Mafija

Leonards Inkins
18.02.2021.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Astoņdesmito gadu nogalē, kad veidoju «Temīdu» un kad organizēju pirmos manā dzīvē apzinātos pasākumus pret padomju iekārtu, man daudz palīdzēja tie, kurus vēlāk dēvēja par mafiju. Bez viņu palīdzības tajos apstākļos nebūtu ne tikai sasniedzis iecerēto, bet nespētu darīt neko šai virzienā un jomā. Neiztirzāšu un nepārstāstīšu tā laika notikumus, par to gana detalizēti ir manā grāmatā «Neizmantoto iespēju laiks».

Vairums no mums radušās iespējas neizmantoja, bet bija tādi, kuri pamanījās izmantot un gūt labumu. Abi, kuri to veiksmīgi izmantoja, bija noziedznieki.

Vieni bija tie, kuri bija radījuši un uzturējuši noziedzīgu sistēmu. Savukārt otrie bija šīs sistēmas augļi.

Pirmā bija komunistiskā partija, kura astoņdesmito vidū sāka ļaunuma impērijas pārbūvi, piešķirot tai dažādos reģionos dažādus kodētus nosaukumus. Latvijā to nodēvēja par atmodu. Viņi veiksmīgi izmantoja radušās iespējas, jo paši tās radīja, paši virzīja, koordinēja un paši uzraudzīja.

Ar otriem bija citādāk.

Kad minētie notikumi notika, es atrados vienā no pastiprinātā režīma padomju ieslodzījuma vietām. Kontingents bija nopietns, un es ar man piespriestajiem sešiem brīvības atņemšanas gadiem biju tāds izņēmums, ka sākumā pat uz mani rādīja ar pirkstu – re, tam tikai seši gadi piespriesti. Nez, ko ta šis nodarījis... Publika bija nopietna – liela daļa bija notiesāti par slepkavībām, bija banku laupītāji un citādi ievērību pelnījušie. Alimentu nemaksātāju un logu dauzītāju tur nebija.

Režīms

Padomju gados ieslodzījuma vietas atšķīrās ar režīmiem. Arī par to vairāk ir minētajā grāmatā. Vienkāršojot – iesācējiem bija kopējais režīms, tiem, kuri noziedzās atkārtoti, bija paredzētas stingrā režīma ieslodzījuma vietas. Stingrajā režīmā varēja nokļūt, izsitot divus logus. Par pirmo izcieti sodu kopējā un par atkārtotu loga sišanu jau nokļuvi stingrajā režīmā.

Stingrajā režīmā vairumā gadījumu bija mazāki piespriestie termiņi, kaut nodarījumi līdzīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka otro reizi nokļuvušie bija zaudējuši ilūzijas un naivums bija palicis pagātnē. Viņi zināja, ka nedrīkst paļauties uz advokātu, ka tam nedrīkst ticēt un ka atzīties nekad nav par vēlu, un nav jāsteidz to darīt.

Tiem, kuri noziedzās pirmo reizi, bija paredzēta soda izciešana kopējā režīmā, bet tiem, kuru nodarījumu vara uzskatīja par īpaši bīstamu, bija paredzēts pastiprinātais režīms. Latvijas PSR tāda režīma soda izciešana bija tikai vienā brīvības atņemšanas iestādē, un, ja pēc divām trešdaļām izciestā soda likums paredzēja (par labu uzvedību) režīma mīkstinājumu, tad vienīgā vieta, kur un kā režīmu varēja mīkstināt, bija došanās uz Krieviju mežu darbos.

Uzdrīkstēšanās

Man, atrodoties ieslodzījumā, nebija iespējas laukumā sapulcēt ieslodzītos, tos uzrunāt, aģitēt un pārliecināt. Laikam ejot, es jau kļuvu tik nekaunīgs, ka piesēdos pie galda, un ieslodzītie stāvēja rindā, kad reģistrēju pilsoņus un pilsoņu kandidātus. Reģistrēju, izsniedzu Pilsoņu komiteju sagatavotus dokumentus. Tolaik pieteicās pat bijušais Baltijas Kara apgabala pretgaisa aizsardzības priekšnieks. Šodien vairs ģenerāļa uzvārdu neatminos, bet arī viņš bija nokļuvis šai labošanas darbu iestādē. Publika bija raiba, bija pa kādam padomju desantnieku majoram un pat pulkvedim. Vienu no šiem dažreiz satieku Rīgas ielās, bet nekad viņus neredzu 9. maija dzīrēs.

Kad biju kādu akciju vai prasību izplānojis, tad runāju ar ieslodzījuma vietas neformālo vadību. Teicu: es vēlos panākt to un to, lai tas notiktu, man ir nepieciešams, lai rīt uz darbu ieslodzītie neiet. To, ka zonā streiks, jau biju publicējis vietējā LTF laikrakstā. Informāciju un savas pirmās publikācijas laikrakstiem un pat TV nogādāju, izmantojot nelegālus sakarus.

Kad parādījās publikācija, vara kasīja pakaušus, jo nekāda streika taču nav, bet te pēkšņi tas, kā vēl vakar nebija, kļuva par realitāti, jo zonas autoritāte teica savu vārdu un no rīta visi palika gultās...

Kad administrācija uzdeva jautājumus, kāpēc, visi norādīja uz mani. Ejiet pie viņa, jautājiet viņam, viņš paskaidros. Un es skaidroju: redziet, mūs apsargā un sargu torņos bruņoti mūs vēro no Vidusāzijas atvesti šauracaini padomju kareivji. Padomju vara ir paredzējusi, ka, ja notiek jukas, šie apsargi no sargātājiem pārvēršas par slepkavām, jo tad viņu uzdevums ir mūs apšaut. Un viņi to darīs, jo ir šurp vesti tūkstošiem kilometru. Pieprasu, lai šajā dienestā tiktu iesaukti un mūs apsargātu tikai Latvijas iedzīvotāji. Sākās ļembasts, zvanīšanās, konsultēšanās, draudēšana un pat draudu īstenošana.

Partijas zelts

Bet laiki nebija droši, arī zonas administrācija nezināja savu likteni, varbūt tiešām atjaunosies fašistiskais režīms un viņus apspiedīs, nebūs nekādas revolucionārās situācijas, un Krievija nenāks palīgā. Ne katrs kompartijas ierindnieks un funkcionārs bija informēts par čekas dzīlēs tapušā padomju impērijas pārbūves plāna detaļām.

Viņi nezināja, ka vienīgais, ar ko tobrīd nodarbojas čeka, bija partijas zelta izvešana uz kapitālistiskajām valstīm un tā legalizēšana tur. Čekai vairs īsti nebija laika ar tādiem kā es nodarboties. Bija svarīgākas lietas darāmas. Bija komjaunatnes nauda jāiegulda jaunveidotās bankās, bija jāpiešķir iespēja konkrētiem cilvēkiem tirgot volfrāma rūdu, citiem atkal bija jāpalīdz dibināt politiskas partijas.

Kāpēc tik garš ievads, lai izdarītu īsus secinājumus? Tāpēc, ka es viņiem uzdevu jautājumu: kāpēc jūs man palīdzat? Jūs taču tas, par ko cīnos, neinteresē. Atbilde tad mani pārsteidza, bet šodien es saprotu. Tā bija no viņu puses saprātīga rīcība.

Man atbildēja: tāpēc, ka mums ir vajadzīga demokrātija, vārda brīvība, tiesu vara un nevainības prezumpcija. Mums pietiks naudas, prasmju un iespēju to izmantot savā labā. Tad mēs par pastrādātajiem noziegumiem reti sēdēsim cietumā. Mēs izmantosim nevainīguma prezumpciju, maksāsim labiem advokātiem, un tie mūs sargās, finansēsim politiķus, un tie pieņems mums izdevīgus likumus, mēs izmantosim vārda brīvību un caur sabiedrisko domu ietekmēsim tiesu varu. Mums tā būs labāk. (Atminaties kādu parakstu vākšanas kampaņu un to, kurš šo garo sarakstu iesniedza?)

Aikido

Es sapratu. Kad Otrā pasaules kara beigās no vācu okupantiem atbrīvoja mafijas dzimteni, tad izrādījās, ka mafija ir jāieved no ASV, jo Duče to ir izravējis. Dučes laikā, ja kaut ko padzirdēja par mafiju, tad apdzīvotas vietas virzienā devās kolonna ar kravas mašīnām, un mafijas vairs tur nebija.

Vēsture atkārtojas, un runa nav par farsu. Cīņas mākslā to laikam sauc par aikido principu. Izmanto pretinieka enerģiju, darbības un nolūkus savā labā un pavērs to pret viņu pašu.

1939. gadā sākās Latvijas okupācija. Okupācijas vara izveidoja okupācijas pašpārvaldi, to nosaucot par LPSR Augstāko padomi, arī Ministru padome tika dibināta, un pat sava Ārlietu ministrija mums bija, kaut patiesībā nebija nekādu padomju un nekādu ministriju. Ministrijas un padomes atradās Maskavā.

Okupācijas vara iepludināja Latvijā miljonu kolonistu un nometināja uz pastāvīgu dzīvi okupācijas armijas militārpersonas. Tad izsludināja atmodu, sakot: pavilksim svītru, dzīvosim draudzīgi, nav ko pagātnē vainīgos meklēt. Skatīsimies nākotnē, pāri visam ir cilvēciskās vērtības. Un kolonisti un okupanti pārtapa par pastāvīgiem iedzīvotājiem. Ja jau pastāvīgs iedzīvotājs, tad jārēķinās ar viņa vajadzībām, gribēšanām un viedokli. Lai veiksmīgāk apspiesto tautu sašķeltu un tās alkas mazinātu, atjaunoja Civillikumu, atjaunoja īpašumtiesības, bet to, kā piemēros likumus un kā drīkstēs izmantot atgūtos īpašumus, regulēja jaunā vara.

Tad, kad kādi, izmantojot mūsu demokrātiju, vārda brīvību un citu, pieprasa krievu valodai valsts valodas statusu, problēma nav valodā, problēma ir tajā, ka mēs to esam pieļāvuši, ka tie, kuri vēl nesen šurp ieradās kā kolonisti, šodien jau pieprasa...

Taktika

Piekāpties viņu iniciatīvai, izsludināt referendumu un tajā piedalīties nozīmē, ka mēs, katrs, kurš referendumā piedalījās ar savu parakstu, apliecinājām, ka viņiem ir tādas pašas tiesības kā man, ka viņi drīkst to, ko es darīt neuzdrošinos. Tas ir, drīkst virzīt tādu likumu pieņemšanu, kuri iznīcina valsts pastāvēšanas jēgu. Turpmākais jau ir tikai taktikas, stratēģijas, labvēlīgu laika apstākļu, sakritības un apķērības rezultāts.

Viņi pamanās vārda brīvības, sabiedrības konsolidēšanas, demokrātijas, cilvēktiesību vārdā sludināt un uzspiest savas «patiesības». Pat valsts plašsaziņas līdzekļus tie izmanto šiem nolūkiem, un valsts viņiem par to vēl maksā algas un apmaksā viņu sabiedrības konsolidācijas projektus. Viņi piedalās pat speciāli šim nolūkam izveidotā padomē pie valsts vadītājiem.

ASV ilgus gadus aicina pie sevis pasaules apķērīgākos, gudrākos un centīgākos prātus, lai radītu internetu, Silikona ieleju, „Microsoftu” un citu. Bet ļaunuma impērijas tiesību un pienākumu mantiniece piekopj citu taktiku. Runa ir par to, ko rakstīju raksta sākumā. Un viņiem izdodas. Jūs organizējiet, apmaksājiet plašsaziņas līdzekļus, tehniskas iespējas un risinājumus, bet mēs par derīgo izrakteņu naudu nopirksim tajos vietu, ja izdosies, palielināsim savu ietekmi, uzpērkot redakciju vadību, un izmantosim šo resursu savu mērķu sasniegšanai un tādejādi veiksmīgi darbosimies pret jums.

Nezinu, vai visās, bet domāju, ka lielā skaitā viesnīcu ne tikai Eiropā, ieslēdzot TV, var smelties zināšanas «Raša tudei» un līdzīgos kanālos. Tas nav tik nevainīgi, kā var likties, un šādas metodes ir gana efektīvas. Amerikāņi izdomāja un ieviesa internetu, «Jūtūbi», bet ļaunuma impērija arī to pamanās izmantot, lai sludinātu savas melīgās patiesības. Dara to prasmīgi un veiksmīgi.

Ko ar šo gribu teikt? Vai tikai norādīt, aizrādīt un nosodīt? Nē, mūs izmanto, mūs pazemo un apkaro ar mūsu pašu rokām un mūsu piekrišanu un pat līdzdalību.

Autoritātes

Daudzi no raksta sākumā minētajiem noziedzīgās pasaules darboņiem jau ir varmācīgi miruši, bet dažs vēl dzīvs un dzīvo neslikti. Gadās satikt uz ielas, veikalos un citur. Viņi zina, ko daru, ar ko nodarbojos un kādi ir mani uzskati. Nekad, pat ne ar mājienu viņi nav manu izvēli nosodījuši. Nekad!

Kāds no minētajiem man uzsvēra, - mums nav svarīgi, kāda ir valsts iekārta, vai valsts ir nacionāla vai kosmopolītiska. Tas mums netraucē, mums ir svarīgi, lai ir demokrātija, cilvēktiesības, vārda brīvība, tolerance, lai tiek cienītas mazākuma tiesības. Ja tas ir, tad mēs jūtamies kā zivs ūdenī.

Vēl kāds man uzsvēra: man ir vienalga, kas Satversmē rakstīts par to, kādai ir jābūt ģimenei. Es veidošu tādu ģimeni, kādu uzskatu par pareizu, man pieņemamu, nevis tādu, kāda tā ir kādā dokumentā aprakstīta. Man ir tādas «mazākumtiesības».

Tikko Ukrainas prezidents saņēmās un slēdza trīs «vārda brīvības, viedokļu dažādības» iespējas, tas ir, trīs TV kanālus, kuri mērķtiecīgi, profesionāli piesedzoties ar minēto, darbojās pret Ukrainu, jo viss sākas cilvēku galvās. Tam nevajag tankus. Tankus izmanto, ja galvas ir gana ietiepīgas un pretojas, bet, ja ir atsaucīgas...

Cik ilgi un cik efektīvi viņi izmantos pret mums mūsu pašu radītus intrumentus, ir atkarīgs tikai no mums. Cik ļausim, tik izmantos. Šai sacensībā viņi vienmēr uzvarēs, jo tas, kurš negrasās ievērot spēles noteikumus, tas, kurš tos neievēro, vienmēr uzvar, bet, vai mēs viņiem ļausim uzvarēt, jau ir mūsu izvēle un mūsu atbildība. Viņiem palīdz un viņu darbūbu gan veicina, gan stiprina milzīgs, labi finansēts spēks, taču mums palīdz tikai pašu spējas un varēšana. Šai nevienlīdzīgajā cīņā, ja nemainīsim taktiku, mums nav izredžu uzvarēt.

Seko mums