20.gadsimtā pasaule pārdzīvoja vairākas modeļu krīzes – 1917.gada revolūcija bija konservatīvisma krīze (turklāt ne tikai Krievijā), Lielā depresija bija liberālisma krīze, Aukstā kara beigas – komunisma krīze. Vēlos izvirzīt tēzi, ka mums ir tieši esošā sociāldemokrātiskā modeļa krīze, nevis vietējā, Latvijas vai arī kārtējā cikliskā krīze. Kas par to liecina?
Pārliecinošākais pierādījums modeļa krīzei ir apstāklis, ka esošais modelis ne vien paliek neefektīvs, bet kļūst neiespējams. Turklāt nevis vienā valstī, bet visā Eiropā, visā Rietumu pasaulē. Daudzu naivu Latvijas politiķu slavinātā Igaunija šobrīd būtiski palielina nodokļus, tātad nevis risina mūsu galveno problēmu, bet to vēl vairāk saasina.
Vispirms par mūsu modeli – tas nav kapitālisms. Kapitālisms nozīmē privātīpašnieku konkurenci un brīvu tirgu. Mums tirgu un konkurenci regulē birokrātija, kuras atalgojums pārsniedz kapitālistu peļņu. Mums ir augsti nodokļi, mums ir sociāla valsts. Taču tā joprojām nav komunistiska valsts: atšķirība – komunistiskā valstī ekonomiku organizē birokrātija, mums to organizē uzņēmēji, kurus birokrātija tikai kontrolē un pārvalda.
Komunistiskā valstī uzņēmējdarbība (izņemot dažas marginālas nozares ar ļoti augstu peļņas %, kā LSRS ziedu ražošana) nav iespējama nevis tāpēc, ka tā ir juridiski aizliegta, bet vienkārši tāpēc, ka nodokļu masa ir pārāk augsta – uzņēmējam nav jēgas pūlēties ar uzņēmuma organizēšanu, ja viņam atņem virs 60% no peļņas.
Atminēsimies – PSRS banku ieguldījumi jau arī deva 2% peļņu, bet nevienam neienāca prātā saukt PSRS noguldītājus par biznesmeņiem. Lai saņemtu PSRS vidējo algu, banku klientiem ar 2% likmi vajadzētu turēt noguldījumu 120 000 rubļu apjomā.
Mūsdienu Rietumu valsts prasības pret ekonomiku bīstami tuvojas 60% nodokļu masas rādītājam (nodokļi + budžeta deficīts, kas arī ir nodokļu veids, kas izpaužas inflācijā dalīts ar IKP), kas likvidē uzņēmējdarbību.
Mūsu sociāldemokrātiskajā modelī nodokļu masai ir nepārtraukti jāaug – tikai tā mums var palielināt patēriņu, nodrošināt sociālo politiku, ieskaitot birokrātijas augšanu, jo birokrātijas loma ir sociāla loma, tikai tā mums var maksāt arvien augošos publiskos un privātos parādus, ko rada Keinsa modeļa konsekvents pielietojums.
Keinss, protams, bija ekonomikas ģēnijs – viņa modelis tomēr spēja noturēties gandrīz 100 gadus pasaules nozīmīgākajā daļā. Tāpēc šeit kategoriski nevaru piekrist Argentīnas prezidentam Milejam, kurš uzskata, ka Keinsa mācība ir kļūdaina no paša sākuma. Keinsa modelis atrisināja vairumu sava laika problēmu un bija aktuāls pietiekami ilgu laiku.
Bet ūdenī nevar bērt sāli bez gala. Noteiktas sāls koncentrācijas apstākļos tas vairs nebūs ūdens. Tāpat ar Keinsa modeli – tas šobrīd ir pārfinansēts ar bezgalīgiem parādiem un nospiests ar arvien augošu birokrātijas masu.
Nodokļu masas augšana rada jautājumus, kas nav savienojami ar esošo modeli – ja mēs turpinām to attīstīt, tad nodokļi pārsniegs mūsu minētos 60%, un modelim nāksies kļūt komunistiskam – birokrātijai vajadzēs organizēt ražošanu, bet tā to nav spējīga. Tāpēc Eiropas valdības prāto par citu variantu – likvidēt sociālo valsti.
Kariņa pārdomas par pensiju vecuma būtisku augšanu nav nejaušas – Kariņam personiski nebūs jārisina šī problēma. Bet viņš paver Overtona logu – jautājums par vecuma pensiju likvidēšanu, kas uzreiz ļaus būtiski atvieglot valsts izmaksas, turklāt jomā, kur tās vismazāk skar valdošās birokrātijas intereses.
Taču arī šāda notikumu attīstība nozīmē atteikšanos no Keinsa patērētāju valsts modeļa, jo sociāla valsts ir modeļa neizbēgama sastāvdaļa. Būtībā atteikšanās no vispārējas sociālās apdrošināšanas nozīmē pāreju no sociāldemokrātijas uz konservatīvo modeli, kur birokrātija valda kopā ar priviliģētajiem uzņēmējiem – oligarhiju.
Esošo modeli var mainīt ne vien evolūcijas rezultātā – ar nodokļu masas augšanu un pāreju uz komunismu vai atteikšanos no sociālajām programmām un pāreju uz konservatīvu modeli, bet arī revolucionāri – atceļot birokrātijas kundzību.
Tad mums var parādīties vai nu liberālisms – maksimāla lēta, kapitālistiska valsts, ja revolūcijā nepiedalīsies tautas masas, vai arī nacionālistiska iekārta – uzņēmēju un strādnieku kompromiss (jēdziens „nacionālistisks” ir tieši pretējs Nacionālās apvienības izteikti antinacionālajai politikai). Pēdējā gadījumā sociālās programmas saglabāsies, kaut gan tās noteikti nepieaugs – principiāli palielināt sociālās programmas modeļos, kas samazina nodokļus, nav reāli.
Iespējas ir dažādas, izslēgts ir tikai viens – esošā modeļa saglabāšana. Tā valsts, kas pirmā parādīs efektīvu izeju no sociāldemokrātiskā modeļa krīzes, arī kļūs par pasaules centru.