Iesaki rakstu: 
Pirms kāda laika jau atbildēju uz Latvijas Meža īpašnieku un apsaimniekotāju konfederācijas priekšsēdētāja un Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētāja Māra Liopas publiski uzdotajiem jautājumiem un pārmetumiem vides organizācijām (lasīt šeit). Aktualizējoties jautājumam par to, ka puse AS "Latvijas valsts meži" reģionu palikusi bez FSC sertifikāta, Māris Liopa ir atpakaļ ar jauniem pārmetumiem vides organizācijām un man personīgi ar rakstu "Nav 'labu' un 'sliktu' mežu sertifikātu" portālā "Delfi".
Ja kādu izbrīna, ka mani komentāri par FSC tik ļoti satraukuši privāto mežu īpašnieku pārstāvi, kamēr paši LVM par to ierunājas vien žurnālistu pabakstīti, atgādinu iepriekšējā rakstā minēto - M. Liopa faktiski darbojas LVM, nevis meža īpašnieku interesēs.
Atceraties - iepriekš M. Liopa izteica aizdomas, ka vides organizācijas finansē "struktūras, kuru mērķis ir likvidēt Latvijas valstiskumu"? Šoreiz izrādās, ka viena no šīm struktūrām ir... Aizsardzības ministrija. Lai radītu pareizo noskaņu, M. Liopa ir izvilcis vecus melus par 1,5 miljonu no aizsardzības budžeta tērēšanu pupuķu pētījumiem. Par to jau esmu rakstījis iepriekš (lasīt šeit). Šoreiz uzrakstīju personīgu vēstuli M. Liopam un norādīju uz to, ka informācija nav patiesa, bet par atbildi saņēmu nevis atvainošanos, bet aizrādījumu, ka es pārāk daudz atļaujoties.
Argumentācijas balstīšana uz klajiem meliem, protams, mazina ticību visam pārējam, ko M. Liopa raksta, taču dažus punktus ir vērts komentēt. Tomēr, pirms izteikšu savu viedokli, kam M. Liopas ieskatā trūkst pamatojuma, atļaušos citēt paša M. Liopas teikto žurnālam "Baltijas Koks" 2013. gada novembrī:
"Mums daudzreiz pārmet, ka FSC ir radīts, lai ieviestu kārtību lietus mežos, un tikai pēc tam atnācis līdz Eiropai. Taču FSC pamata būtība ir, lai mežu apsaimniekošanā vienlīdzīgi tiktu ievēroti vides, sociālie un ekonomiskie aspekti.(..) FSC sertifikāts apliecina, ka paši esam pieņēmuši lēmumu darboties ar labākajām pārvaldības metodēm, kādas šobrīd vispār ir pieejamas."
Tagad izrādās, ka es, kas esmu teicis gandrīz vārds vārdā to pašu, esmu "sertifikācijas jautājumā nezinošs cilvēks, kas gatavs dot kategoriskus ieteikumus".
Lai lasītāju pārliecinātu, ka mani apgalvojumi par to, ka FSC sertifikāts ir labāks par PEFC (manu viedokli var izlasīt šeit), ir nepatiesi, M. Liopa nevis mēģina atspēkot faktus, uz kuriem norādīju, salīdzinot sistēmas, bet norāda uz Austriju, kur esot ļoti maz FSC sertificētu mežu.
Jāatzīst, ka (pagaidām) neesmu iedziļinājies Austrijas mežsaimniecībā, bet vēlreiz varu uzvērt iepriekš rakstīto - gan FSC, gan PEFC sistēmā prasības mežu apsaimniekošanai tiek noteiktas nacionālajos standartos, kas katrā valstī var būt atšķirīgi un ir valstis, kur abām sertifikācijas sistēmām tiek izmantots viens un tas pats nacionālais standarts, bet tas, kas uztrauc mani un manus kolēģus vides organizācijās, ir būtiskās atšķirības starp šiem standartiem Latvijā.
Protams, var apsaimniekot savu mežu saprātīgi, neprasot tam nekādu neatkarīgu apliecinājumu, tāpat kā neviens neliedz audzēt bioloģisku pārtiku bez jebkāda sertifikāta. Bažas rada tas, ka LVM paši savulaik uzsvēruši FSC kā apliecinājumu labai saimniekošanai, bet atteikšanās no sertifikāta sakrīt ar brīdi, kad vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji snieguši virkni sūdzību par gadījumiem, kad FSC noteiktās prasības, mūsuprāt, pārkāptas.
M. Liopa arī norāda arī, ka mani vajadzētu satraukt tam, ka Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošie meži nav sertificēti. Paturot prātā aizrādījumu, ka esmu sertifikācijas jautājumā nezinošs cilvēks, tomēr atgādinu iepriekš rakstīto, ka gan FSC, gan PEFC sertifikāti domāti galvenokārt mežiem, kuru apsaimniekošanas galvenais mērķis ir koksnes ieguve. Ļoti vienkāršojot (par ko atvainojos Liopas kungam un citiem) - FSC ir logo, ko uzlikt uz koka izstrādājuma, lai tā pircējs zinātu, ka šī izstrādājuma tapšanas rezultātā mežs nav cietis.
Jau pirms vairākiem gadiem vides organizācijas norādīja, ka nav pieņemama Dabas aizsardzības pārvaldes valdījumā esošo mežu izstrāde peļņas gūšanas nolūkos (sk. 12.02.2013. vēstuli šeit), jo šo mežu apsaimniekošanas primārais mērķis ir dabas aizsardzība. Cīņa toreiz bija sekmīga, tāpēc DAP nav vajadzības tirgoties ar koksni un pārliecināt pircēju, ka tā iegūta ilgtspējīgi apsaimniekotos mežos.
Visbeidzot gribu aicināt M. Liopu, ja viņam vēl kādreiz uznāktu vēlme publiski izpausties par maniem izteikumiem, mēģināt tomēr atspēkot manis minētos faktus, nevis aizrauties ar teorijām, kurš - Krievija, Aizsardzības ministrija vai zviedri - man maksā.
Pārpublicēts no http://vkerus.blogspot.com
Attēlā - raksta autors
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.