Iesaki rakstu: 
- Es nevainošu cilvēku par viņa viedokli, bet sapratīšu, ka tas rodas noteiktu apstākļu rezultātā – neviens no laba prāta negrib izrādīties muļķīgs, mums “palīdz” tādiem kļūt. (“Cilvēku uzskatiem un rīcībai ir cēloņi, kurus viņi paši var neapzināties.”)
- Atkārtotus, klišejiskus apgalvojumus no sarunbiedru puses es uztveršu kā aicinājumu izrādīt solidaritāti un palīdzēt sadzirdēt to, kas atrodas aiz vārdiem – es pieņemšu, ka cilvēki runā tāpēc, ka viņiem ir kāda “sāpe”. (“Vai es pareizi sadzirdēju, ko Tu īstenībā mums saki?”)
- Personiskus apvainojumus es uzskatīšu par spriedzes izpausmi, nevis reālu vērtējumu par sevi. (“Ja mani sauc par kamieli, man nevajadzētu sākt par sevi šaubīties.”)
- Jo “skaļāk” kāds izteiksies, jo mierīgāk es atbildēšu, saglabājot cieņu. (“Man nav jākļūst par neinteliģentu cilvēku, ja kāds cits izvēlas tāds būt.”)
- Ja sastapšos ar personiskiem draudiem vai atkārtotiem vārdiskiem uzbrukumiem, es bloķēšu šādus lietotājus. (“Sociālo tīklu komunikācijas vide ir mūsu katra atbildība.”)
- Maldinošu informāciju es mierīgi un noteikti izgaismošu. (“Man nav neapgāžami jāpierāda patiesība, mans uzdevums ir to padarīt klātesošu.”)
- Es palikšu pie tēmas, “nenoslīdot” līdz “mēs/viņi” sadalījuma padziļināšanai, vai arī vienkārši beigšu sarunu. (“Mēs esam vienā vētrā, mums jāizpeld krastā – tāpēc runāsim par lietu.”)
- Savu spriedzi un nepatiku es vērsīšu nevis pret “parastajiem” cilvēkiem – saviem draugiem vai sarunbiedriem, bet pret īstajiem atbildīgajiem un reālajiem cēloņiem. (“Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās…”)
- Es regulāri atgādināšu sev, ka situācija, kurā esam nonākuši, nav patīkama, bet nav arī fatāla. (“Nekāds pasaules gals nav pienācis, ir un būs jādzīvo tālāk.”)
- Sajūtot, ka pārāk “iekarstu”, es mērķtiecīgi ieturēšu pauzi. (“Liesmu nevar dzēst ar nokaitētu dzelzi.”)
- Es bieži pacelšu jautājumu par konkrētu problēmas risinājumu. (“Kas tieši jādara, lai varam vienoties un tikt uz priekšu?”)
- Es bloķēšu un ignorēšu neīstus, viltus profilus. (“Es veidoju attiecības ar reāliem cilvēkiem, nevis robotiem vai algotņiem.”)
- Es dozēšu savu laiku un enerģiju sociālajos tīklos, lai saglabātu konstruktīvu ievirzi. (“Tīkls ir instruments, nevis mērķis.”)
- Atverot sociālo tīklu lapu, es sev atgādināšu šos principus. (“Mans mērķis nav uzvarēt vārdu kaujā, bet ļaut mums ikvienam justies sadzirdētam.”)
Seko mums 
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.