Viņa piedzima Rīgā, 19.gadsimta beigās jūgendstila namā Vīlandes 1, ko rotā zīmīgs dekors - velna galva… Viland… Voland… Jeļena Nirenberga kļuva par Mihaila Bulgakova mīļoto sievu. Par viņa Margaritu…
Maija vidū ar viesizrādēm Rīgā viesojas Valmieras teātris. Es gribēju redzēt Meistars un Margarita pēc M.Bulgakova romāna motīviem. Neviens mēģinājums iestudēt šo darbu uz skatuves vēl nav atzīts par veiksmīgu. Tam ir dibināti iemesli, kāpēc izcils dramaturgs rakstīja kā romānu…
Tas ir mistisks darbs - sadedzināts, atjaunots, gandrīz 30 gadus nogulējis atvilktnē, kļuvis par vispopulārāko, vispārdotāko, vislasītāko 20. gadsimta krievu literatūras romānu pasaulē. Lai gan par vislasītāko neesmu pārliecināts. Visi ir dzirdējuši, daudzi redzējuši krievu filmu (seriālu), zina aptuveno sižetu un centrālos tēlus - meistars, Margarita, Volands, bet grāmatu labākajā gadījumā ir iesākuši…
Par ko ir šis stāsts? Internets un youtubs ir pilns ar versijām un interpretācijām. Ar lekciju par romānu pirms pirmizrādes uzstājās S.Radzobe - man žēl, ka neesmu dzirdējis viņas variāciju par tēmu, jo varbūt tas, ko es gribu pateikt, sen ir pateikts.
Lai saprastu literāro darbu, ir vismaz kaut kas jāzina par rakstnieku un viņa laiku…
Bulgakovs un ģimene
Rakstnieks dzimis 1891.gada maijā Kijevā, teoloģijas profesora ģimenē, vecākais dēls no septiņiem bērniem. Mihailam bija 16 gadi, kad 48 gadu vecumā ļoti mokpilnā nāvē no nieru mazspējas nomira tēvs. Viņš atteicās no Dieva, jo tas taču neglāba tēvu, un nolēma kļūt par ārstu. Tā teikt, ņemt likteni savās rokās… Ievērojami ārsti bija abi viņa mātes brāļi – profesora Preobraženska (Suņa sirds) prototips ir viens no onkuļiem.
1914. gadā sākās 1.Pasaules karš, Mihailu no mobilizācijas atbrīvoja – nieru mazspēja. Jau tad šī ģenētiski mantotā slimība parādījās rakstnieka dzīvē. Pēc pāris gadiem kā diplomēts kara ārsts Bulgakovs tika nosūtīts uz fronti. Pēc kara beigām strādāja par lauku ārstu Smoļenskas guberņā, tad bija Balto armijā Krievijas dienvidos. Pilsoņu karš sadalīja Bulgakovu ģimeni - brāļi devās emigrācijā, kur izveidoja itin veiksmīgas karjeras.
Bulgakovs un morfijs
Smoļenskā, ārstējot ar difteriju slimu bērnu, Bulgakovs saskārās ar nopietnu inficēšanās risku, tāpēc viņam nācās ievadīt pretdifterijas sērumu, kam bija smagas alerģiskas reakcijas. Lai tās mazinātu, viņš sāka lietot morfiju. Atkarība iestājās gandrīz ar pirmo reizi…
Bulgakovs un kritiķi
Visu mūžu Bulgakovs ir bijis pakļauts ļoti nežēlīgai kritikai. Viņš bija saskaitījis, ka no 298 publicētajām kritikām tikai 3 bija bijušas labvēlīgas. Principā tā bija rīdīšana...
Daudzi no Bulgakova vajātājiem tika nošauti represiju laikā kā trockisti. Bulgakovs uz tiesas procesa sēdēm negāja, bet viņa Jeļena/Margarita gan... Pēc nāves sprieduma nolasīšanas uzrakstīja vēstulē - tagad es ticu, ka Dievs ir!
Bulgakovs un sievas
1.sieva (1913.-1924.) – Татьяна Лаппа. Viņa izmācījās par medmāsu, lai varētu būr vīram vienmēr blakus. Gāja līdzi karos, frontēs un lauku ārsta praksē, glābjot no tīfa, no bada un arī no morfija… Pateicoties viņas kalpošanai, Bulgakovs varēja radīt savus pirmos darbus ļoti skarbajā pēcrevolūcijas Maskavā.
Mihails bija apsolījis Viņai veltīt savu Balto gvardi, bet tad jau viņa dzīvē bija ienākusi cita sieviete. Viņš aiznesa tikko iespiesto grāmatu, un Tatjana ieraudzīja, kam tā veltīta…Viņa iesvieda Bulgakovam grāmatu sejā.
Pirms nāves viņš ļoti gribēja redzēt savu laulāto sievu, lai nolūgtos…Bija vainīgs! Bet viņa tajā laikā Maskavā vairs nedzīvoja - viņi nesatikās.
2.sieva (1925.-1932.) - Любо́вь Белозе́рская. 1924. gadā atgriezās PSRS no emigrācijas kopā ar padomju grāfu Alekseju Tolstoju. Skaistule, dejotāja ar plašiem sakariem Maskavas bohēmas aprindās, kuras tik ļoti vilināja Bulgakovu.
Klīda runas, ka savam romānam šādas tādas detaļas rakstnieks ir smēlies tieši no šīs sievas, jo viņa Parīzē bija strādājusi kā dejotāja iestādījumā, kas līdzīgs Mulenrūžai - piedalījusies nakts balles ar kungiem frakās un dāmām tikai ar kurpēm kājās… Neko neatgādina? Un arī teikumu - Jūs neesat Dostojevskis! - rakstniekam pateica šī sieva.
3. sieva - Еле́на Булга́кова. Viņi satikās 1929.gadā, kad Jeļena bija padomju ģenerāļa sieva (iespējams, arī maršala Tuhačevska mīļākā) - mīlēta, lutināta, pārtikusi. Arī Bulgakovs bija precējies, lai gan laulība bija vairs tikai formāla, bet Jeļenas vīrs kategoriski protestēja pret sievas romānu - uz pāris gadiem tas tika pārtraukts. Bet drīz viņa kļuva par rakstnieka sievu. Margaritas ārējais veidols ir norakstīts no viņas, šķielēšanu ieskaitot. Tā nebija vienkārša sieviete… Ragana…
Lai saprastu šo pāri un viņu attiecības, varbūt ir jāatsaucas uz citu klasiķi un darbu – Orvels, 1984. Arī tas romāns ir par mīlētājiem totalitāra režīma apstākļos. Kad apkārt arestē, represē, šauj - nemaz nav viegli nosargāt savu mīlestību un dzīvi...
Ļoti iespējams, ka Jeļena bija čekas ziņotāja par vīru un ne tikai... Tādu piesardzīgi diplomātisku minējumu izteica viņas vedekla, vecākā dēla sieva. Un, visticamākais, Bulgakovs par to zināja. Tas arī izskaidrotu naudas daudzumu ģimenē, kam pētnieki nekad nav atraduši oficiālos avotus, un to, ka pašu smagāko represiju laikā Bulgakovi netraucēti rīkoja brīvas ballītes un apmeklēja pieņemšanas amerikāņu vēstniecībā. Arī Majakovska mūza Ļiļa Briks ganīja savu dzejnieku...
Jeļena nosargāja Bulgakova literāro mantojumu un iemanījās nopublicēt viņa galveno romānu vēl padomju laikā. Par viņu krievu literatūrā nodibinājās teiciens - nav svarīgi, kāda rakstniekam ir sieva, svarīgi - kāda viņam ir atraitne!
Bulgakovs un Staļins
Rakstnieks ticēja, ka viņus vieno mistiskas saites. Zināms pamats tam bija.
1926.gadā ar lieliem panākumiem MXAT (laikam Maskavas Dailes teātris latviski) notika viņa lugas Turbinu dienas pirmizrāde, bet, neskatoties uz panākumiem, kritika bija ekstrēmi negatīva un lugu noņēma no repertuāra. Bet izrādē jau bija redzējis Staļins, kuram tā patika, un viņš ar savu personīgu pavēli izrādi atļāva. Kopumā viņš esot izrādi noskatījies vismaz 15 reizes. Tomēr lugu bija atļauts izrādīt tikai MXAT, nevienā citā teātrī to nedrīkstēja iestudēt.
1926.gadā čeka izkratīja Bulgakova dzīvokli un konfiscēja dienasgrāmatu un Suņa sirds manuskriptu. Bulgakovam ir raksturīgi, ka viņu varoņu prototipus laikabiedri atpazina bez problēmām. Paskatieties ekranizāciju un salīdziniet Šarikovu ar jaunāka Staļina bildēm… Šarikovs (suns Šariks + lumpenis Kļims Čugunkins)… staļ… čugun… ārējais apraksts… Molotovs savā dienasgrāmatā rakstīja, ka Bulgakova manuskriptus bija lasījis viss politbirojs. Partijas bonzas bija pārliecināti, ka Švonders ir kā izspļauts pēc Kameņeva…
Bet represiju nebija! Lai gan čekas priekšnieka Jagodas sarakstos Bulgakovs bija ar 7. numuru, Staļins vienmēr rakstnieku izsvītroja no sarakstiem.
Tomēr, sākot ar 1929.gadu, visas lugas tika aizliegtas, neko nepublicēja, darba nebija.
1930.gadā Bulgakovs nosūtīja vēstuli Staļinam ar lūgumu ļaut viņam emigrēt, jo nav iztikas līdzekļu. Tad arī tika sadedzināts Meistara un Margaritas pirmais variants, visticamākais, Bulgakovs baidījās no kratīšanām un aresta. Bet viņam piezvanīja... Pats! Starp citu, tā bija Lielā piektdiena… Un visas lietas atrisinājās - darbs par režisora palīgu MXAT, Jeļena atgriezās, tika atļautas lugas.
Desmit gadus ģimene dzīvoja materiāli labi, un arī represijas, kas trakoja visapkārt, viņus neskāra. Bet 1939.gadā Bulgakovs uzrakstīja slavinošu lugu par Staļina jaunību Batum. Vadonim nepatika. Viņš piedeva rakstniekam Čugunkinu, bet nepiedeva vāju lugu. Bulgakovs bija salauzts un vairs nebija interesants…
Tas bija beigu sākums. Rakstniekam ļoti strauji pasliktinājās veselība - nieres. Un tas bija vecums, kad mira tēvs…Mežonīgas sāpes (āda, muskuļi, galva) un aklums. Pēdējos mēnešos viņa vienīgais mierinājums bija viņa Margarita un morfijs.
Romāns Meistars un Margarita
Bulgakovs romānu sāka rakstīt 1928.gadā. Par bezdievīgo Maskavu, kur Mauzolejā pielūdz Ļenina mūmiju, baznīcas sagrautas, garīdznieki nošauti, plašās tirāžās Безбожник, kur ateisms ir oficiālā valsts reliģija un ir izsludināta ateisma piecgade ar mērķi, ka 1936.gadā cilvēki vairs neatcerēsies vārdu Dievs.
Romānā sižeta līnija paralēli risinās trīs telpās un laikos:
1) Sadzīviskā - 1929.gada maijs, Maskava, ar visām tā laika peripetijām un raksturīgajiem tipāžiem;
2) Vēsturiskā – notikumi Jerušalajimā, kur Poncijs Pilāts izlemj klaiņojoša filozofa Ješua Ha Nocri likteni. Analoģija ir nepārprotama - Jūdasam un Poncijam Pilātam pat vārdi nav mainīti, Levijs Matejs - evanģelists Matejs, Ješua – Jēzus.
3) Mistiskā - notikumi norisinās ārpus reālā laika un telpas. Balle pie Sātana, noslēgums.
Kompozīcija ir teksts tekstā - romāns par un ap Meistara romānu.
Ļoti zīmīgs ir kalendārais grafiks, kas ir nepārprotami identificējams. Kad notiek balle pie Sātana, kur Margarita ir balles karaliene? Katrugad messire rīko vienu vienīgu balli. To sauc par pavasara pilnmēness jeb simts karaļu balli …Un kas ir pirmais pavasara pilnmēness? Pareizi! Lieldienas - kristiešu galvenie svētki! Tātad visi romāna notikumi - gan sadzīviskie, gan vēsturiskie, gan mistiskie - norisinās Klusajā nedēļā:
1)Trešdienas vakars – Volands ar kompāniju ierodas Maskavā. Notikumi pie Patriarhu dīķiem, kur pārliecinātajam ateistam Berliozam zem tramvaja tiek nogriezta galva, jo Annuška jau saulespuķu eļļu ir nopirkusi un ne tikai nopirkusi, bet jau izlaistījusi…
2) Ceturtdiena – Volands dod izrādi varietē, kur nauda birst no gaisa un dāmas tiek pie jaunām štātēm… gan nauda, gan štātes gan uz laiku… Šovbizness sit augstu vilni! Bet kristiešiem ir Zaļā ceturtdiena, kad Jēzus iedibina sakramentu - Svētais Vakarēdiens.
4) Piektdiena – Jerušalajimā tiek sists krustā Ješua, bet Maskavā sātans rīko Galā balli,
4) Sestdiena – Tiek nodedzināts rakstnieku nams Gribojedovs, bet saulrietā Volands ar svītu pamet Maskavu, paņemot līdz Meistaru un Margaritu… Pamet tieši pirms Lieldienām - Kristus Augšāmcelšanās svētkiem…
Pieskaršos dažiem no tēliem, bet par katru ir sarakstītas disertācijas
Meistars
Romāna pirmajos variantos, arī sadedzinātajā, šis autora alter ego tiek saukts par Faustu, Dzejnieku. Kāpēc un no kurienes parādās meistars? Par ticamāko tiek uzskatīta versija, kas balstās Bulgakova apmātībā ar Staļinu.
1933. gadā Osips Mandelštams pāris saviem kolēģiem, tai skaitā Pasternakam, nolasīja dzejoli Кремлёвский горец
Мы живём, под собою не чуя страны,
Наши речи за десять шагов не слышны,
А где хватит на полразговорца,
Там припомнят кремлёвского горца.
Rezultāti nebija ilgi jāgaida – arestēja uz sitienu. Lai pieņemtu lēmumu par Mandelštama likteni, Staļins piezvanīja Pasternakam, un pirmais, ko prasīja - vai viņš ir meistars? Pasternaks mēģināja miglaini, bet daiļi izlocīties... Staļins atkal – bet vai viņš ir meistars?... Pasternaks - nuuuū...bet cilvēku nedrīkst sodīt ne par kādu dzeju - ne labu, ne sliktu... Staļins – bet vai viņš ir meistars?!... Pasternaks – es gribētu ar jums tikties, lai parunātu par filozofiskiem jautājumiem... Staļins nometa klausuli.
Mandelštams tika represēts – cietums, lēģeris, nošauts 1938.gadā. Par dzeju.
Šī saruna tika plaši apspriesta literārajās aprindās, un vairums uzskatīja, ka Pasternaks, neatzīstot Mandelštamu par meistaru, ir daļēji, kaut netieši, vainojams dzejnieka traģiskajā liktenī.
Bet Bulgakovs saprata, kas ir svarīgs Vadonim... un, lai nebūtu nesaprašanās, nosauca savu varoni par meistaru.
Margarita
Sākotnēji vārds ir no Gētes Fausta, un tā arī palika. Bet tā nav Fausta Grietiņa -pavestā un pamestā, tā ir revolūcijas laika brīvās mīlestības un modern stila sieviete. Un, lai gan Margaritā ir šis tas arī no citām rakstnieka sievām un sievietēm, pamatā tā ir Jeļena.
Volands
Romāna pirmie nosaukuma varianti bija «Копыто инженера», «Жонглёр с копытом»… uzsvars uz vārdu - pakavs, kas visu tautu ticējumos ir neatņemama sātana zīme. Staļinam bija īpaša pazīme, viņam bija saauguši kreisās pēdas divi pirksti. Par to tenkoja visa Maskava.
Mākslinieks un vara - tēma ir arī Klausam Mannam Mefisto, mākslinieku filmā lieliski nospēlēja Klauss Marija Brandauers.
Gella
Prototips ir Jeļenas vecākā māsa Olga Bokšanskaja (Бокшанская), kas bija MXAT direkcijas sekretāre (Поликсенa Торопецкая Teātra romānā), arī Ņemiroviča Dančenko personīgā sekretāre, Staļina prēmiju komitejas sekretāre, kura brīvi braukāja pa ārzemēm, tai skaitā regulāri apmeklēja vecākus Rīgā, un par kuras sakariem (vai varbūt pamatdarbu) ar čeku nešaubījās neviens no laikabiedriem. Maskavas teatrālā bohēma mēļoja, ka viņa ir bijusi arī Staļina mīļākā, kurš to pēc draudzīgas šķiršanās ir iekārtojis MXAT par ideoloģisko uzraudzi.
Olga pārrakstīja uz rakstāmmašīnas romāna tekstu. Manuskripta rokrakstā nav, ir tikai šādi tādi Bulgakova agrīni uzmetumi. Līdz ar to pateikt, kam pieder šis vai tas teksts… Bet čeka zināja par katru teksta lapu uzreiz pēc nodrukāšanas…
Arī uz Jeļenas dienasgrāmatu paļauties nevar, jo pēc Staļina nāves viņa to pārrakstīja, bet pirms tās neviens saprātīgs cilvēks nerakstīja neko, ko pratināšanā varēja izmantot pret viņu. Tā vairāk ir beletristika.
Bet neapšaubāmi tās bija neparastas sievietes… Māsas no Vīlandes ielas…
Rimskis un Varenuha
Viena no versijām par prototipiem ir: Rimskis - Staņislavkis, Varenuha - Ņemirovičs–Dančenko. Tāds nedaudz neparasts skatījums uz abiem teātra grandiem un korifejiem…Bet, kā to var spriest pēc Bulgakova Teātra romāna, bija rakstniekam reāli pieriebušies…
Nodevēju tēma
Tā laika aktualitāte. Romānā tie ir Jūdass, kurš nodod Ješua, Aloizs Mogaričs, kurš uzraksta orgāniem denunciāciju par Meistaru, un barons Maigels, kam tas ir maizes darbs.
Visi ziņo par visiem, un visi nodod visu - sieva vīru, brālis brāli, Pavļiks Morozovs tēvu…Viens par 30 sudraba grašiem, otrs par dzīvojamo platību puspagrabā, trešais par ideju, bet vēl cits jo patīk… Bet nodevība dārgi nemaksā nevienos laikos..…
Valmieras iestudējums
Dramatizējums
Režisorei I.Rogai ir bijis ne visai veiksmīgs mēģinājums uzvest lugu, kas balstās uz kristietības dogmām un simboliem - J.Ivaškeviča Ideāls zaglis. Tāda žanra darbos var traki viegli sabraukt reālās auzās. Tas, ko redzēju Valmieras izrādē, vedina domāt, ka dramatizējuma veidotāja un režisore ir ietekmējusies no Maskavas Garīgās Akadēmijas profesora (laikam bijušā) Andreja Kurajeva romāna traktējuma. Nu tā ir vismaz strīdīga interpretācija. A.Kurajeva tēvs bija padomju filozofijas pārstāvis ar specializāciju reliģijas pētīšanā, un mamma tāpat, tā teikt, karojošie ateisti, bet Mihaila Bulgakova tēvs bija teoloģijas profesors, abi vectēvi – kristiešu garīdznieki, tiešos senčos kristiešu mācītāji sešās paaudzēs. Tas nav vienkārši tāpat…
Romānā kristīgā dogmatika tiek ievērota nevainojami, lai arī ko par to domātu prodiakons:
- Volands 3 reizes jautā Berliozam, vai tiešām viņš netic Dievam, un 3 reizes saņem apliecinošu atbild, ka – nē! Un tikai tad ir incidents ar eļļu…
- Margarita izsaka piedāvājumu- es pašam sātanam pārdotu savu dvēseli, lai tik uzzinātu, vai viņš ir dzīvs, vai nav… un tikai tad viņai blakus uzrodas Azazello
- lēmumu gan par meistara un Margaritas, gan Poncija Pilāta dvēseli nepieņem Volands. Viņš tikai izpilda Ješua gribu. Un vienīgais, kurš ar Volandu runā kā ar apakšnieku, ir Levijs Matejs - es neiešu ar tevi strīdēties, vecais sofist… Arī Frīdai brīvību neiedod sātans, viņš to nevar.
- bezdievjus Maskavā sodīt atnāk sātans, nevis Dievs. Tie ir viņa ļaudis.
Un tā no vietas. Tie nav Raksti, tas ir tikai literārs darbs. Gētem, starp citu, Mefistofelis arī nemaz tik nesimpātisks nav.
Dramatizējums ir neveiksmīgs romāna pārstāstījuma mēģinājums, bez sižeta dramaturģijas attīstības. Es domāju, ka tie, kuri nezina saturu, tur saprast nevar neko. Romānā katrā līnijā pilnībā mainās teksta temps, ritms un intonācija. Kā simfonijā -ātrā daļa - sadzīviskā līnija, lēnā (andante) - vēsturiskā, menuets (skerco) – mistiskā (balle pie Volanda) un Fināls. Bet izrādē viss ir vienā tempā, ritmā un intonācijā.
Izrāde vispār veidota pēc pārpalikuma principa - dekorācijas no vienas izrādes, kostīmi no otras, aktieri – visi, cik ir.
Vienīgais veiksmīgais kostīms bija Margaritai ballē, tas miesaskrāsas triko – gaumīgi. Redzams, ka aktrise nav kaila, bet stilizācija atbilst sižetam. Bet kas tā par lillā kleitu bija Gellai mugurā? No kuras izrādes? Un kādā sakarā? Un Frīdai? Tur ainām pilnīgi saturs pazūd.
Jā, es zinu, ka Levija Mateja projekcija sadzīviskajā līnijā ir Bezpajumtnieks, līdz ar to būtu saprotams, ka abus tēlus spēlē viens aktieris. Bet kāpēc abi tēli ir vienā pidžamā? Režisore ir pārliecināta, ka publika saprot, kad kurš ir kurš?
Un tā es varētu no vietas... Bet es labāk pateikšu, kas man patika.
Margarita - Elīna Vāne. Varbūt mazliet par daudz naivuma, bet bija kaislība. Un tā ir tēla atslēga. Principā, izvilka izrādi.
Korovjevs - Martiņš Meiers. Tradicionāla lomas interpretācija, bet vismaz tēlam bija forma, saturs, un konsekvence. Dzelžaini izturēja raksturu. Un viņš bija vienīgais, kuram tas tajā jūklī uz skatuves izdevās.
Begemots - Kārlis Neimanis. Labi padeva ļoti slavenas replikas, bet tas galīgi nav vienkārši. Viens no labākajiem traktējumiem, ko esmu redzējis. Noteikti labāk par krievu seriālu. Paradoksāli, bet tēls, kurš padara šo darbu nepiemērotu skatuvei, bija viens no visbaudāmākajiem.
Un, protams, režisorei un aktieriem ir izdevies starpbrīža videorisinājums. Tas man patika.
Fināls
Bulgakova pēdējās nedēļas bija bezgalīgas mokas, aklums un sāpes. Morfijs vairs nepalīdzēja. Meistars bija pabeidzis savu mūža galveno darbu, un viņa Margarita bija zvērējusi, ka to publicēs. Pasaulē bija palikušas tikai sāpes un ciešanas. Un meistars klusi aizgāja savas Margaritas rokās…
Bet man kaut kā neliek mieru viens stāsts, ko Bulgakova atraitne pastāstīja jauniņai studentei М. Чудаковой (vadošā Bulgakova pētniece Krievijā), kura pirmā kārtoja rakstnieka arhīvu. Jeļenas māte nomira Rīgā (1956.) gadā: kad mātes stāvoklis bija kļuvis bezcerīgs, lai pārtrauktu mokošo agoniju, meita bija piespiedusi medmāsu veikt letālu morfija injekciju... Satriecošs esot bijis miers un aukstasinība, ar kādu Jeļena Bulgakova par to stāstījusi…
Varbūt Bulgakovai Margaritai tā nebija pirmā nāvējošā morfija injekcija…Viņa bija apsolījusi vīram, ka nekad to neatdos slimnīcā, varbūt bija apsolījusi vēl kaut ko... indēšanas aina un Margaritas vārdi finālā – es sargāšu tavu miegu...
Lai nu kā… Mihails Bulgakovs nomira pēdējā svētdienā pirms Ciešanu laika, kam pareizticīgajā tradīcijā ir dots nosaukums - Прощеное воскресенье.
Aivara Gulbja foto – Vīlandes iela 1.