Iesaki rakstu: 
Bieži sev esmu uzdevis jautājumu, kāpēc Latvijā tik izplatīts vienmēr ir bijis un ir kolaboracionisms un mankurtisms. Paskaidrošu, ko šie jēdzieni manā izpratnē nozīmē. Kolaboracionisms ir dzimtenes nodevēju sadarbība ar okupantiem, ar okupācijas režīmu. Mankurts savukārt ir vergs, kuram varmācīgi atņemta atmiņa, kurš neatceras savu pagātni, savu tautu un kurš tāpat kā kangars apzināti kaitē savas tautas interesēm. Tātad abi šie jēdzieni ir stipri identiski.
Latvija, sevišķi kopš padomju laikiem, kļuvusi par “daudznacionālu valsti”. Lielā mērā tas ir, pateicoties mūsu lielajam kaimiņam, imperiālistiski un agresīvi noskaņotajai Krievijai. Krievija vienmēr ir centusies iekarot, pakļaut un rusificēt apkārtējās mazās valstis, arī Latviju, iepludinot tajās savus daudznāciju iedzīvotājus… neskatoties uz to, ka tā nekad nav pratusi savest pati savu valsti kārtībā. Atcerēsimies kaut vai logu ciršanu uz Eiropu Ivana Bargā vai Pētera I, vai padomju laikā.
Krievija vienmēr un jo sevišķi padomju laikā savu mērķu realizēšanā centusies izmantot mankurtizētos latviešu kolaboracionistus. Tikai, salīdzinot ar Čingiza Aitmatova formulēto mankurta jēdzienu, daudzi latvieši pie šī negoda ir nonākuši ne tikai piespiedu brīvprātīgā ceļā (Stokholmas sindroms), bet arī padomju režīma ideoloģiskās apstrādes, tātad maldu ceļā vai labprātīgi.
Okupējot un anektējot Latviju 1940. gadā, Krievija (PSRS) centās latviešu tautu pārkrievot, nogalinot, apcietinot, deportējot latviešus un atklātā vai slēptā veidā to vietā iesūtot cittautiešus vai pārkrievotus Krievijas latviešus. Šie pārkrievotie latvieši un viņu pēcnācēji joprojām te ir, viņus dēvē par latviešiem, bet tie uzticīgi kalpo Krievijas, nevis Latvijas interesēm.
Latvijā palikušie latvieši, jau sākot no bērnudārza, tika ideoloģiski apstrādāti un veidoti par mankurtiem/kolaboracionistiem. Savu roku pielika arī VDK. Vienlaicīgi tā tika veidota jauna cilvēku kopība – padomju tauta. Šīs politikas sekas mēs jūtam vēl šodien.
Kolaboracionisma ziņā es neredzu lielu atšķirību starp Krievijas un Latvijas latviešiem. Vienīgi Krievijas latvieši atklātāk kalpo krievu un Krievijas interesēm. Un tad nu der ieklausīties V.I.Ļeņina teiktajā, ka pārkrievojušies nekrievi ir lielāki ģeržimordas par pašiem krieviem vai pārkrievojušies cittautieši vienmēr pārsāla īsti krievisko noskaņojumu. Par to mēs esam pārliecinājušies gan LPSR, gan tagad LR laikos.
Kas visvairāk iestājas par krievu un pret latviešu interesēm? Latvijā dzīvojoši nelojāli žīdi (piedošanu, pārkrievojušies ebreji) – giļmani, cilēviči, lindermani, girsi, ždanokas… un, protams, arī pārkrievojušies latvieši – piemēram, Elksniņš, Ameriks ar visu savu GKR & Co. Dievs ar ebrejiem, bet man nav saprotams, kā latvietis var kļūt par savas tautas ienaidnieku, kaut arī būtu nācis no Krievijas?
Kāpēc ir tik liela atšķirība starp Krievijas un Rietumu latviešiem? Kāpēc Rietumu latvieši centās saglabāt savu latvietību, bet Krievijas ne? Kaut gan, loģiski spriežot, vajadzēja būt otrādi, jo pirmo dzīve savās mītnes zemēs bija krietni labāka nekā otro. Vai nu Krievija prata labāk iedarboties uz cilvēku prātiem sev vēlamā virzienā, vai arī katrā no minētajām debesu pusēm nonāca atšķirīgi orientēti indivīdi.
Protams, arī starp Rietumu latviešiem atradās (bieži vien maskētā veidā) latviešu interešu nodevēji kā G.Meierovics, V.Vīķe-Freiberga, N.Muižnieks. Taču arī vietējo latviešu vidū ir plaši izplatīts kolaboracionisms. Manuprāt, kamēr Latvijā nav likvidētas okupācijas sekas, te pastāv okupācijas pazīmes. Tāpēc latvieši, kas atbalsta šīs okupācijas sekas un tātad de facto noliedz padomju okupācijas faktu, ir uzskatāmi par kolaboracionistiem. Un tādu ir papilnam – faktiski visās Latvijas partijās –, un tieši tie nosaka šodienas Latvijas politiku (naturalizāciju, t.s. sabiedrības integrāciju, iztapību vietējiem nelatviešiem, iztapību Austrumiem un Rietumiem).
Visu kolaboracionistu viedokli savā laikā izteica A.Čepānis, paužot, ka Krievijai nevajagot uztraukties par 1996. gada 22. augusta deklarāciju par Latvijas okupāciju, jo tas esot tikai iekšējās lietošanas dokuments. Un par tādu tas patiešām arī ir padarīts. Žēl, ka pretstatā likumiem un lēmumiem, kas aizsargā krievu (krievvalodīgo?!) minoritāti, likumi, kas aizsargā šo valsti vai latviešu tautu, bieži vien no pašu pieņēmēju puses tiek ignorēti. Diemžēl nekas neliecina, ka tuvākajā laikā mūsu mazajā valstiņā būtu sagaidāmas kādas pozitīvas pārmaiņas. Negribētu te vēlreiz izvērst jautājumu par latviešu nacionālo pašapziņu vai patriotismu.
Krievvalodīgo attieksme pret Latvijas pamattautu un šo valsti liecina, ka nepateicība ir pasaules alga. Latvieši pret krieviem un citiem krievvalodīgajiem, neskatoties uz to, ko okupanti mums ir nodarījuši, ir izturējušies ar pārlielu toleranci. Kaut gan valstī vajadzēja veikt DD, tā vietā latviešu varneši realizēja pretēju procesu – okupantu/kolonistu legalizāciju ar pakāpenisku varas nodošanu viņu rokās (NI politiku).
Valstī tika atstāta pat militāra piektā kolonna (ne)pensionēto krievu militāristu un čekistu personās. Ar to vēl mūsu bāleliņiem nepietika – vajadzēja piešķirt (pielīdzināt) minoritātes statusu, noteikt pasaules praksē nebijušu nepilsoņa jēdzienu. Lai atražotu okupācijas sekas un saglabātu Latvijā krievisko noskaņojumu, tika saglabātas krievu skolas un bērnudārzi. Tika radīti okupantiem/kolonistiem labvēlīgi kolaboracionistiski likumi, kā Pilsonības likums. Arī Valsts valodas likums kalpo tiem pašiem mērķiem, jo faktiski, pēc gara netiek ievērots. Varasvīriem bīstamāki šķiet Latvijas patrioti, nevis tās ienaidnieki (salīdziniet 16. marta ierobežojumus ar 9. maija neierobežojumiem!).
Visbīstamākā okupācijas seku sastāvdaļa ir nevis šeit palikušie okupanti/kolonisti, bet mankurtizētie latviešu kolaboracionisti – pateicoties viņiem, Latvijas valsts un latviešu tauta tiek bīdīta pa skuju taku.
Imanta joprojām apburts dus zem Zilā kalna un gaida, kad to kāds modinās.
Seko mums 
Kādā senāku laiku dziesmā vai pat kinematogrāfiskā tēlā (atmiņa diemžēl vairs nav saglabājusi precīzākas ziņas par konkrētu avotu) – dzimtene alegoriski salīdzināta ar pamātes tēlu. Vai šis salīdzinājums patiešām ir absurds? Uzkrītoši pieaugošs empātijas deficīts pārvaldē (bet ne tikai), absurdā un nesamērīgā nodokļu nasta, uz tās rēķina pārmērīgi uzblīdusī un dāsni atalgotā birokrātija, ārišķīga eksaltācija un vienlaikus – neadekvāti augsts pašnovērtējums, tiesiskais nihilisms tur, kur tas nekādā gadījumā nedrīkstētu būt, un tamdēļ – nereti veselajam saprātam gluži vienkārši nepieņemama netaisnība – daudziem padarījusi dzīvi gluži vai nepanesamu. 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
