Mīti un patiesība par „Lidl” jaunajām darbavietām un zemajām cenām

Iesaki rakstu:

Koku liktenis vēl tiek lemts Rīgas Domē, bet tikmēr pakāpeniski aktualizējušies arī fakti par Lidl loģistikas centra kuriozo būvatļauju, kas, izrādās, plānota uz 83 gadu vecas kundzes vārda. Arī Igaunijā Lidl cenšas bruģēt ceļu, meklējot nekustamos īpašumus savu veikalu izvietošanai. Pašvaldību pārstāvji ir izvairīgi, kad lūgti komentēt Lidl ķēdes plānus, ienākot Latvijā un Igaunijā.

Valsts institūcijas šajā gadījumā, kad runa ir par starptautisku uzņēmumu, ir ļoti iecietīgas, kas tā nebūtu attiecībā pret vietējiem mazumtirdzniecības uzņēmumiem, kuriem būtu jāievēro visi administratīvie līkloči, ieskaitot sabiedrisko apspriešanu. Šāda diferencēta pieeja tirgus dalībniekiem no valsts struktūru puses rada draudus demokrātijai un brīvai tirgus ekonomikai.

Lidl aizstāvji saka, ka Lidl radīs konkurenci esošajiem lielveikaliem un tas ir patērētāju interesēs. Pats par sevi šis apgalvojums ir pareizs, taču ir jāvērtē konkrētā situācija. Nevar ignorēt faktu, ka Lidl saņēma lielus finanšu resursus no Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) tirgus daļas iekarošanai Austrumeiropā. 

Vēršu uzmanību, ka ERAB nav komercbanka tradicionālā izpratnē, kas piešķir naudu komersantam uz procentiem. Šīs bankas uzdevumus ir veicināt nevienlīdzības izlīdzināšanos starp ES dalībvalstīm. Lidl saņēma naudu (uz, iespējams, izdevīgiem) noteikumiem, lai samazinātu nabadzības līmeni Austrumeiropā. Līdz ar to nav saprotama visa iepriekš minētā slepenība, ja reiz uzņēmuma mērķi ir tik cēli.

Grūtības rodas, kad Lidl ir jāpaskaidro ar konkrētiem darbiem, kā viņi ir paredzējuši samazināt nabadzības līmeni, piemēram, Latvijā atverot Rīgā papildus esošajiem lielveikaliem vēl vienu.

Līdzšinējā šī finansējuma izlietošana liecina tikai par tirgus daļas pārņemšanu, pat nedomājot par aizdevuma mērķa sasniegšanu. Starptautiskie mediji plaši atspoguļojuši dažādas Lidl darbības problēmas, piemēram, Bulgārijā šīs ķēdes vārds tika iesaistīts izmeklēšanā par karteli, savukārt Lielbritānijas lauksaimnieki 2015.gadā protestēja pret Lidl piekopto politiku tirgot lauksaimniecības produktus zem to pašizmaksas, kas lauksaimniekus izspiež no tirgus. 

Kā šīs darbības ir savienojamas ar aizdevuma mērķi? Tieši otrādi, vietējās mazumtirdzniecības ķēdes atver veikalus attālinātos valsts reģionos, kur tirdzniecības izmaksas ir augstākas, bet šo novadu iedzīvotājus apgādātu ar precēm, kuru cenas ir tuvas lielveikala cenām. Tas ir svarīgi šiem iedzīvotājiem, nevis apziņa, ka Rīgā būs vēl viens lielveikals.

Ja paskatāmies uz situāciju Lietuvā, kur Lidl jau ir uzsācis darbību, tad redzam, ka Lidl veikali ir izvietoti lielpilsētās tiešā citu lielveikalu tuvumā, izmantojot jau esošās infrastruktūras. Kā tas ietekmē nabadzības līmeņa samazināšanos Lietuvā?

Lidl aizstāvji gan Latvijā, gan Igaunijā saka, ka valstij ir svarīgas investīcijas un darbavietas – šī ir klasiska klišejiska frāze brīdī, kad kārtējais projekts uz ātru roku, sabiedrībai nezinot ir “jāizbīda”. Daudz svarīgāks ir ekonomisks pamatojums un faktu analīze.

Investīcijas - jauki, bet ko tas īstenībā nozīmē? Pāris būvju vairāk, no kurām pašvaldība iegūst nekustamā īpašuma nodokli. Piekrītu, bet atcerēsimies, ka šo būvju celtniecībai tiks izmantota ES nodokļu maksātāju nauda. Jūs teiksiet – palielināsies ienākuma nodoklis. Bet kā, ja Baltijas valstu lielpilsētas ir jau piesātinātas ar tirdzniecības centriem? Loģiski, ka kādam tirgus dalībniekam būs jāaiziet. Līdz ar to nekāda nodokļu masas pieauguma nebūs.

Runājot par tā saucamajām jaunajām darbavietām. Konkrētā reģiona uzplaukumu nodrošina vietējo ražotāju pieeja tirgum, tas ir, tirgus tuvums un nosacījumi, lai saražotā produkcija nonāktu veikala plauktos, neradot zaudējumus ražotājam. Šis nosacījums ir patiess gan valsts mērogā, gan konkrēta ciemata mērogā. Līdz ar to, ja runājam par reģionālo uzplaukumu, ir svarīgi, lai mazumtirgotāju plauktos būtu vietējā prece tās patiesajā vērtībā.

Šis ir viens no lielākajiem Lidl trūkumiem, jo vārdiskie solījumi par mīlestību pret vietējo nesaskan ar faktisko situāciju. Attiecīgi gaidāms visai drošs darbvietu zaudējums ražošanā pretēji tam, ko sola Lidl aizstāvji. Drīzāk tā būs darbavietu pārdale – cilvēki, kas strādāja ražošanā, tagad kļūs par lielpilsētu kasieriem, kas neizbēgami tieši pretēji veicina dzīves līmeņa krišanos. Līdz ar to šajā gadījumā runāt par ekonomikas izaugsmi un izdevīgām investīcijām ir maldīgi.

Runājot par cenu politiku – pirms Lidl ienākšanas mērķa valstī parasti medijos parādās ziņas par to, cik nesamērīgi augstas ir produktu cenas konkrētajā valstī. Tādējādi jau pirms biznesa uzsākšanas mēģinot sašūpot vietējo tirgu. Līdzīgu situāciju baudīja arī Lietuvas sabiedrība pirms Lidl ienākšanas, kad sabiedrību pāršalca tā saucamais “puķkāpostu” skandāls.

Arī Latvija šobrīd vērojama šūmēšanās par sviesta cenām un dārgo pārtiku. Taču realitāte šodien Lietuvā (pēc Lidl viena gada darbības) liecina, ka Lidl savas cenas vairāk vai mazāk ir pielīdzinājis citu veikalu cenām. Līdz ar to solījums, ka Baltijas iedzīvotāji varēs saņemt produktus par dempinga cenām, lai mazinātu nabadzības līmeni, ir blefs.

Turklāt, salīdzinot viena un tā paša Lidl produkta cenas, piemēram, Vācijā un Lietuvā ir secināms, ka atsevišķi produkti Lietuvā maksā pat divreiz dārgāk nekā Vācijā. Arī iepriekš solītā vietējās produkcijas īpatsvara palielināšana Lietuvā nav realizējusies darbos.

* ES tiesību eksperte

Seko mums