Iesaki rakstu: 
Latvieši pēc savas attieksmes pret tautību daloties trīs grupās. Pirmā grupa uzskata, ka esam maniakāli pārņemti ar savu mākslīgi konstruēto unikalitāti, otrā – ka piedzimt par latvieti esot tas pats, kas izvilkt lielo laimestu loterijā, bet trešajai par savu tautību mainās atkarībā no viņu emocionālā stāvokļa.
Visām trijām grupām ir kopīga īpašība – reizi gadā tās dodas pie dabas atzīmēt saulgriežu svētkus. Telpu vairs neierobežo civilizācijas radītie mūri, tāpēc apkārtne top citāda. Līgotājiem tā kļūst par vietu, kur pagānu rituālos atcerēties pagātni un dziesmās godināt latvisko dzīvesveidu. Savu dziesmu tulkojumus neuzspiežot citām valodām, tādējādi vēl vairāk apliecinot mūsu vienīgās valodas vērtību un nozīmību.
XIX. gadsimta sākuma uzskatu par latviešu valodu attēlo citāts no mūsdienu raksta “Es gribu runāt”. “(…) “latviešu” valoda ir vēsturiski zināmā laikā atsevišķu valodnieku veidojums atmodas laikā. Veidota no slāvu valodu bāzes. Tad kāpēc tāda Latvijā ir labāka par tāpat veidoto Puškina laikā Krievijā? Abu valodu pamatā taču ir tā pati slāvu valoda. Latviešu valoda ir pārtaisīta slāvu valoda. Ar ko pārtaisītais labāks par pamatvalodu?”
1859. gadā Krišjānis Barons izdeva grāmatu “Mūsu tēvzemes aprakstīšana un daži pielikumi, īsumā saņemti. Grāmatiņa priekš skolām un mājām”. Autors norāda, ka latvju, leišu un veco prūšu valodas ir radušās no “Indijas sanskrita valodas”. Līdz grāmatas izdošanas brīdim par valodu salīdzinoši vēsturisko metodi bija zināms tikai šauram valodnieku lokam. Pēc grāmatas izdošanas daudziem latviešu studentiem radās lepnums par savu valodu, un pie durvīm viņi piestiprināja plāksnīti ar uzrakstu “latvis”. No 1865. gada līdz pat 1904. gadam lietuviešiem un latgaļiem aizliedza latīņu alfabēta burtus, tāpēc šajā laikā par baltu tradīciju galvenajiem glabātājiem kļuva latvieši.
Latviešu valodas pagātne vairs netika saistīta ar XVI gadsimtu, kad tika atrastas pirmās rakstu zīmes, bet gan ar daudz vēlāku laikmetu. Tā iestiepās daudzdievībā, kas diemžēl nonāca konfliktā ar kristietību. Lai izveidotu eiropeiski nacionālu valsti, varai bija jāslēdz līgums ar tautu, kurā vara apņemtos ievērot kristīgās ticības vērtības. Daudzdievību sāka uzskatīt par draudu nacionālas valsts izveidei, bet latviešu valodas pagātni par neatbilstošu nacionālas valodas statusam.
Rietumeiropas valstīs šāda konflikta nebija, tāpēc pētījumi par valodu notika daudz brīvākā gaisotnē. XX gadsimta sākumā tika izteikts pieņēmums, kāpēc nav iespējams mehānisks tulkojums no vienas valodas uz otru. Katrā valodā ir savi biežāk lietotie vārdi un vārdu savienojumi, kas veido valodas struktūru. Šī valodas struktūra traucē izmantot vienus un tos pašus precīzi tulkotos vārdus citās valodās, lai bez izkropļojumiem tiktu saprasts oriģinālās valodas teksts. Radikālākie pārstāvji apgalvoja, ka valodas struktūru var salīdzināt ar reljefu, bet domu – ar upi. Tāpat kā upes plūdums ir atkarīgs no reljefa, tāpat domas attīstība – no valodas struktūras. Vieni un tie paši sākuma dati, domāti dažādās valodās, novedot pie atšķirīga rezultāta.
XX gadsimta vidū valodniecībā parādījās vārdi pirms kuriem bija zvaigznītes simbols. Tās bija hipotētiski iespējamās, taču līdz mūsdienām nesaglabājušās valodas, kādās cilvēki varbūt sazinājās civilizācijas rītausmā. Gadsimta beigās parādījās ar zvaigznīti apzīmēti uzskati, kuri varbūt bija valdošie šajā sabiedrībā. Lielu ieguldījumu arheolingvistikas attīstībā deva Rietumos dzīvojošie latvieši, taču uz etniskā dzimtenē palikušajiem tautiešiem tie atstāja mazu iespaidu. Tāpat kā karote darvas spēja sabojāt medus mucu, tā daži pārāk radikāli apgalvojumi visu savākto materiālu nopietnu valodnieku vērtējumā padarīja ne pārāk ticamu. Lai izveidotu ļoti trauslo stīdziņu uz sirdi, bija nepieciešams to pasargāt no vismazākās šaubu vēsmas.
Kā noprotams, ar zvaigznīti apzīmētie uzskati attiecas uz ļoti tālu pagātni. Senatni, kas mērāma gadu tūkstošos. Laiku pirms tam, kad cilvēka būtība tika sadalīta divās daļās – mirstīgajā miesā un nemirstīgajā dvēselē. Arī pirms tam, kad tika pieņemts, ka cilvēka ciešanas rodas no viņa vēlmēm. Tas bija laikmets, kad cilvēka prātu uzskatīja par trūkumu, kas liedza tam dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Prāts lika cilvēkam paķert labāko medījuma gabalu, un aizskriet to apēst vienatnē. Tas meklēja attaisnojumu savai rīcībai, kam pretojās sirds. Tā mainīja savu pukstēšanas ritmu ne tikai fiziskās slodzes, bet arī cilvēka uzvedības dēļ. Pēc izdarītā pārkāpuma sirds kļuva smaga, un cilvēkam bija grūti atgriezties atpakaļ sabiedrībā. Lai tā nenotiktu, cilvēkam bija jādzīvo saskaņā ar sirds apziņu.
Ko darīja cilvēks pirms tam, kad uzsāka garīgās dzīves ceļu? Nesa ūdeni, gatavoja ēdienu, vāca malku. Ko darīja cilvēks pēc tam, kad pabeidza garīgās dzīves ceļu? Nesa ūdeni, gatavoja ēdienu, vāca malku. Kāds bija garīgā ceļa mērķis? Pilnībā atbrīvoties no prāta ietekmes, kļūt par lielo Neko. Savā domāšanā pacelties pāri cilvēciskajām domām, ļaujoties pārdomām. Sirds pukstēšana mainījās arī no domas plūduma valodas struktūras ietvaros, taču līdz mūsdienām saglabājušās ļoti maz valodu, kurā tas vēl ir iespējams. Viena no tām ir latviešu valoda.
Nesaprotamā informācijā prāts meklē kaut ko atpazīstamu, lai, pamatojoties uz atrasto, izveidotu attieksmi pret visu informācijas kopumu. Tas ir noderīgi tad, ja cilvēks ir apmaldījies mežā un viņam ir jāmeklē izeja no tā. Savukārt, ja cilvēks pēta rakstu zīmes, tad noteicošais ir viņa garastāvoklis lasīšanas brīdī. Atkarībā no tā, kāds tas ir, prāts tiek izmantots slavēšanai vai pelšanai, turklāt pats cilvēks tic prāta secinājumiem. Negatīvā attieksme pret prātu bija skaidrojama ar to nepareizu pielietošanu domāšanā, - māņticību, kuru radīja prāts.
Eiropeiskās civilizācijas pamatā ir rakstu zīmes – pierakstīti to cilvēku uzskati, kuri atsaucās uz runājošiem, taču savus uzskatus nepierakstošajiem cilvēkiem. Sākumā zīmju pētīšanu sauca sengrieķu vārdā “historia”, vēlāk tā apzīmēja stāstus par atstātajās zīmēs notikušiem pagātnes notikumiem. Pagātne no vēsts kļuva par “istoriju”, sākumu citādam latviešu valodas skaidrojumam.
Atrodoties dabā, kur nevar ieraudzīt cilvēku atstātās zīmes, nav iespējams noteikt ainavas vecumu. Varbūt tie ir gadu tūkstoši, desmiti, simti, bet varbūt pat miljoni. Mūsdienu cilvēka prātam grūti atrast pagātnes aizmetņus, ar kuriem tas varētu attaisnot tagadni. Prāts apklusīs, taču domāšana turpināsies. Tad sirdsapziņa vairs nebūs prāta konstruēts jēdziens, bet gan sirds ritms. Pagātne vairs nebūs zīmju pētīšana, bet gan vēsts turēšana. Tik svarīga vārda kā “mūžs” nozīmi eiropeiskā civilizācija jau ir pazaudējusi, līdz ar to vārds ir tapis brīvs no prāta važām. Tad doma un sirds atkal kļūs par vienu veselumu, un cilvēks – par dabas bērnu. Būtni, kura atklājusi sava prāta spēku, taču vēl nav iemācījusies to savaldīt.
Visiem priecīgu līgošanu, un lai katrs atrod savu fizisko vai garīgo papardes ziedu!
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
