Iesaki rakstu: 
Mūrnieces demisijas drāma un tās noslēgums - kā to vērtēt, kā uztvert Latvijas politikā nebijušo, kad ministrs, kura demisiju premjers ir pieņēmis, vēl vairākus mēnešus turpina strādāt valdībā? Kurš Mūrnieces demisijas epopejā ir ieguvējs, kurš zaudētājs? Pietiek vērtē polittehnologs Jurģis Liepnieks.
„Sāksim ar to, ka ministre visā šajā epopejā ar savu demisiju, šķiet, katrā solī ir pieņēmusi visaplamākos lēmumus, kādus vien bija iespējams pieņemt.
Vispirms bija Jēkabpils traģēdija. Ministrei tā bija iespēja demonstrēt savu izpratni par politisko atbildību. Toreiz, iesniedzot demisiju, ministre būtu izdarījusi soli, kas palīdzētu gan viņai, gan celtu uzticību valdībai, gan, iespējams, palīdzētu visai valstij, lai politiskajā procesā beidzot ieviestu kaut kādus augstākus ideālus, uz kādiem Jaunais laiks un arī Mūrniece pati vienmēr ir norādījusi.
Nu, labi – viņa toreiz izlēma nedemisionēt. Protams, bija iespējams nedemisionēt, jo skaidras vadlīnijas tam, kas tad ir ministra politiskā atbildība, nav. Turklāt ministre izcīnīja lielu cīņu, stāstot, ka valstij, iekšlietu sistēmai, valdībai un visiem būs labāk, ja viņa turpinās darbu, strādās aktīvi un ļoti enerģiski pie atklāto trūkumu novēršanas. Un praktiski sabiedrība jau bija pieņēmusi šo ministres pozīciju.
Taču nepagāja ne pāris nedēļu, kad ministre, reaģējot uz nosacīti daudz sīkāku notikumu iekšlietu sistēmā, negaidīti tajā brīdī, kad visi jau bija uzklausījuši ministres argumentāciju, kāpēc viņai jāstrādā, iesniedza demisiju.
Droši vien, ka tā kaut kādā veidā bija izdevība mazināt to šaubu ēnu, kas viņai uzgūlās pēc nedemisionēšanas Jēkabpils traģēdijas sakarā. Iespējams, ka tā viņa varēja darīt.
Taču vēl pāris dienas vēlāk izrādās, ka ministre gan ir iesniegusi demisijas rakstu, tomēr faktiski sāk darbības, kuru mērķis acīm redzami tomēr ir palikt amatā.
Ar to Mūrniece ļoti neērtā situācija nostādīja savus partijas biedrus un premjeru, jo neslēpti, izmantojot zaļo zemnieku un Aivara Lemberga atbalstu, viņas ideja par to, ka viņa vēlētos Saeimas uzticības balsojumu, nostādīja partijas biedrus neapskaužamā situācijā. Jo, protams, šāds balsojums faktiski it kā neļauj iespēju viņas pašas partijas biedriem balsot pret, ja jau partneri un, iespējams, opozīcija viņu atbalsta. Šāda ministres rīcība, mazākais, būtu uzskatāma par nekoleģiālu pret saviem komandas biedriem valdībā un partijā.
Mūrnieces demisijas stāsta noslēgums vispār ir kuriozs. Premjers, apstiprinot Mūrnieces demisijas rakstu, ir pieņēmis it kā pareizu lēmumu, taču kaut kādā tādā formā, kas liek vaicāt, vai premjers vispār saprot demisijas jēgu.
Demisijas pieņemšana tā vai citādi nozīmē to, ka šis ministrs ir zaudējis premjera uzticību, ka šis ministrs nevar strādāt valdībā, ka nav piemērots darbam valdībā. Un, ja jau viņš nav piemērots darbam valdībā, nav saprotams, kā šis ministrs bez premjera uzticības varētu būt piemērots kādu neatliekamu darbu veikšanai.
Iespējams, ka šis lēmums ir ārkārtīgi zīmīgs, pat simbolisks Dombrovska valdībai, jo, ja tā padomā, Dombrovska valdības darbs visu šo pēdējo gadu ir bijis tieši tāds - atlikt problemātiskus jautājumus. Tagad viņam ir atliktā Mūrniece, pirms tam bija atliktais budžets. Respektīvi, 2011.gada budžets tika pieņemts, lai gan premjers zināja, ka tas neatbilst starptautisko aizdevēju prasībām, un zināja, ka budžets būs jāgroza. Līdz ar to budžets it kā tiek pieņemts, tajā pat laikā tas ir tāds atlikts.
Valdībai visu laiku ir atlikta vienošanās ar starptautiskajiem aizdevējiem, ir atlikts darbs pie reformām valstī, ir atlikts darbs pie sociālām un ekonomikas problēmām, un tagad Dombrovskim ir arī atliktā Mūrniece. Nu, iespējams, tas ir tas, kas raksturo šo valdību un to, kā premjers pieņem lēmumus.
Domāju, ka zaļie zemnieki šajā epizodē ir demonstrējuši izcilu politisko meistarību. Viņi pamanījās gan iedzīt zināmu ķīli Vienotības rindās, gan nostādīt premjeru šajā muļķīgajā pozīcijā. Ja Mūrniece paliek amatā, tad katra diena, ko viņa turpmāk strādās, protams, vājinās Vienotību un šo valdību, jo skaidrs, ka ministres popularitāte nepieaugs, tieši otrādi - visas šīs epopejas rezultātā tā vēl vairāk kritīsies.
Turklāt tagad Mūrniece vispār būs atbrīvota no politiskās atbildības. Pat, ja iekšlietu sistēmā šajos mēnešos, kamēr Mūrniece strādās, notiks vēl kāds satricinājums, viņai par to nekas nebūs, jo mums taču iekšlietu ministra amatu pilda demisionējis ministrs. Tas arī ir kuriozs, bet ir skaidrs, ka demisionējis ministrs jau droši vien nevar uzņemties nekādu atbildību ne par ko. Ministrs jau ir demisionējis, tikai kaut kā atlikts.
Respektīvi, mums ir ministrs, kurš pat pēc visskarbākās politiskās atbildības definīcijas vairs nevar uzņemties nekādu atbildību un demisionēt, jo ministrs jau ir demisionējis. Ministrs vienkārši strādā!
Manuprāt, tas ir kuriozs, pilnīgs kuriozs un domāju, ka Dombrovska valdībai un Vienotībai ir iespēja kļūt slaveniem ar šo gājienu.”
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.