Iesaki rakstu: 
Labas pārvaldības princips paredz, ka sabiedrības interesēs valsts pārvalde tiek pastāvīgi uzlabota. Nevienā valstī valsts pārvaldības sistēma nekad nav pilnībā pabeigta un perfekta. Tā ir nepārtraukti jāmodernizē, gan novēršot apzinātās nepilnības, gan ņemot vērā sabiedrības vajadzības un tehnoloģiju attīstību. Arī Latvijā ir labi redzamas valsts pārvaldības vājās vietas.
Viena no problēmām, kas steidzami jārisina, ir valsts hroniskā mazspēja efektīvi un jēdzīgi pārvaldīt jomas, kur nepieciešama vairāku nozaru sadarbība.
Patlaban tur, kur kādas nozīmīgas jomas pārvaldība ir piekritīga dažādām ministrijām, mēs parasti redzam vienotas politikas trūkumu, fragmentārus un savstarpēji pretrunīgus dažādu ministriju lēmumus, kā arī neprasmi sadarboties un koordinēt jomas pārvaldību.
Latvijas valsts pārvaldība lielā mērā ir organizēta atbilstoši 19. un 20. gadsimta izpratnei. Risināmie jautājumi tiek pārvaldīti vertikāli, paredzot attiecīgās jomas ministriju, kuras vadībā atrodas politiski atbildīgā valsts amatpersona – ministrs. Tai pašā laikā 21. gadsimta Latvijā kā modernā valstī nākuši klāt tādi jautājumi, kas prasa labi koordinētu un virzītu starpnozaru sadarbību, kur ar vertikālās pārvaldības metodēm vairs nepietiek.
Starpnozaru pārvaldības jautājumi skar nevis ekskluzīvi vienas, bet vienlaikus vairāku ministriju atbildības jomas. Tam nepieciešama regulāra dažādu ministriju un iestāžu kopdarbība, kopīgas politikas formulēšana un tās konsekventa īstenošana. Tas prasa uz šiem starpnozaru jautājumiem raudzīties nevis tikai no vienas ministrijas perspektīvas, bet gan daudz plašāk, aptverot visu problēmu spektru, arī tādus jautājumus, kas neietilpst katras atsevišķās ministrijas kompetencē. Tikai tā iespējams veidot jēgpilnu pārnozaru politiku.
Taču tam nepieciešams attiecīgs institucionāls ietvars. Tas mums trūkst. Turklāt šādas politikas noteikšana un īstenošana nav un nevar būt tikai ierēdņu atbildības joma. Politikas veidošana, risināmo jautājumu izcelšana valdības dienaskārtībā un izvēles par iespējamiem risinājumiem ir politisku amatpersonu uzdevums. Taču pašreizējais valsts pārvaldības modelis neparedz iespēju noteikt šādu politiski atbildīgo amatpersonu.
Tādēļ, lai nodrošinātu sabiedrībai nepieciešamus un konkurētspējīgus pakalpojumus pārnozaru jomās, es piedāvāju grozījumus Ministru kabineta iekārtas likumā, paredzot jaunu politisko amatpersonu – valsts ministru – pārnozaru jomu pārzināšanai.
Es piedāvāju likumā noteikt, ka Ministru kabinets pēc Ministru prezidenta priekšlikuma uz Ministru kabineta pilnvaru laiku vai noteiktu termiņu var iecelt vienu vai vairākus valsts ministrus ar konkrētu uzdevumu – nodrošināt efektīvu Ministru kabineta prioritāšu īstenošanu kādā no pārnozaru jomām.
Valsts ministrs savu uzdevumu izpildei varētu dot rīkojumus jau esošo ministriju un pārvaldes iestāžu amatpersonām, kā arī koordinēt savas atbildības jautājumus starp dažādām ministrijām un pārvaldes iestādēm, lai tajā veidotu vienotu pārnozaru politiku un uzraudzītu tās izpildi. Valsts ministram būtu piešķiramas tiesības iesniegt jautājumus par savu atbildības jomu izskatīšanai Ministru kabineta sēdē.
Valsts ministrs rīkotos saziņā ar Ministru prezidentu, un viņa darbību nodrošinātu Valsts kanceleja. Taču valsts ministrs nebūtu vēl viens Ministru kabineta loceklis, kuram nepieciešams Saeimas uzticības balsojums, un tādēļ valsts ministram arī nebūtu balsstiesību kabineta sēdēs.
Vēlos uzsvērt, ka likuma grozījumi neparedz obligātu pienākumu iecelt valsts ministrus un nenosauc konkrētas jomas, kurās tie varētu tikt iecelti. Likuma grozījumi tikai paredz šāda pārvaldības instrumenta iespējamību. Tā būtu paša Ministru kabineta atbildība – izvērtēt valsts ministra iecelšanas lietderību un detalizētāk noteikt atbildības jomu un pienākumus. Šādā veidā Ministru kabinetam tiek radīta iespēja elastīgāk reaģēt un sabiedrības interesēs prioritizēt noteiktus jautājumus politiskajā dienaskārtībā.
Gribētu uzsvērt, ka vairāki pārnozaru politikas jautājumi ir ļoti svarīgi mūsu sabiedrībai. Kā piemērus varētu minēt demogrāfijas, bērnu tiesību un ģimenes politikas jautājumus, kas patlaban izkaisīti starp vismaz piecām ministrijām, vai digitālo politiku, kas skar pilnīgi visu ministriju kompetences. Te valdībai būtu jāizvērtē politiski atbildīga valsts ministra nepieciešamība, lai tiktu veidota un īstenota attiecīgās jomas politika un sasniegti noteikti mērķi.
Apzinoties mūsu gadsimta komplicētību un nepieciešamību valstij elastīgi reaģēt, šāda tipa t. s. "2. līmeņa" politisku amatpersonu institūcijas ir iedibinātas un sekmīgi darbojas lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu.
Esmu piedāvājis Saeimai lemt par valsts ministru posteņa izveidošanu arī mūsu valsts pārvaldībā, paredzot attiecīgā likuma spēkā stāšanos pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām.
21. gadsimta Latvijai ir nepieciešana moderna valsts pārvaldība.
Seko mums 
2022. gadā līdz ar grozījumiem Konkurences likumā tika stiprinātas Konkurences padomes pilnvaras, neatkarība un resursi. Tika stiprināta arī iestādes lēmējinstitūcija – padome, palielinot tās locekļu skaitu no trim uz pieciem, kā arī padomes pilnvaras, kas sniedz iespēju tai aktīvāk iesaistīties iestādes iekšējo jautājumu apspriešanā, visiem padomes locekļiem ieņemot vienlīdzīgu statusu, tādējādi nodrošinot iestādes darba nepārtrauktību, caurspīdību un tiesiskumu.
Izpļāpājās. Faktiski apstprināja manu kompānijas vērtējumu - ap 300 miljoniem eiro. Formulējumā figurē daudziem neskaidrs „ja vērtējums ir nulle, tad 25% saglabāšanai valstij jāiegulda 75 miljoni”. 75 reiz 4 ir tie 300 miljoni.
Pirms diviem gadiem bērnu ārste Anda Čakša kļuva par izglītības un zinātnes ministri, un viņa skaidri apzinājās, ka bērni jāapmāca peldētprasmē, jo tas glābj bērnu dzīvību. Un vēl viņa apzinājās un deklarēja, ka bērniem jāapmeklē peldēšanas nodarbības, jo tas nostiprina veselību, samazina aptaukošanos un nostiprina stāju. Man ir šo solījumu videoieraksti. Pagājuši divi gadi, bērnu peldētprasmes veicināšana palikusi tukšu solījumu un birokrātisku atskaišu līmenī. 
Šis būs hrestomātisks pastāsts par ierēdņu un politiķu attiecībām. Un te pat nav runa par to, ka konkrētais politiķis ir bijis gana vājš, lai konkrētajā attiecību partijā tiktu apspēlēts, bet gan vairāk to, kādā varas, nesodāmības un ārēju stimulu (?) paralēlajā universā mēdz dzīvot ierēdņi, kuriem mēs visi maksājam algu un esam pastarpināti deleģējuši milzu varu.
Politologs Jānis Ikstens šajās dienās ir paudis, ka lielā problēma ir nevis reisu atcelšana, par ko tagad liela ažiotāža, bet gan tas, ka pretēji solījumiem “airBaltic” joprojām nav izdevies piesaistīt investoru. Precīzi! Bet kāpēc nenāk investors? Jo redz, ka investora piesaiste ir izmisuma solis, lai izdzīvotu, tāpēc vēl nogaida, līdz varēs, tā teikt, savākt par sviestmaizi? Iespējams.