Iesaki rakstu: 
Ja Tev, dārgais lasītāj, jautātu, cik tu maksātu par savu dzīvi, ko Tu atbildētu? Es zinu, ka pirms dažiem gadiem es teiktu, ka tā ir nenovērtējams dārgums, to nav iespējams „pārvērst” valūtā, taču tagad es zinu – ne to vien var izteikt naudas vienībās. Mana dzīve ir vērta veselus Ls 500 000, kas ir ārkārtīgi daudz, jo pazīstu sievieti, šuvēju Martu N. (šeit un turpmāk tekstā trešo personu vārdi mainīti, lai sargātu to privātumu), kuras dzīvi novērtēja vien ar Ls 20 000.
Droši vien jau saprati, ka es esmu kredītņēmēja. Pilnīgi jūtu dzēlīgos komentārus, ka tā ir manis pašas vaina. Protams, ja reiz grēcinieks paraksta līgumu ar Sātanu, lai pats gatavojas atdot savu dvēseli, nestrīdos, tikai vēlos dalīties pārdomās par dažiem paradoksiem, ar kuriem esmu saskārusies savā nožēlojamajā iztikas vilkšanā cerībā, ka varbūt kāds ieklausīsies.
Pirmkārt, nepieciešamais, lai sāktu maksātnespējas procesu, – ik mēnesi kreditoram jāmaksā viena trešdaļa no ienākumiem, taču šī daļa nevar būt mazāka par vienu trešdaļu no minimālās algas. Tātad, ja cilvēkam vispār nav ienākumu, viņš nevar būt maksātnespējīgs. Iemesls, kāpēc es nevaru būt maksātnespējīga ar saviem Ls 90 mēnesī – es nevarētu apmaksāt savu maksātnespēju. Ir nedaudz paradoksāli, vai ne?
Otrkārt, iztikas minimumam nav nekādas nozīmes, jo praksē neviens to neievēro. Ar visādiem starptautiskiem likumiem ir aizliegta orgānu tirdzniecība un verdzība, taču pašlaik zvērināti tiesu izpildītāji var atņemt 30-50% no jebkuras summas, neskatoties uz to, vai cilvēkam ir apgādājamie, vai paliek iztikas minimums, vai tiek atņemts vienīgais mājoklis, utt. Vai ir liela atšķirība atņemt dzīvībai svarīgu orgānu vai iztikas līdzekļus? Bez abiem nav iespējams izdzīvot, taču tikai viena atņemšanu Latvijā uzskata par nelegālu.
Treškārt, savu māju nopirku vēl milzīgā īpašumu burbuļa laikā, kad varēja „atstāt atslēgas uz galda” un parāds bija dzēsts (izsolē pārdeva īpašumu par cenu, kas segtu visus izdevumus); vēlāk ārkārtīgi gudri deputāti šo likumu mainīja, un pārdot manu īpašumu varēja jau par veseliem 30% no tā patiesās vērtības. Tagad man vairs nav ne ieķīlātā īpašuma, ne kā cita, taču parāda summa man vēl joprojām jāatmaksā, tā teikt, līdz nāve mūs (mani un banku) šķirs. Akcija – maksā visu mūžu, nesaņem neko.
Eksemplāri patstāvīgai analīzei:
Anete R. – ekonomiste, pagaidām bez pastāvīgas darba vietas; ienākumi ~90 Ls/mēn; apgādībā 2 bērni; parāds Ls 500 000.
Marta N. – šuvēja; alga ~220Ls/mēn., pēc ieturējumiem paliek 100Ls; apgādībā 1 bērns; parāds Ls 20 000.
Gints H. – policists; alga ~200 Ls/mēn., pēc ieturējumiem 170 Ls/mēn.; apgādībā 2 bērni; parāds Ls 120 000.
Iztikas minimums 2011.gada jūlijā - Ls 176.63.
Sirsnīgi sveicieni!
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.