Melis un urla no "politiskās elites": fragments no topošās Lato Lapsas grāmatas par Ilmāru Rimšēviču

PIETIEK
21.12.2023.
Komentāri (0)

Iesaki rakstu:

Pēdējo vārdu savā kukuļošanas un korupcijas tiesas prāvā šis cilvēks beidza ar izjustiem, aizkustinošiem, noteikti no sirds nākošiem vārdiem par vēlmi turpināt kalpot Latvijas cilvēkiem un ar „Dievs, svētī Latviju”, un es pieķēru sevi pie domas, ka gandrīz, gandrīz jau atkal būtu gatavs viņam noticēt. Citos apstākļos, vēl tikai dažus mēnešus iepriekš – tiešām arī noticētu, ka šos vārdus saka patiess godavīrs, kurš kļuvis par zemiskas Latvijas ienaidnieku sazvērestības upuri.

Šim cilvēkam neapšaubāmi ir talants melošanas un izlikšanās jomā, kas vēl uztrenēts iespaidīgi ilgi – trīs gadu desmitus. Šī rekordilgā atrašanās Latvijas kroplās un nekrietnās varas elites pašā virsotnē viņam acīmredzot ir iemācījusi, ka uz publiku iedarbojas nevis gudra un pārdomāta, bet konsekventa un nekaunīga melošana. Un tā ir viņa specialitāte. Viņa superspēja.

Īpaši viņam patīk vietā un nevietā melot par savu atklātību – pēdējais vārds kukuļošanas prāvā nav nekāds izņēmujms

„Es stāstu visu, ko zinu, no sirds. Visu! Tik daudz, ka aizmirstas frāze - ka man ir tiesības arī klusēt, jo tas tiesā var tikt izmantots pret mani. Bet, tā kā nav nekāda pamata noziegumam, tad esmu bez bremzēm. Domāju, tāda būtu jebkura cilvēka reakcija vai būtība, jo - tev jau nav nekā slēpjama, nekā tāda, par ko būtu kauns, neērti vai jānožēlo...” – tā viņš, piemēram, jaunajā grāmatā „Aprakt dzīvu pie karātavām” melo par savām pirmajām liecībām. Un melo tik sirsnīgi un aizrautīgi, ka, kamēr nav iespējas paraudzīties – ko tad īsti viņs ir sastāstījis, šiem meliem gribas noticēt.

Šis cilvēks ir nu jau bijušais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs.

Es neesmu tā vislabticīgākā un glupākā aitiņa, bet godīgi atzīšos – arī mani viņš bija piekrāpis un apvedis ap stūri. Arī es biju noticējis viņa meliem. Turklāt nevis kādā vienā konkrētā gadījumā, bet faktiski gadu desmitiem ilgi, jau kopš deviņdesmito gadu sākuma.

Pat tad, kad es pirms padsmit gadiem ilgi un gari tiesājos ar šo kungu, kurš bija ieņēmis galvā, ka viņš stāv pāri Latvijas likumiem, ka viņa iestāde nav nekāda parastā valsts iestāde un ka sabiedrībai nav nekādu tiesību uzzināt, kādas prātam grūti aptveramas summas viņš saņem no nodokļu maksātāju naudas, man pēc uzvaras šajās prāvās vienalga šķita – jā, protams, man ir darīšana ar pārrijušos, augstprātīgu, iedomīgu mūsu „elites” pārstāvi, bet ne jau nu ar prastu meli un nekaunīgu korumpantu.

Arī tad, kad jau tikpat sensenos laikos Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, kurš bija daudzkārt publiski uzstājies, valstiski atbildīgi biedējot ar ēnu ekonomikas iespējamo pieaugumu, pats tika atmaskots par līdzdalību šajā ēnu ekonomikā un „maksāšanu ķepā” cilvēkam, kas viņam bez kādiem līgumiem un nodokļiem „palīdz sniegu notīrīt”, nekas īpašs manos priekšstatos nemainījās. Visi taču viņi tur tādi – liekuļi un maitas. Jā, liekuļi un maitas, tomēr ne urlas un prasti kukuļņēmēji.

Jā, vēl vairāk – pat tad, kad 2018. gada februārī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs Ilmāru Rimšēviču aizturēja aizdomās par kukuļņemšanu un šīs iestādes nekrietnākie darbiieki savā tradicionālajā derdzīgi pusnoziedzīgajā manierē sāka valsts uzturētajiem „sabiedriskajiem” medijiem par viņu nopludināt noklausītu sarunu fragmentus, arī tie mani nepārliecināja.

Jā, es lasīju šos fragmentus, bet vienalga kaut kā pārāk neticami šķita, ka šis vienmēr solīdais, uzvedīgais, izglītotais kungs, politiskās elites pašas virsotnes pārstāvis neiebilst, kad puskrimināls uzņēmējs par viņu primitīvi ņirgājas ar vārdiem: „Es nezinu, šaubos, vai tu esi tik daudz nopizģījis vienkārši šo gadu laikā, vienkārši, ka tu varētu ieguldīt.” Un šis kungs – Latvijas Bankas prezidents ne tikai neiebilst, bet pazemīgi taisnojas: „Nē. Nu, tā... lieks sotaks un viss. Vai ne?...” Tas vienkārši nešķita iespējams.

Kas mani izārstēja? Pavisam vienkārši - mani izārstēja 2018. gada 15. februārī sāktā kriminālprocesa Nr. 16870000618 divdesmit četri sējumi.

Runa nav par to, vai šajos sējumos ir vai nav pietiekama pamata notiesāt kukuļņēmēju un korumpantu Ilmāru Rimšēviču. Visticamāk jau beigu beigās viņš izspruks cauri ar nosacīti veselu ādu, - tik daudz dažādu nejēdzību šīs lieas ietvaros ir sastrādājuši KNAB un prokuratūras diletanti, parazīti, varbūt arī korumpanti. Galu galā šo kungu neiesēdināja ne par viņa nolaidību Bankas Baltija krahā, ne par Parex bankas katastrofas „nokārtošanu”, kad tieši viņa vainas dēļ Latvijas valsts piedzīvoja īstu katastrofu, zaudēja simtus miljonu un tika atmesta atpakaļ par vairākiem gadiem, - kaut vajadzēja, protams.

Runa ir par to, kas vispār ir izlasāms šajos krimināllietas sējumos un kā tas iet kopā ar visu to, kas jau ir zināms par Ilmāru Rimšēviču viņa augstajā amatā.

„Tiesiskajā” Latvijas valstī likumdevēji ar gudru ziņu ir iekārtojuši tā, ka likumīgā ceļā par kādas augstas personas iespējamiem noziegumiem sabiedrībai pilnu informāciju ir iespējams uzzināt tikai tad, kad attiecīgajā lietā ir spēkā stājies spriedums – un arī tad vēl „tiesībsargāšanas” iestādēm ir tiesības lemt, ko un vai vispār atklāt.

Bet tikmēr... tikmēr sabiedrībai jāpietiek ar tām tendenciozajām skrandām, ko tai caur valsts uzturētiem „sabiedriskajiem” medijiem pamet to pašu „tiesībsargāšanas” iestāžu pārstāvji. Tā tas līdz šim ir bijis arī attiecībā uz Ilmāra Rimšēviča kukuļošanas kriminālprocesu.

Šis nebūs tas gadījums.

Katram no šīs grāmatas lasītājiem ir iespējams pašam iepazīties ar būtiskāko daļu no šiem te divdesmit četriem sējumiem – Ilmāra Rimšēviča kukuļošanas un korupcijas kriminālprocesa materiāliem – un pašam ar savu prātu izspriest, par ko viss izlasītais liecina. Lasiet paši, domājiet paši un paši izdariet secinājumus par saviem iespaidiem. Jums ir visas iespējas.

Kādi bija mani iespaidi? Lūk, kādi.

Urla. Mans pirmais iespaids, lasot šī kriminālprocesa materiālus, bija par vienkārši derdzīgu, šķebinošu, prastu, ikdienā nomaskējušos urlu, kas sev ļauj vaļu tikai vistuvāko ļaužu lokā. Urlu, kas, ticis prom no nepieciešamības izlikties sabiedrības acīs, var brīvi uzelpot, savas pārvaldītās nozares pārstāvjus nosaukt par pimpjiem, piebārstīt sarunu ar rupjiem krievu lamuvārdiem un ieņirgt par idiotiem, kas lepojas ar radītām darbavietām un nomaksātiem nodokļiem...

Varbūt šis atklājums par šo, man iepriekš nezināmo un nenojausto nu jau bijušā Latvijas Bankas prezidenta otro – derdzīgo seju man nešķistu tik šokējošs, ja šis vienu no valsts visaugstākajiem amatiem jau kopš deviņdesmito gadu sākuma ieņēmušais cilvēks arī mani tāpat kā visu sabiedrību gadu desmitiem nebūtu sekmīgi krāpis – un arī piekrāpis - ar savu rūpīgi kultivēto vieda tautsaimnieka un atbildīga valstsvīra publisko tēlu.

Tieši šis kontrasts personiski man bija visgraujošākais – reizē ar atskārsmi par to, cik meistarīgi gadu desmitiem ilgi šis cilvēks ir spējis no visas sabiedrības paslēpt šo savu otro seju. Ļoti iespējams – savu īsto, patieso seju. Un, jo vairāk es lasīju, jo pretīgāk man kļuva.

„Bernis staigā, pimpis, apkārt, ar prezentāciju - Ministru kabinets, premjers, Saeimas budžeta komisija. Vienkārši stāsta, nu: “Johaidī, mēs te pievelkam, tā teikt, naudiņu, mēs te darba vietas radām. Paskatieties, cik mēs nodokļus nomaksājam!” Bļeģ, nu kas tie par stāstiem, vecais! Nu! Nu, tak bērnišķīgi kaut kādi ir, nu!” – un šos vārdus saka valstsvīrs, kas publiski vienmēr bija izteicis viskvēlākas rūpes par darbavietām, par nomaksātajiem nodokļiem, par tautsaimniecības uzplaukumu...

„Tie, kas sūta, tos vajag izķert. Saproti? Jā? Tos vajag izķert un, un, un tā ... viņus sēdināt. Jā? Tu, bļaģ, parādīsi, kā tur viss?” „Ā, nu, tie ir tie pimpji, kas ir, “Saktā” sēž. Jā?” „“Jums bija metiens”, vai ne, ...bija. Un es domāju - bļaģ, bet taču būs metiens! Un tad, kad nebija metiena, es domāju, bļaģ, job tvoju!” „Nē, nu, bet vi- , viņam arī tur ir Izraēlas asinis... Nav nekāds Rubenis, viņš ir Rubens. Viņš ir hi- , hitrožopijs,” – un šis te bļeģotājs un antisemīts ir tas pats vienmēr solīdais, vienmēr korektais, vienmēr delikātais valsts centrālās bankas vadītājs...

„Ilmārs Rimšēvičs: - Tas ir tas ejošākais, kas Jūrmalā šobrīd ir.

Māris Martinsons: - Nu tas vienkārši, varbūt kaut kāda skice.

Ilmārs Rimšēvičs: - Viesnīcas tur. Jā.

Māris Martinsons: - Bļaģ, uz kaut kādu “Jauno vilni” izmest vienkārši ... Nu, kaut kā tā, nu.

Ilmārs Rimšēvičs: - Jā. Tā ir tāda, tā būtu laba doma. Ja mēs paspētu līdz tam laikam. Kamēr vēl Raimonds Pauls dzīvs. Jā?

Māris Martinsons: - Jā.

Ilmārs Rimšēvičs: - (smejas),” – arī tā nav nekāda kļūda vai nekrietna nomelnošana. Paspēt nopārdot dzīvokļus „Jaunā viļņa” krieviem, pirms Raimonds Pauls nav nomiris, - mu kā gan tur Latvijas Bankas prezidentam pašam par savu lielisko joku neieņirgt pilnā urliskā rīklē...

Un tā tālāk, un tā tālāk.

Šajā grāmatā pirmoreiz publicētas visas bēdīgi slavenās „Taureņu” pirts sarunas, kuras iekļautas Ilmāra Rimšēviča kukuļošanas kriminālprocesa materiālos. Un tās pilnīgi noteikti ir viens logs, kas pirmoreiz parāda šo te Ilmāra Rimšēviča otro, līdz šim slēpto seju. No labi situētas padomju okupācijas varas kolaborantu - staļinistu ģimenes nākuša prasta puskrievu urlas seju. Tieši tāda urlas, kurš ir gatavs ieņirgt par ikvienu, kas nav klāt, un gatavs pakampt jebkuru kumosu, ja vien tas ir droši iespējams.

Bet ir vēl arī otrs, varbūt pat vēl daudz nozīmīgāks logs. Manā izpratnē vēl lielāka vērtība no Latvijas kroplās politiskās elites patiesās sejas izzināšanas viedokļa ir nevis pašas ierakstītās Ilmāra Rimšēviča sarunas, bet gan krimināllietas protokolos rūpīgi fiksētais – kā mēnešu gaitā pēc aizturēšanas šī kunga meli un izlocīšanās, ja tā varētu teikt, evolucionē. Ir vieni meli, kurus viņš aizvieto ar citiem, ir otri, pie kuriem viņš turas līdz pēdējam, un ir vēl trešie, kurus viņš „piemirst” – un acīmredzami cer, ka tāpat būs arī ar izmeklētājiem un prokuroriem.

Vēl vairāk – secinājumi par nu jau bijušā Latvijas Bankas prezidenta „īsto seju”, uz ko vairāk nekā skaidri norāda ierakstīto sarunu atšifrējumos starp rindiņām nolasāmais urliskais alkatīgums un nopratināšanas protokolos fiksētais patoloģiskais melīgums, liek pilnīgi citām acīm paraudzīties arī uz Ilmāra Rimšēviča „veikumu” divās viņa atbildības sfērās un viņa pilnvaru laikā notikušās grandiozās katastrofās – Bankas Baltija izlaupīšanā un Parex bankas krahā – un šajā „veikumā” saskatīt nevis „kļūdas”, „neveiksmes” un „nepilnības”, bet gan kaut ko pavisam citu.

Lasiet paši, spriediet paši.

Seko mums