es pirkšu par tādu cenu, un faktiski no tās vairs nedrīkstētu atkāpties. Procesā bija ļoti daudz, līdz nesaistošo piedāvājumu iesniegšanai, bet īīstenībā jau arī nesaistošos piedāvājumus iesniedza tikai padsmit pretendenti. Bet interesējās daudzi – pat no Ķīnas, bet jāsaprot potenciālais pircējs, Ķīna vispār lēmumus pieņem ilgi. Tas saspiestais termiņš – ne visi ar to ir mierā un var iespiesties.

- Bija vēl kāds bez Lipmana?

– Bija pretendenti, kur bija kopīgi Latvijas un Igaunijas kapitāls.

- Viņi saistošo piedāvājumu iesniedza vai nē?

– Saistošos iesniedza seši pretendenti. Vai viņi bija – neatceros.

- Kāpēc Lipmanu diskvalificēja?

– Toreiz jau tas jautājums tika uzdots. Tā nebija diskvalifikācija. Tā mēs to nevaram nosaukt. Viņa piedāvājums bija sliktāks nekā pārējiem, kas iesniedza saistošos piedāvājumus. Turklāt pie tā nebija nopietni piestrādāts. Tikāmies ar Lipmana kungu, arī Prudentiā viņš bija, tikāmies, ne tikai pieteikumā rakstiski, arī mutiski pauda, arī kreditoriem darīja zināmu savu piedāvājumu. Visi zināja viņa piedāvājumu.

- Kas pieņēma lēmumu, ka viņš neder?

– Mums bija izstrādāta metodika, pēc kuras mēs strādājām.

- Jums un kreditoriem?

– Jā. Pēc šīs metodikas viņa piedāvājums bija sliktāks nekā tiem, kas kvalificējās tālāk. Metodikā ir ne tikai cena, bet arī piedāvātais finanšu nodrošinājums un citas lietas.

- Vai ir kāds oficiāls dokuments par to, ka Lipmans neder? Kādi argumenti, pamatojumi, kāpēc viņš netika atzīts par labāko?

– Nu, kreditoriem par visiem, kas iesniedza saistošos piedāvājumus, sniedzām informāciju un argumentāciju katram kreditoram katrā metodikas posmā, kāpēc mūsuprāt, Prudentias un arī manuprāt, tas ir labāks vai sliktāks.

- Tāda pamatojuma, kāpēc Lipmana piedāvājums neder, nebija?

– Pamatojums ir tas, ka viņa piedāvājums bija sliktāks nekā to, kas uzvarēja.

- Varētu iepazīties ar dokumentiem?

– Domāju, ka nē, jo tas ir kopīgs dokuments. Tad tur noteikti vajadzēs kreditoru piekrišanu. Tur nebūs tikai viens. Es tur nevaru parādīt tikai vienu, izdalīt tikai par vienu pretendentu Lipmanu, tad man jāparāda arī visi pārējie pretendenti.

- Skatoties, kā tur pašlaik neiet, varbūt tomēr bija vērts ņemt Lipmanu?

– Teikšu tā – posļe draki kulakami ne mašut. Šis pretendents KVV grupa salīdzinoši vēlu ieleca pie nesaistošajiem piedāvājumiem, bet tajā pašā laikā viņi izrādīja ļoti aktīvu un nopietnu interesi. Tas, ka viņi tagad saka, ka nav zinājuši vienu vai otru informāciju, es teiktu, ka tas ir blefs, jo viņi tiešām visilgāk par visiem un visnopietnāk skatījās rūpnīcu gan tehniski, gan finansiāli. Viņiem bija komanda, to viņi parādīja uzreiz. Otrs, piedāvātā summa bija augstāka un arī nodrošinājums, kas, paldies Dievam, šajā gadījumā arī nostrādāja. Bija labākas nekā otram pretendentam garantijas un arī piedāvātie samaksas nosacījumi. Viņiem nebija kaut kāda hokeja nūja, bet ikgadēji vienādi maksājumi, kas mazina kreditoru riskus. Ja es būtu zinājis to, ko es zinu šodien, noteikti nebūtu izvēlējies, bet pēc tās situācijas arī šodien es būtu palicis pie tās situācijas.

- Tātad situācija ir tāda: Prudentia izvērtē un tad dod jums papīrus, sak, šitie ir labāki un šitie neder?

– Jā, pēc metodikas Prudentia vērtē, bet nav tā, ka man nebūtu iespēju pašam skatīties. Nav tā, ka viņi vienpersoniski un es neredzu ne papīrus, ne piedāvājumus. Es zinu tos visus piedāvājumus. Daļa sniedza piedāvājumus gan Prudentiai, gan man. Visa informācija man bija absolūti zināma par to, ko katrs pretendents piedāvā. Lēmumu nevar Prudentia pieņemt, viņa var ieteikt. Lēmumu pieņemu es, un kreditori manu lēmumu apstiprina, jo es bez kreditoriem nevaru noslēgt pirkuma līgumus, nevaru pārdot pie šādas pārdošanas metodes. Un arī kreditoriem šī informācija bija zināma.

- Bet nevienam no kreditoriem nebija nekādu iebildumu?

– Nu, toreiz Lipmans norādīja uz faktiem ne par labu KVV reputācijai. Bija arī tādi reputacionāli fakti, riski, kas tika pārbaudīti no kreditoru puses. Man nav tādu instrumentu, kā ir kreditoriem – bankām un valstij - pārbaudīt reputāciju. Tam, kas rakstīts internetā, ne vienmēr var ticēt. Ņemot vērā pārdošanas modeli ar atlikto maksājumu, kad kreditoriem ir tālāk ar viņiem jādzīvo kopā, tad viņiem tas risks ir lielāks, un viņi paši arī pārbauda. Šajā gadījumā atzinums bija pozitīvs. Kreditoriem nebija iebildumu pret KVV grupu kā labāko. Faktiski, kā atceraties, pēdējie bija palikuši divi, bija jāpasaka viens pretendents, taču man bija palikuši divi, kurus abus mēs vēl padziļināti vērtējām.

- Kā tā vērtēšana īsti notika?

– Kura? Finanšu informāciju un visus pierādījumus par pietiekamību iesniedz pats pretendents noteiktā termiņā – par savu finanšu pietiekamību. Kas attiecas uz reputacionālo, to bankas pārbauda, un to es nekomentēšu.

- Kāda bija drošības iestāžu loma pretendentu pārbaudē?

– Nevaru komentēt. Pretendentu pārbaudi veic kreditori paši. Man nav tādu instrumentu. Es nevaru vērsties drošības iestādēs un prasīt kādas oficiālas pārbaudes.

- Jūs nekādus oficiālus slēdzienus neprasījāt?

– Es to nevaru izdarīt, likums to neparedz. Man neviens tādu informāciju nesniegs. Es nevaru paprasīt, lai pārbauda, vai, teiksim, Lipmana kungs vai Jānis Bērziņš ir labs. Man policija to nekad nedarīs.

- Valsts kase, Finanšu ministrija varēja tādus prasīt Drošības policijai? Viņi prasīja?

– Iespējams. Tas jājautā kreditoriem. Jebkuram kreditoram, tāpat kredītiestādei ir sava sistēma, savas metodes, kā viņi pārbauda informāciju.

- Kreditoriem nebija nekādu iebildumu pret KVV grupu?

– Ja gala rezultātā piekrita, ka darījums tiek slēgts, un paši to arī darīja un slēdza, tad nebija.

- Kā tieši tika pārbaudītas būtiskas lietas saistībā ar pretendentiem, piemēram, finanšu stabilitāte? Kā tieši? Vai pārbaudījāt, vai kontā ir nauda, vai arī pieredzi?

– Tā ir katra pretendenta māka un pienākums iesniegt informāciju. Mūsu prasība bija, lai pretendents pierāda, ka viņam ir pietiekami apgrozāmie līdzekļi. Līdz ar to banku informācija bija viens. Tad informācija par saviem aktīviem, saimniecisko stāvokli.

- Reputācija, iespējamās kriminālās saites arī tika baudītas?

– Es jau atbildēju, ka viņi par sevi sniedza apliecinājumu.

- Ja viņi saka, ka nav bandīti, tad jātic?

– Nē, pārējais ir tas, ko es nevaru pārbaudīt, ko var kreditori, un bankas to dara.

- Pieredze metalurģijā?

– Jā, no vienas puses tas, ko pats pretendents sniedza par sevi. Otrs, mēs ar Prudentiu skatījāmies pēc publiski pieejamās informācijas, ko konkrētais uzņēmums, personas, kas saistītas ar uzņēmumu, patiesā labuma guvēji – vai viņiem ir kāda pieredze šajā nozarē.

- Vai KVV grupai ir pieredze metalurģijā? Viņiem ir kāds nozarē strādājošs uzņēmums?

– Viņi toreiz sniedza, ka viņiem bija Ukrainā parakstīts līgums par vienas metalurģijas rūpnīcas iegādi. Un tad tieši sākās notikumi Donbasā, un viņiem šie aktīvi pazuda. Un tas arī bija viens no viņu argumentiem, kāpēc viņi pievērsās šim aktīvam Liepājā. Viņu mērķis bija izveidot – tas likās loģiski un saprotami – vertikālu ķēdi: lūžņu bizness, pārstrāde un beigās arī realizācija. Tāds bija arī sākotnējais plāns, kad viņi plānoja iegādāties Ukrainā.

- Reāli viņiem pašiem strādājošs metalurģisks uzņēmums nebija?

– Tajā brīdī nebija. Viņi paralēli skatījās arī citur Eiropā iegādāties.

- Bija publiskota informācija, ka jūsu kritēriji investoru atlasei ir šādi: investora noteiktā uzņēmuma iegādes cena, uzņēmuma cenas saņemšanas nosacījumi, t.i., maksājumi darījuma notikšanas brīdī, atliktie maksājumi un visa tā finansiālā pieejamība, investora spēja nodrošināt ātru uzņēmuma iegādes darījuma notikšanu, ko lielā mērā nosaka investoram nepieciešamā finansējuma līdzekļu pieejamība un pieaicināto konsultantu reputācija. Kāpēc pie kritērijiem nebija arī investora saimnieciskā stabilitāte un reputācija?

– Nevarētu tā teikt, jo reputāciju mēs arī skatījāmies. Tas vienīgi nebija noteicošais. Kritēriji bija vairāki. Bija punktu sistēma, salikām balles, kuras pretendentam vairāk, kuram mazāk. Maksātnespējas process pēc būtības man uzliek par pienākumu vērtēt vienu kritēriju cenu, un pārējais jau faktiski ir darbs, ko ļāva šī izvēlētā pārdošanas metode. Cena un samaksas nosacījumi bija pamata kritēriji. Reputācija tika ņemta vērā, tā arī bija šajā skalā. Ja kreditoriem liktos, ka reputācijas nav, tad darījuma nebūtu. Ja izkristu kaut viens kreditors, darījums nenotiktu, jo ķīlas nodrošinājums Metalurgam bija tāds sakrustots: banka nevar bez valsts, valsts nevar bez bankas. Darījums nevarētu notikt, ja nebūtu konsenss no visiem kreditoriem.

- Cik valsts ir ieguldījusi Liepājas metalurgā?

– Precīzi nepateikšu, skaitlis ir jāskatās. Man šķiet, ka tā ir publiska informācija, un to jūs varat atrast. Kreditoru prasījums atbilda viņu ieguldījumam: galvojums bankai un kredīts.

- Cik tagad no KVV grupas ir saņemts atpakaļ?

– Ar šogad realizētajiem nodrošinājumiem, cik es zinu, tad – vairāk nekā divu gadu maksājums. Bet nevaru pateikt, es nezinu, ko vēl ir atguvuši kreditori.

- Kā tā nauda ir sadalīta? Cik ir saņēmuši kreditori, jūs, cik vēl kāds?

– Nu, kā sadalīts? Cik saņem katrs kreditors, vadījos pēc proporcijas novērtējumā.

- Varētu nosaukt precīzus ciparus?

– Esmu publiski sniedzis šo informāciju, tā ir atrodama internetā. Noprecizēšu. Kreditori saņēma atpakaļ arī tā saucamo glābšanas naudu, sākot ar 2013.gada maiju. Pārdošana notika tikai 2014.gada decembrī. Visi šā perioda uzturēšanas izdevumi arī tika pilnībā nosegti, un tās bija ievērojamas summas.

- Kas vainīgs pie tā, ka Metalurgs pašlaik ir šādā stāvoklī?

– Es uzskatu, ka viennozīmīgi vainīgs ir pircējs.

- Bet pircēju izvēlējāties jūs...

– Jā, tad es atkal saku tā: jebkurā procesā, nu kaut vai, ja pārdodam automašīnu, atnāk smuki saģērbies pircējs un saka: es gribu nopirkt to automašīnu, te ir mana autovadītāja apliecība ar 25 gadu stāžu, esmu smuks, man ir nauda. Viņš to nopērk, bet nākamajā dienā piedzeras un iebrauc pūlī ar cilvēkiem, un nosit tos cilvēkus. Es būšu vainīgs tāpēc, ka es viņam pārdevu? Es ne pats gribu uzņemties vainu... Ja man būtu tā informācija, kas toreiz, tad tas pats pircējs arī tiktu izvēlēts. Ne arī es varētu vainot Prudentiu vai kreditorus, bet šajā gadījumā, kas likās ļoti, ļoti dīvaini, un tad jāprasa pašam pircējam, kas ir par apstākļiem. Varbūt tagad, paskatoties atpakaļ, tās ir nesaskaņas pašiem iekšienē, jo faktiski viņi jau tā nopietni rūpnīcas darbību neatsāka. Jo mums viens no priekšnosacījumiem, viena no prasībām pie līguma noslēgšanas bija, kaut gan es nevaru ielikt pirkuma līgumā apņemšanos, ka viņš ražos, jo tas ir pārdevuma risks, es arī nevaru izsekot, ja varētu noslēgt tādu pārdevuma nomaksas līgumu maksātnespējas procesā un viņš man maksātnespējas procesā izmaksā tur 10 gados, tad man ir instruments, es varu ielikt līgumā nosacījumu nodrošināt ražošanu no 1.janvāra. Nav? Viss, laužu līgumu. Es to nevarēju izdarīt. Un, no likuma raugoties, es arī nevaru šādu ilgtermiņa līgumu slēgt, jo likums paredz, ka man ir jāpārdod aktīvs sešu mēnešu laikā, un viss. Viņi to savu apņemšanos tā īsti neizpildīja.

- Vispār bija kāds labāks, kam pārdot? Tie otri krievi? Varbūt tomēr Lipmanam vajadzēja pārdot, jo bija reize kad viņš izglāba Metalurgu.

– Man ir grūti pateikt. Kas īstenībā nopietni ir vajadzīgs? Ir vajadzīgs tirgus, ir vajadzīgs resurss, resurss šajā gadījumā bija lūznis, apgrozāmie līdzekļi naudas izteiksmē, vajadzēja ap 50 miljoniem brīvu līdzekļu, lai uzņēmums varētu nodrošināt resursu iegādi kaut kādu brīdi, kad tā nauda ir iesaldēta. Ja kādam citam būtu bijis šāds piedāvājums, šāds redzējums, tad tas varbūt būtu bijis labāks. Bet es saku, starp pretendentiem neviens nevarēja piedāvāt neko labāku. Metalurģijas tirgus, ja tas bija slikts 2013. gada maijā, kritās, pārdošanas laikā viņš bija ļoti, bet mēs domājām, ka faktiski tas ir viss, tas ir dibens, bet dibens, izrādās, ir vēl dziļāk un vēl nav beidzies. Apstākļu kopums ir tāds, ka grūti pateikt. Ja skatītos šodien pārdot vēlreiz šo aktīvu, tad vislabāk būtu, ja to darītu paši kreditori nevis caur maksātnespējas procesu, jo, lai rūpnīca varētu strādāt, ir nepieciešams ieguldīt naudu un modernizēt, ļoti nepieciešams.

- Jaunu krāsni uzbūvēt...

– Krāsns ir lielākā, kas šobrīd prasa izdevumus. Bet krāsns... Process beigās sanāk tik dārgs, ka Krievijai vai Ķīnai mēs neesam konkurenti. Jaunajam īpašniekam būtu bijis jādomā par materiālu augstāku pievienoto vērtību, ne tikai par armatūras ražošanu. Arī teritorija ļoti liela, daudz lieku vienību šeit, bet tās visas var atdalīt tikai tad, ja ir sakārtota pati ražošana. Ja es kaut ko sāktu dalīt, es varētu nošaut kaut kur greizi. Tas būtu jādara jaunajam īpašniekam.

- Ir baumas, ka Lipmans nav bijis gatavs veikt nekādus neoficiālus maksājumus un tāpēc viņam pateikts - uz redzēšanos. Kā jūs to komentētu?

– Es to esot teicis?

- Tās tādas vispārīgas baumas. Lipmans pateicis, ka kukuļus nedos, un līdz ar to pa visiem kopā izlēma, ka...

– Pateikšu atklāti. Mēs jau zinām, ka tā atlīdzība, kas man kā maksātnespējas administratoram pienākas, ir pietiekami liela, lai es riskētu vēl ar kukuļiem šādā procesā, kas bija kā uz delnas – katrs varēja sekot līdzi. Es nekad dzīvē neko tādu neriskētu. Priekš kam man tas būtu vajadzīgs? Tāpat Prudentiai. Tai bija pietiekami liela atlīdzība.

- Cik Prudentia saņēma?

– Tas bija publiski.

- Un cik jums beigās sanāca?

– Pāri par miljonu.

- Nav slikti.

– Bet es faktiski no 2013.gada, no tiesiskās aizsardzības procesa, kā es tur sāku, neko papildus neesmu darījis, esmu atteicies no advokāta prakses, es viss biju iekšā tajā uzņēmumā. Ja es tā sadalu pa visu periodu un parēķinu, ko es būtu ieguvis savā profesionālajā darbībā, es nezinu... Es katrā ziņā ieguvu ļoti lielu pieredzi. Es neesmu apmierināts ar to. Mana vēlme bija parādīt, ka var pārdot nesaskaldot un ka tas patiešām strādās, un ka es varu visiem pateikt, redz, ko es esmu izdarījis: es esmu pārdevis un uzņēmums strādā. Vairāk es sev esmu problēmas sarīkojis nekā to medaļu saņēmis, un nav, par ko.

Foto no db.lv

Seko mums