Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējā laikā sabiedrībā ir izvērsusies aktīva diskusija par Ministru prezidenta lomu ārpolitikā. Izskan dažādi pieņēmumi un arī man veltīta kritika, tādēļ vēlos viest skaidrību šajā lietā.

Vispirms ir jāuzsver, ka laikā, kamēr biju Ministru prezidents, godprātīgi strādāju valsts interesēs. Tajā laikā uznāca divas neparedzamas krīzes: Covid-19 pandēmija un Krievijas brutālais karš Ukrainā. Pandēmijas rezultātā visā pasaulē tika iztraucēts ikdienas ritms, tai skaitā smagi cieta gaisa satiksme – pandēmijas ietekmē cilvēki daudz mazāk ceļoja un aviosabiedrības samazināja reisu skaitu. To regularitāte tikai pakāpeniski atjaunojās.  

Kad 2022. gada sākumā pandēmijas draudi atkāpās, sākās Krievijas brutālais karš Ukrainā. Ir būtiski uzsvērt, ka visu šo laiku valdības darbs neapstājās. Pandēmijas laikā starptautiski sakari tika uzturēti ar videokonferenču starpniecību, kas pakāpeniski atgriezās klātienes tikšanos formā. Es tajā laikā uzturēju aktīvus kontaktus ar saviem kolēģiem citās valstīs (izpildvaras vadītājiem), tai skaitā ar Vācijas kancleru, Lielbritānijas, Kanādas, Spānijas, Nīderlandes, Dānijas, Polijas, Zviedrijas un citu valstu premjerministriem, kā arī ar Francijas prezidentu.

Francijas prezidents ir ne tikai valsts augstākā amatpersona, bet vienlaikus ir arī izpildvaras vadītājs, līdzīgi kā Amerikas Savienoto Valstu prezidents. Mūsu valsts interesēs bija ne tikai noturēt NATO un Eiropas Savienības (ES) valstu kopību visos šajos apstākļos, bet arī nodrošināt atbalstu Ukrainai cīņā pret Krieviju, kā arī nodrošināt pašu militāro drošību ar sabiedroto atbalstu. Panāktie lēmumi nebija pašsaprotami.

Tajā laikā es biju vienīgā valsts amatpersona, kurai bija tiešs kontakts ar citu valstu izpildvaras vadītājiem. Tas izrietēja no tā, ka jau kopš 2019. gada biju strādājis un regulāri ticies ar viņiem, kā arī no tā, ka citu valstu izpildvaras vadītāji uztur regulārus kontaktus ar saviem kolēģiem.

Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ārlietu ministrs un Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs katrs atsevišķi ar saviem tiešajiem kolēģiem tandēmā strādā, lai palīdzētu gatavot augsni lēmumiem, kurus galu galā pieņem izpildvaras vadītāji. Jebkurā krīzē mūsu valstī galvenā loma ir paredzēta tieši valdībai ar Ministru prezidentu priekšgalā. Pandēmija un Krievijas karš Ukrainā tam nebija un nav izņēmums.  

Eiropas valstīs ir iedibināta prakse, ka izpildvaras vadītāji regulāri tiekas Eiropadomē (uz kuru dažas valstis aizvien deleģē augstāko amatpersonu, kurai nav izpildvaras funkcijas). Tur pieņem lēmumus par visiem kopīgiem darbiem, tai skaitā par Covid-19 vakcīnu kopīgo iepirkumu, atbalstu Ukrainai un nosodījumu Krievijai. Kaut tikšanās reizes ir regulāras, to garums ir ļoti mainīgs un raksturīgs ar to, ka strādā līdz vēlai naktij vai pat agram rītam. Krīzes laikos tikšanās reizes šajā formātā notika daudz biežāk nekā miera laikos.

Papildus notiek arī "neformālas" Eiropadomes. Ir svarīgi atzīmēt, ka šajās izpildvaru vadītāju sanāksmēs neviens cits no valsts nevar aizvietot Ministru prezidentu. Ja mūsu Ministru prezidenta nav klāt, tad Latviju pārstāv kāda cita valsts, kurai to būtu lūguši. Tā, piemēram, vienā sapulcē pārstāvēju arī Igaunijas kolēģi, kurš bija saslimis. Jebkurš cits ministrs, tai skaitā ārlietu ministrs, ministru sanāksmēs var nozīmēt vairākas amatpersonas piedalīties savā vietā.

Visi ministri ir aizvietojami. Ministru prezidents nav aizvietojams.  

Papildus plašām sanāksmēm ir ierasta prakse, ka valdību vadītāji dodas cits pie cita uz dažādām neformālām sarunām, tādā veidā gūstot atbalstu savām idejām. Tas ir līdzīgi, kā mūsu valstī politisko partiju pārstāvji neformāli tiekas cits ar citu, lai vienotos par kopīgi darāmiem darbiem. Starpība ir, ka mūsu valsts ir teritoriāli samērā maza un visi var cits citu sasniegt, braucot ar automašīnu vai pat ejot kājām, ja ir galvaspilsētā. Protams, šāda iespēja nepastāv, ja ir vajadzība tikties ar kolēģiem no citām valstīm.  

Daudzās Eiropas valstīs ir ierasta prakse, ka valdībai ir sava vai vairākas lidmašīnas, kas atvieglo valdības vadītāja iespējas nokļūt jebkurā nepieciešamajā vietā vajadzīgajā laikā. Latvijas gadījumā valdības vadītājs izmanto komerclidojumus un reizēm arī speciālos avioreisus, lai tiktu uz vizītes galapunktu un laikus atgrieztos valstī.

Iepriekšējās valdībās premjerministri bieži vien aktīvi neizmantoja iespēju ārpus regulārām sanāksmēm tikties ar kolēģiem. Iemesli tur varētu būt dažādi, tai skaitā tas, ka nav bijušas tāda mēroga krīzes kā pēdējo nepilnu piecu gadu laikā. Taču viens no iemesliem doties ārvalstu vizītēs mazāk droši ir bijis tas, ka katra stunda prom no valsts ir stunda, ko nevar pilnvērtīgi izmantot valdības vadīšanai. Līdz ar to ārpolitika vairāk tika atstāta Valsts prezidenta un ārlietu ministra atbildībā. 

Būdams Ministru prezidents, ar pilnu atdevi izmantoju izdevību strādāt starptautiski. Es aktīvi piedalījos visās Latvijai nozīmīgajās formālajās un neformālajās sanāksmēs un pēc iespējas tikos ar citu valstu izpildvaras vadītājiem mazākās grupās vai individuāli, cik tas bija iespējams. Īpaši, sākoties Krievijas karam Ukrainā, Latvijas un citu Baltijas valstu loma pilnībā izmainījās, jo gadiem ilgi mēs bijām brīdinājuši par Krievijas draudiem, bet mūsos neieklausījās.

Mainoties apstākļiem, mainījās iespējas un interese ar mums, baltiešiem, tikties. Ja citiem bija svarīgi uzzināt manu viedokli par Krieviju, man bija svarīgi nodrošināt atbalstu Ukrainai un drošību pašai Latvijai. Diemžēl interese tikties ar Latvijas Ministru prezidentu nenozīmē, ka lielu valstu vadītāji atbrīvos laiku, kas ir ērts un īpaši piemērots Latvijas Ministru prezidentam vai izlems doties pie mums. Individuālas tikšanās reizēm nevarēja sarunāt ierēdņu vai padomnieku līmenī, bet to sarunāju es, tieši kontaktējoties ar kolēģi. Tad arī biju spiests pielāgoties piedāvātajam laikam. Valsts kanceleja kopā ar manu biroju attiecīgi izvēlējās visizdevīgāko veidu, kā nokļūt galamērķī, priekšroku dodot komercreisiem, bet izmantojot arī speciālos avioreisus, ja loģistika to prasīja.  

Ilustrācijai minēšu vienu konkrētu gadījumu. 2022. gada 13. jūnijā devos pie Spānijas premjerministra uz divpusējo tikšanos īsi pirms NATO samita Madridē. Laiku viņš man piedāvāja, es operatīvi pielāgojos un tika izmantots komercreiss. Ar viņu runāju par mūsu valsts drošības jautājumiem un nepieciešamību palielināt NATO klātbūtni līdz brigādes līmenim (lēmums vēl nebija pieņemts), kur arī guvu viņa atbalstu. Sarunas laikā mani arī informēja par to, ka Spānija nogādās NASAMS pretgaisa aizsardzības sistēmu uz Latviju, kas turpina darbu vēl šodien. Nākamajā dienā, 14. jūnijā, devos uz Amsterdamu ar komercreisu un tad tālāk uz Hāgu ar automašīnu, kur vakarā Nīderlandes premjerministrs bija mani kā vienīgo Baltijas valstu pārstāvi aicinājis uz sarunu šaurā NATO dalībvalstu premjeru lokā kopā ar NATO ģenerālsekretāru, lai runātu par lēmumiem Madrides samitā, tai skaitā par brigādes izvietošanu Latvijā. Pēc vakara sarunām ar speciālo reisu devos atpakaļ uz Rīgu, jo komercreisu pieejamība bija apgrūtināta. Nākamajā rītā Rīgā darbs turpinājās un tikos ar Latvijas Bankas prezidentu un Valsts prezidentu.

Kā šajā gadījumā, tā visos gadījumos, kad izmantoju gan komercreisus, gan speciālos avioreisus, devos vienīgi kā valdības vadītājs, lai argumentētu un aizstāvētu mūsu valsts intereses. Šodienas plašais atbalsts Ukrainai un NATO klātbūtne Latvijā ir milzu darba rezultāts.

Nevienā šādā braucienā nebija paredzēti atpūtas vai izklaides brīži. Gluži pretēji, Valsts kanceleja tos organizēja tā, lai pēc iespējas operatīvāk varētu tikt uz un no sapulcēm, mazāk pavadot laiku, gaidot reisus un pārnakšņojot viesnīcās.  

Protams, šāda veida valsts pārstāvniecība ir dārga. Iespējams, ka Valsts kanceleja varētu to organizēt labāk, lētāk un caurspīdīgāk. Līdzīgi kā 1990. gados bija aktīva diskusija par valsts amatpersonu autoparku un tā izmantošanu, domāju, ka ir vietā šodien atklāta diskusija par augstāko valsts amatpersonu iespēju aktīvi un efektīvi darboties starptautiskajā politikā, izmantojot šādus resursus.   

Šobrīd es vairs neesmu Ministru prezidents. Es atkāpos no šī amata, redzot, ka valdības koalīcija ir jāmaina un ir jādod iespēja nākamajai paaudzei ņemt atbildību savās rokās. Es redzu, ka pasaule ir mainījusies un ka Latvijas loma ir mainījusies. Mēs starptautiski vairs neesam pastarīša lomā – Latvijas viedoklī ieklausās un mēs reāli ietekmējam lēmumus gan ES, gan NATO līmenī.

Es patiesi novēlu, lai šodienas un nākotnes valdības vadītājiem nav liegta iespēja brīvi un aktīvi piedalīties visās diskusijās, kur lemj par Eiropas nākotni, mūsu drošību un likteni. Tur mūsu Ministru prezidentam ir jābūt klāt. Tas prasīs laiku un tas prasīs līdzekļus. Taču būtu bīstami radīt tādus apstākļus, ka Ministru prezidents ir spiests atteikties no iespējas tikties un ietekmēt lēmumus ES un NATO līmenī, jo ceļā pavadītais laiks un prombūtne no valsts šķistu pārāk ilga praktisku loģistikas iemeslu dēļ.

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

„Iznireļi” - obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā

FotoBrīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Lasīt visu...

21

Nu žēl, ka mums iet garām iespēja pamakšķerēt balsis, debatējot Krievijas valsts valodā

FotoLatvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Lasīt visu...

6

Protams, Krievijas valsts valodai ir nozīmīga vieta Latvijas politikā!

FotoMēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Lasīt visu...

21

Latvijas iedzīvotāju cilvēktiesības uz klimata izmaiņu ierobežošanu un dabas daudzveidības saglabāšanu

FotoPēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Lasīt visu...

20

Būtu mēs labāk ēduši...

FotoLatvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas,  apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Lasīt visu...